Iesākumā kāda neparasta pateicība – paldies visiem tiem aptuveni 270 apvienības “Attīstībai/Par” (AP) potenciālajiem atbalstītājiem, kuri sāpoša vēdera, neizgulētu paģiru, nepārvarama slinkuma vai jebkāda cita iemesla dēļ 1. oktobrī neaizgāja uz 14. Saeimas vēlēšanām un neatdeva savu balsi par minētajiem politikāņiem, neļaujot tiem pārvarēt 5% barjeru. Ja tā būtu noticis, tad Latvijai vēl četrus gadus nāktos sadzīvot (vai knapi izdzīvot) ar “atparistu” vadīto “medicīnas nozares reformu”, viņu divkosību, iespējamu alkatību un citām “prioritātēm.” Nule kā dienasgaismu ieraudzījušais veselības ministra Daniela Pavļuta atvadu vēstījums tautai tikai lieku reizi apliecina, cik baisus laikus veselības aprūpē (un ne tikai) patiesībā esam pārdzīvojuši un par kādu mata tiesu esam izvairījušies no to turpināšanās.
Sevi par “Covid ziņu vēstnesi” dēvējošais Pavļuts jau pašā sava sacerējuma sākumā ķeras pie galvenā - kovida laika analīzes. Vai jūs domājat, ka ministrs beidzot izskaidro savus lēmumus saistībā ar super dārgā un absolūti nevajadzīgā Vakcinācijas biroja izveidi? Vai varbūt Pavļuts atklāj, kāpēc Latvijas valsts par n-tajiem miljoniem sapirka vakcīnas, lai gan tolaik jau bija skaidrs, ka tik liels daudzums nebūs nepieciešams (ja vien kādā “nobrukušā” plānā nebija paredzēti n-tie “būsterīši”)? Vai veselības nozares vadītājs izskaidro, kāpēc tieši Nikaragvai tika “dāvinātas” nu jau par nevajadzīgām uzskatītās16 miljonu (!) eiro vērtās vakcīnas un ko no tā kurš patiesībā ieguva (jo Nikaragvai, kā liecina neapgāžama statistika, šīs vakcīnas vajadzēja kā sunim piekto kāju)? Bet varbūt beidzot kļūst skaidrs, kā viena gulta slimnīcā var maksāt tos simtus tūkstošu, kas par tām tika izgrūsti? Vai Pavļuts pastāsta, kādu iespaidu uz sabiedrības kopējo veselību atstāja “nesaudzīgā cīņa ar covid”, kuras ietvaros tika liegta liela daļa pārējo medicīnisko pakalpojumu? Cik cilvēku tādēļ mira? Vai varbūt beidzot uzzināsim, kura galvā dzima “infekcijas ierobežošanas plāns”, aizliedzot tirgot zeķubikses, lāpstas utt.? Vai izskanēs kāds pamatojums tam, ka bez jebkādas jēgas no darba tika atlaisti daudzi skolotāji un glābēji tikai tāpēc, ka viņi nevēlējās pakļaut ne līdz galam izpētītām medicīniskām manipulācijām savu ķermeni?
Nevienu atbildi jūs Pavļuta 5. novembra vēstījumā neatradīsiet. Toties beidzot uzzināsiet, ka veselības nozare ir bijusi un būs AP “prioritāte”. Tāpat, visticamāk sev par pārsteigumu, konstatēsiet, ka “atparistu” vadībā esot uzsākta vērienīga medicīnas jomas reforma, kas esot jāturpina. Vēl jums tiks lieku reizi paskaidrots, ka tieši Pavļuta vadībā nozare ne vien izturējusi ārprātīgo pārslodzi (Pavļuta termins), bet nepieredzētā ātrumā un apjomā realizējusi dažādus projektus (?). Esot palielinātas valsts rezerves (?), un nozare esot gatava satricinājumiem, ja tādi būs. Lūk, cik daudz laba pandēmijas laikā paspēja izdarīt Daniels Pavļuts.
Ja gadījumā jūs no visa uzskaitītā neko neesat pamanījis, tad tā nu, ziniet, ir jūsu problēma. Pat ja jums saasinājās hroniskās vainas, jo laikus netikāt pie ārsta, ja jūs, pretēji jūsu pārliecībai, brīvprātīgi piespieda vakcinēties, pat ja, citējot Egilu Levitu, jūs pamanījāties nomirt un jums tāpēc nebija Ziemassvētku, tad ziniet - AP un Pavļutam ar to nav ne vismazākā sakara - vainīgi ir kādi mistiski tumšie spēki, kuri līdz Pavļuta atnākšanai ir nelietīgi “badinājuši” medicīnas nozari.
Pavļuts par tēriņiem izsakās visai skopi. Toties par “ieguvumiem” neklusē vis. Pēc viņa sacītā, viņa valdīšanas laikā finansējums medicīnai esot dubultojies, tajā skaitā arī mediķu atalgojums. Jā, cipari tādi ir, tikai šāds skatījums ir lielisks manipulatīvas demagoģijas piemērs - naudas apjoms, kuru pēdējos gados tiešām iepludināja medicīnā, saistīts tikai un vienīgi ar atvērtajiem Eiropas fondiem kovida krīzes pārvarēšanai. Pavļuta pārstāvētajiem “atparistiem” ar to nav ne vismazākā sakara - ja nebūtu kovida, medicīna joprojām būtu bez jebkādiem “taukiem” (D. Pavļuta formulējums) un, visticamāk, no taukiem nespīdētu arī daudzu politiķu vaigi.
Tomēr tas nav iemesls jau laikus “uzbraukt” politiskajiem pēctečiem. Arī šajā gadījumā ministrs nav īsti korekts, lai neteiktu skarbāk - skaidrs, ka tādas nauda plūsmas kā pēdējos gados medicīnā vairs nebūs, tāpēc jau laikus var vainot medicīnas nozares nākamos kūrētājus, kuru rīcībā esošie līdzekļi atkal vairāk vai mazāk atgriezīsies pirmskovida laika apmērā. Lūk, Pavļuts varēja, bet jūs, atpakļrāpuļi, nē - apmēram tādi ir pašreizējā ministra ceļavārdi jaunajam amata mantiniekam.
Skaitļi Pavļuta garadarbā ir mētāti turpu šurpu vēl visdažādāko nozares jomu sakarā - tik vajag digitalizācijai, tik ģimenes ārstiem, tik atkal jaunai e-veselībai, protams, arī mediķu algām. Tikai ne ar vārdu neminot šo nepieciešamo miljonu iespējamos rašanās avotus. Valsts budžets šādam “pavļutiskam” vērienam būs par knapu, tas nu ir skaidrs. Vēl esošais/bijušais ministrs ļoti lielās ar panākumiem onkoloģijas laukā. Un te nu neviļus nākas kļūt personiskam - tā vien gribas pateikt - Daniel Pavļut, vismaz par šiem “sasniegumiem”, lūdzu, paklusē!
Diemžēl pirms nedaudz vairāk nekā gada manai ģimenei pašai nācās saskarties ar Latvijas onkoloģisku slimību ārstēšanas specifiku. Šo gauži nelāgo slimību atklāja manai mātei. Pēc veiksmīgi izdarītas operācijas Stradiņos ar laiku atklājās, ka ārstēšana tomēr jāturpina, un mamma nonāca Latvijas Onkoloģijas centrā, lai sāktu apstarošanas kursu. Viss it kā ritēja savu gaitu, bet, kad bija veikta nedaudz vairāk nekā puse no paredzētajām manipulācijām, mana māte tika izsviesta no nodaļas kā korķis. Jo nodaļā pēkšņi bija parādījies tā laika slimību karaļu karalis - kovids. Protams, ka kaut kādas tur 7-8 starošanas reizes šīs baisās sērgas priekšā vairs nevienu neinteresēja, un slimniece tika nosūtīta mājās, faktiski pametot ārstēšanu pusceļā. Tomēr tas vēl nebija viss.
Pēc pāris dienām saņēmām zvanu no Onkoloģijas centra - ārstējošais ārsts paziņoja, ka tomēr esot nepieciešams veikt vēl cita veida (iekšējo) starošanu (neskatoties uz to, ka nebija vēl pabeigta iepriekšējā). Tikai.... Onkoloģijas centrā esošā daudzus miljonus vērtā aparatūra esot salūzusi un neesot skaidrs, kad tā tiks salabota. Problēmas esot ar apkalpojošo firmu, detaļām un ko tur vēl. Tāpēc mūs laipni nosūtīja... uz Viļņu. Protams, mobilizējot visus resursus, mēs nepieciešamos trīs braucienus veicām. Protams, par pašu naudu. Protams, šis process, nobraucot automašīnā vairāk nekā 1800 km, slimnieces stāvokli neuzlaboja. Turklāt Lietuvā tolaik kovida vilnis bija pašā plaukumā, un, protams, arī mēs kļuvām par šīs skumjās statistikas sastāvdaļu. Tātad, bēgot no “Rīgas kovida”, tikām iesviesti “Viļņas kovidā”.
Bet arī tas vēl nebija viss - tikai dažas dienas pēc pēdējā brauciena uz Viļņu uzzināju, ka nepieciešamā aparatūra tomēr ir arī Latvijā kādā privātā klīnikā !!! Onkoloģijas centra ārstiem par to nebija ne vismazākās jausmas, tāpēc tikām triekti tālajā braucienā. Kā būtu bijis, ja mēs iztērētos līdzekļus būtu ieguldījuši ārstniecībā tepat Latvijā - varu tikai minēt. Diemžēl mamma tagad jau ir aizsaulē, jo slimības slogs bija par smagu. Esmu pietiekami saprātīgs cilvēks un nedomāju, ka mammai bija lemts saules mūžs. Tomēr runa nav par to (turklāt atsevišķiem ārstiem tepat Latvijā varu pateikt tikai lielu paldies). Jautājums ir par sistēmu un sistēmas veicināto attieksmi pret onkoloģijas pacientu. Paniska un, domāju, neadekvāta reakcija uz vienu slimību, dārgas aparatūras turēšana lūžņa stāvoklī, totāls koordinācijas trūkums starp ārstniecības iestādēm - tas viss raksturo šodienas onkoloģisko slimību ārstēšanu Latvijā. Tādēļ, lasot Daniela Pavļuta pašslavināšanos par sasniegumiem šajā jomā, jūtos gan apspļaudīts, gan aizvainots.
Vēlos uzsvērt, ka šā raksta tapšanas iemesls nav tikai iepriekš aprakstītie notikumi. Jau pirms un arī pēc tiem gan es, gan mani kolēģi esam sekojuši un sekosim notiekošajam medicīnas nozarē. Vēl jāpiebilst, ka Pavļuts nebūt nav vienīgais “atparists”, kurš slimo ar narcisismu un totālu savu pieļauto kļūdu neredzēšanu - tikko kā medaļas pie savām krūtīm sprauda gan Vecrīgas caurlaižu Pūce, gan neesošo patronu Pabriks. Būtu jau labi, ja visu viņu savārīto varētu norakstīt uz nekompetences vai muļķības rēķina, tomēr daudzas patiesas atbildes, īpaši par kovida laiku un valsts tēriņiem, vēl tikai priekšā. Cerams, ka šobrīd jau aizejošiem “atparistiem” nav iespējas “nokopt galus”, kas varētu apgrūtināt šo atbilžu meklēšanu.
