Pensiju fondu uzkrājumi dilst; valdība problēmu izliekas nemanām

© F64

Pēdējā laikā sašutumu “cepienu” varētu sagādāt visai bēdīgā pensiju 2. līmeņa statistika, kas, visticamāk, atbalsojas arī pensiju 3. līmenī un uzkrājošajā apdrošināšanā, jo ieguldījumu segmenti ir visai līdzīgi. Jebkurā gadījumā tas attiecas uz faktiski visiem likvīdākajiem uzkrājumu veidiem – tādiem, kuriem ir iespējami operatīvi noteikt tirgus vērtību un uzkrājumu portfeli pārdot, lai to pārvērstu naudā.

Nepatikšanu cēlonis

Var teikt, ka līdz šim šāda veida pensiju uzkrājumu veidošana ir notikusi bez īpašiem ekscesiem, taču nu jau apmēram četrus piecus gadus pie apvāršņa bija savilkušies melni mākoņi. Mākoņiem pie pamales izvēršoties reālā negaisā, patlaban var nonākt pie visai nepatīkamām atskārsmēm, ka pensiju plānu rezultāti, kas dažos gadījumos jau sevī ietver mīnusus 10 gadu periodā, ir kļuvuši neapmierinoši. Iemesls tam ir pasaules ekonomiskā situācija pēc 2008. gada krīzes, kad valsts monetāro sistēmu uzraugošajām bankām nācās ķerties pie aizvien “inovatīvākiem” risinājumiem, lai tautsaimniecības varētu atsākt strādāt ar iespējami lielākiem apgriezieniem. Tas tika risināts, dažādos veidos “nodzenot” lejup aizdevumu likmes, kam medaļas otra puse bija arī parāda vērtspapīru ienesīguma mazināšanās. Kamēr obligācijām un dažādiem citiem uz aizdevumiem bāzētiem vērtspapīriem ienesīguma samazināšanās vēl bija tikai “procesā”, to cenas pieauga, taču, obligāciju ienesīgumam sasniedzot vēsturiski zemākos un daudzos gadījumos arī negatīvus punktus, cenām vairs nebija kur augt. Taču, sākoties kredītlikmju pieaugumam, pavērās iespēja tieši pretējam procesam, un tas galu galā radījis iespaidīgus mīnusus arī pensiju fondu ienesīguma datos.

Situāciju vēl vairāk pasliktināja fakts, ka šobrīd vairs nevar iedarboties tradicionālais glābšanas riņķu mehānisms, kas līdzekļiem no obligāciju tirgus ļauj migrēt uz akciju tirgiem vai otrādi, jo tradicionāli bija ierasts, ka laikā, kad vienam segmentam cenas ir augstas, otrā ir tieši pretēji. Tagad līdz ar iepriekšējiem ekonomikas stimulēšanas mehānismiem no centrālo banku puses cenas ir augstas abos sektors un abos notiek cenu kritums. Tādējādi notiek faktiski bezkompromisa pensiju fondu un citu līdzīgu uzkrājumu “grāmatvediska dilšana”, kas pagaidām praktiski slikti izpaužas vien tad, kad kāds dodas pensijā un viņa uzkrājumu portfelis ir jāpārvērš naudā par pašreizējām zemajām cenām.

Kukažiņa un “kopējais katls”

Nonākšana krīzes bedrē liek uzdot jautājumu, vai ir iespējams kaut ko mainīt, un šajā sakarā, protams, var uzdot jautājumu, vai valdībai lietderīgāk būtu samazināt nodokļus, lai ar ietaupīto naudu iedzīvotāji paši mēģina rūpēties par savām vecumdienām? Varbūt nodokļi nav jāsamazina, bet ir jāpārskata ieguldījumu sistēma, neļaujot vispār vai ne tik daudz pensiju naudas ieguldīt dažādos finanšu tirgus instrumentos? Ja runājam par pirmo no iespējām, tad radikālākā versija - atcelt visas sociālas iemaksas, kas saistītas ar pensiju uzkrājumu veidošanu - galu galā vairumā gadījumu, visticamāk, izvērstos nepatīkamā ainā, kad pievilcību zaudējošajos Rīgas mikrorajonos aizvien biežāk sastopama parādība būtu kukažiņa ar uz muguras nestu zaru čupu nez kur sadabūtas plītiņas iekurināšanai. Varbūt šķiet pārāk skaudri, taču realitāte ir tāda, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju nav prasmju, lai uz nodokļu samazināšanas rēķina iegūtos līdzekļu pārvērstu nākotnes pensiju kapitālā. Daudziem arī nav vēlmes uzkrāt, līdz ar to par potenciālo iznākumu pēc dažādiem gadu desmitiem nav pārāk daudz jāšaubās.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pensijām domātās sociālās iemaksas pamatā ir orientētas uz pensiju 1. līmeni. To būtībā var salīdzināt ar “kopēju katlu”, kur visi legāli strādājošie novirza savus sociālos maksājumus, no kura tiek izmaksātas pensijas jau esošajiem pensionāriem. Šajā līmenī nauda netiek ieskaitīta individuālos nodokļu maksātāja kontos, taču vienlaikus tiek piefiksēts strādājošā iemaksu apmērs, turklāt tas tiek indeksēts ar tā dēvēto inflācijas koeficientu, kas vienkāršotā valodā nozīmē strādājošā līdzšinējo iemaksu indeksāciju atbilstoši tam, kā pieaug sociālo iemaksu apmērs. Laikos, kad ekonomikā ir bums, aug gan legālās algas, gan no tām maksātie nodokļi, pirmajam pensiju līmenim sevi vajadzētu attaisnot ar uzviju. Tomēr ir kāda problēma - šādu iemaksu uzkrājums pašam nodokļu maksātājam neko negarantē. Piemēram, ja ņem vērā Latvijas slikto demogrāfisko situāciju, kuras dēļ sociālā nodokļa maksātāju skaits nemitīgi sarūk, sliktāko scenāriju gadījumā nākotnē var rasties problēmas ar pensiju izmaksu.

“Taustāmais” nelīdzēs

Tā kā minētie piemēri viens lielākā, otrs jau mazākā mērā ir saistīts ar varbūtējiem nabadzības riskiem, tad situāciju teorētiski vajadzētu uzlabot personalizētajai pensiju krāšanai jeb 2. un 3. pensiju līmenim. Taču, kā redzams šobrīd, arī tas var nepalīdzēt izvairīties no nabadzības riskiem, jo pensiju uzkrājumu aktīvu vērtība šobrīd var būt pat par piektdaļu un vairāk zemāka nekā gadu iepriekš. Nereti ir dzirdēti uzskati, ka līdzekļus no finanšu tirgiem vajadzētu novirzīt nekustamajos īpašumos, piemēram, mājokļos un mežos. Taču šeit mēs atduramies kārtējā problēmā. Proti, laikos, kad konkrētajā segmentā ir cenu burbulis, kā tas tādu vai citu iemeslu dēļ attiecībā uz mājokļiem un mežiem ir patlaban, vērtības ir augstas, taču laikos, kad ekonomikai klājas slikti, cenas parasti ir zemākas nekā labajos laikos. Papildu problēma ir tā, ka šie segmenti nav likvīdi. Proti, ir ļoti augsta iespējamība, ka nepieciešamības brīdī tos nebūs iespējams pārdot vai pārdot par puslīdz labu cenu. Turklāt atšķirībā no finanšu tirgus instrumentiem biržā, nekustamajam īpašumam cenas netiek kotētas, līdz ar to tirgus nav pārskatāms. Tas, ka šāds ieguldījums šķiet “kaut kas taustāms”, problēmu nerisina, patiesībā šāda veida aktīvu pārdošana par labām cenām ir vēl vairāk atkarīga no ekonomiskā cikla nekā vērtspapīriem. Protams, ir iespēja ieguldīt nekustamo īpašumu fondos, taču arī to vērtība krīzes laikā samazinās. Tāpat arī vasarā izskanējušās versijas, ka vajadzētu pensiju 2. līmeņa līdzekļus pārdalīt par labu kādiem mājokļu tirgus projektiem, neskatoties uz iepriekšējās Saeimas deputātu entuziasmu, arī, maigi sakot, var nodēvēt par neveiksmīgu ideju. Arī dārgmetāli, piemēram, zelts, kā naudas uzkrājuma un aizsardzības līdzeklis pret inflāciju vairs nestrādā, un tam, kas iegulda šajā metālā, ir bijusi iespēja tikt pie zaudējumiem, ko rada gan inflācija, gan pašas zelta cenas kritums.

Šobrīd ir bezprecedenta tirgus apstākļi, kuri diezgan nepārprotami norāda uz to, ka ziepes vienlaikus var sagādāt gan konservatīvas, gan investīciju ziņā riskantas pieejas. Turklāt neviens nezina, cik ilga būs pensiju fondu vērtības krišanās. Kopējā situācija ir slikta, taču šķiet, ka pensiju nodrošināšanā līdz šim nekas labāks nav bijis. Un labāk fondēto pensiju sistēmā ir ieguldīt nekā to nedarīt. Šim mērķim 6% no bruto algas kaut arī nav daudz, taču tas ir vairāk nekā nekas. Ir jāatceras, ka visai liela daļa Latvijas strādājošo ir ļoti zemu atalgoti un viņi droši vien šos līdzekļus iztērētu kādām ikdienišķām lietām, nevis novirzītu uzkrājumam. Līdz ar to vecumdienas viņiem var veidoties sliktākas pat nekā tad, ja pensiju fonds kādā brīdī ir ar negatīvu ienesīgumu. Kamēr tirgus konjunktūra ir labvēlīga, šie daži procenti veido citus procentu ienākumus, no kuriem nākotnē veidojas aizvien jauni procentu ienākumi, turklāt labie un augšupejas laiki parasti ir ievērojami ilgāki par krīzes brīžiem.

Tomēr ir redzams, ka pensiju 2. līmenis šobrīd nespēj strādāt tā, lai sevi attaisnotu pilnībā. Tāpēc, visticamāk, likumdevējiem nāksies strādāt pirmām kārtām pie pensiju fondu ieguldījumu plānu nosacījumu maiņas. Tā nozīmētu izteiktāku ieguldījumu diversifikāciju, nekā bija līdz šim, lai mazinātu investīciju riskus. Droši vien arī konservatīvajos pensiju plānos būtu jābūt paredzētai nelielai līdzekļu ieguldīšanas iespējai akciju tirgos un, iespējams, arī riska kapitālā. No vienas puses, tas izklausās investīcijas ar lielāku risku, taču, no otras puses, var mazināt zaudējumus, kad obligāciju tirgus nonāk tādā situācijā kā patlaban, kad finansiāli attīstīto Eiropas valstu, piemēram, Vācijas, aizdevumu vērtspapīri gada laikā nokrītas pat par 20% un vairāk.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.

Svarīgākais