Cilvēka esamību vai neesamību izšķir dators 

© Neatkarīgā

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) pabeidza pērno gadu ar papīra izdevumu “Latvijas 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas galvenie rezultāti", kas no dažnedažādiem viedokļiem raksturo 1 893 223 Latvijā dzīvojošos cilvēkus.  

Dati fiksēti uz 2021. gada 1. janvāri. Kā CSP izdevumā paskaidrots, “2021. gada iedzīvotāju uzskaite notika tikai administratīvajos datos, ko precīzāk apkopot uz gada sākumu”. Tātad, jāsāk ar to, ka tautas skaitīšana Latvijā notikusi bez 99,9% valsts iedzīvotāju ziņas un miņas. Tā ir milzīga atšķirība no jau daudzu paaudžu piedzīvotā, kad tautas skaitītāji gāja no mājas uz māju un ne mazums cilvēkiem pavērās iespēja (pienākums) pašiem būt tautas skaitītājiem. Tā tas Latvijas teritorijā bija sācies 1897. gadā un turpinājās līdz 2011. gada 1. martam, kad iedzīvotāju skaits pēdējo reizi fiksēts, kā tagad jāsaka, pa vecam.

Pa jaunam bija tā, ka “bez lielākajiem administratīvo datu avotiem kā, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts Zemes dienesta, Nodarbinātība valsts aģentūras, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācijas sistēmas, papildu tika apzināti būtiski, mazāki datu avoti, kā, piemēram, Latvijas Jūras administrācijas jūrnieku reģistrs vai Latvijas radošo savienību dati.

F64

Papildu datus sniedza arī pašvaldību un centralizētās siltumapgādes un centralizētās ūdensapgādes/kanalizācijas uzņēmumi,” skaitīšanas rezultātu publikācijas ievadvārdos skaidro CSP priekšniece Aija Žīgure. No visiem šiem datoriem izvilkto datu apstrāde ar CSP datoru devusi rezultātu, ka 2021. gada 1 janvārī Latvijā dzīvojuši 1 893 223 cilvēki.

CSP dati neatceļ Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datus ar pamanāmi lielāku iedzīvotāju skaitu. Latvija patur spēkā savu matemātiku, kurā šoreiz 1 893 223 = 2 025 757. Jā, tie abi esot Latvijas iedzīvotāju skaiti. Salāgojami tie tā, ka PMLP neturas pie apgalvojuma, ka Latvijā joprojām dzīvotu vairāk nekā divi miljoni cilvēku. PMLP dati parādot, cik vispār pasaulē ir tādi cilvēki, kuri kaut kādā veidā - piedzimstot, no vecākiem mantojot, ar savu uzņēmību izsitot vai vēl kā savādāk - ieguvuši tiesības dzīvot, tajā skaitā atgriezties Latvijā kā mājās, nevienai valsts iestādei nekādas atļaujas vairs neprasot.

PMLP dati tiek pielietoti valsts un jo īpaši pašvaldību reklāmas bukletos, jo tie uztur iedzīvotāju kopskaitu virs divu miljonu robežlīnijas. Tā izklausās solīdāk neitrāliem vērotājiem, pelnīt ieinteresētiem investoriem un visvairāk pašiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru vairākums dzimis un audzis laikos, kad Latvijas iedzīvotāju skaits bija krietni virs diviem miljoniem. Jo īpaši krampjaini pie PMLP skaitļiem iepriekš turējās mazās pašvaldības, kurām bija svarīgi parādīt, ka tajās dzīvojošo cilvēku skaits pārsniedz pašvaldības domnieku un darbinieku skaitu. Tagad tādas pašvaldības jau likvidētas un CSP izdevums ir viens no avotiem, kas uz mūžīgiem laikiem saglabās visu pašvaldību uzskaitījumu un attēlojumu administratīvajā kartē atbilstoši 2021. gada 1. janvārī spēkā bijušajiem likumiem.

Pāreja uz cilvēku meklēšanu datoros, nevis dabā, skaitās apliecinājums valstu attīstībai, briedumam utt. Vietējā Latvijas specifika šai pārejai tāda, ka tā seko skandālam, ko izraisīja 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Uz to publiskošanu “Neatkarīgā” reaģēja ar 2012. gada 19. janvāra publikāciju “Latvijā 2 208 400 = 2 067 887”. Tobrīd šādi skaitļi sadzīvoja nevis divu, bet vienas un tās pašas valsts iestādes - tātad CSP datoros. Tautas skaitīšana pārliecināja, ka valsts iestādes trīs četrus gadus nogulējušas iedzīvotāju masveida izceļošanu, glābjoties no 2008. gada ekonomiskās krīzes sekām.

F64

Tautas reālās skaitīšanas rezultāti apliecināja, ka taisnība bijusi Latvijas Universitātes ekonomistam Mihailam Hazanam, kurš jau laicīgi bija cēlis trauksmi, ka no Latvijas izceļojuši 200 līdz 250 tūkstoši cilvēku, nevis 33 tūkstoši, kā toreiz duetā ziņoja PMLP un CSP. Ar tautas skaitīšanu CSP akceptēja M. Hazana norādīto izceļotāju minimumu, bet valsts vadītāji atsaucās uz viņa pieļauto izceļošanas maksimumu, lai izteiktu prieku, ka neesot taču piepildījušās pašas pesimistiskākās prognozes. M. Hazans šaubījās par CSP iegūto rezultātu, nepilniem 1,9 miljoniem Latvijā reāli saskaitīto cilvēku pievienojot vēl 188 tūkstošus, par kuriem ne vien vispār atrastas ziņas Latvijas valsts reģistros, bet arī manīta šo ziņu aktualizācija. Tagad solīdi skaitās atzīt CSP skaitļus par maksimāli tuviem īstenībai, lai gan atrodas margināļi ar apgalvojumiem, ka īstenībā valstī dzīvojuši 1,9 miljoni cilvēku pirms desmit gadiem un dzīvo ap 1,5 miljoniem pašlaik.

F64

2011. gada tautas skaitīšana norādīja ceļu uz kapiem lielākajai daļai toreizējo pašvaldību. 2012. gada 19. janvāra publikācijā “Neatkarīgā” sniedza toreizējā ekonomikas ministra Daniela Pavļuta solījumu izmantot tautas skaitīšanas datus, “lai sniegtu atzinumus par Eiropas Savienības fondu palīdzības naudas izvietošanu pa teritorijām un nozarēm. “Mazās pašvaldības nav pats izdevīgākais resursu izvietošanas veids,” brīdināja ministrs.” Šo pašvaldību ceļš līdz likvidācijai izrādījās gandrīz tikpat garš kā līdz nākamajai tautas skaitīšanai.

Pāreju no cilvēku skaitīšanas dabā uz cilvēku skaitīšanu datoros var pamatot ar formulējumu, ar kādu 2011. gada skaitīšanas rezultātus komentēja Labklājības ministrija “Neatkarīgās” 2012. gada 30. janvāra publikācijā: “Tas, ka statistiski valstī ir par 309 000 iedzīvotāju mazāk, nenozīmē, ka pēkšņi arī faktiskais sociālo iemaksu veicēju skaits vai pensionāru skaits, vai pabalstu saņēmēju skaits ir samazinājies.” Citiem vārdiem sakot, neuzskaitītie lai paliek neuzskaitīti. Ja cilvēks nav nevienā datorā fiksēts, tad viņa arī nav.

Oficiālā versija par datoros fiksēto personu skaitu apliecina to samazinājumu par 2 067 887-1 893 223=174 664 cilvēkiem desmit gadu laikā. Uz tautas skaitīšanas rezultātiem vairs neattiecas ne Latvijas iedzīvotāju izmiršanas kovidpaātrinājums 2021. gadā, kas noveda līdz 1 875 800 iedzīvotājiem 2022. gada sākumā, ne iedzīvotāju skaita atgriešanās pavisam tuvu pie 1,9 miljonu robežlīnijas, uzņemot Latvijā bēgļus no Ukrainas un pieskaitot tos pamatiedzīvotājiem.

Tautas skaitīšanu sniegto datu daudzums sniedzas tūkstošos, ja ne miljonos vienību, kuru nozīmība var būt milzīga vai nekāda. Šādā skatījumā pamācošs ir CSP izdevumā ietvertais paskaidrojums datu rubrikai “Iedzīvotāju etniskais sastāvs”: “Iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valsts tapšanai. Latvijas pamats bija latviešu tautas vēlme veidot šo valsti , līdz ar to iedzīvotāju sadalījumam pēc tautības bija valstiski svarīgs rādītājs. Daudzās Rietumvalstīs dati par iedzīvotāju tautību vairs netiek apkopoti, tautība netiek fiksēta ne tautskaitēs, ne reģistros. Latvijā joprojām šis ir viens no būtiskākajiem demogrāfiskajiem rādītājiem."

Latvijas gadījumā dažādas tautības atšķiras pēc to ieguldījuma valsts iedzīvotāju kopskaita samazinājumā. Izdevumā izcelts šis samazinājums, par atskaites punktu ņemot pēdējo tautas skaitīšanu padomju periodā 1989. gadā:

Neatkarīgā

Iedzīvotāju skaita samazinājumā summējas mirušo pārsvars par dzimušajiem un izbraukušo pārsvars pār iebraukušajiem. Abu skaitliski lielāko tautību dabiskās un mehāniskās kustības rezultāti ir šādi:

Neatkarīgā

Pēdējā pārskata periodā kopš 2011. gada migrācijas dēļ Latvijas pilsoņu skaits samazinājies par 102 tūkstošiem, bet nepilsoņu skaits - par 7 tūkstošiem. Savukārt etniskajā dalījumā latviešu skaits samazinājies par 56 tūkstošiem, krievu skaits par 34 tūkstošiem. Atzīmēšanas vērta kļuvusi gandrīz 3 tūkstošu indiešu un nedaudz vairāk kā 2 tūkstošu uzbeku apmešanās Latvijā.

Iedzīvotāju dabiskā kustība dod tādu cerību latviešu tautas turpmākai pastāvēšanai, ka 2021. gadā 70% no visiem bērniem un jauniešiem vecumā līdz 24 gadiem bijuši latvieši, kas pamanāmi pārsniedz 62,7% latviešu valsts iedzīvotāju kopskaitā. Tātad vai nu latviešiem ir vairāk bērnu, nekā citu tautību piederīgajiem, vai arī tiem, kuriem vairāk bērnu, pāriet no citām kopienām uz latviešu kopienu. Tīri ģeometriski zīmējot šādas izmaiņu līknes vēl 3-4 paaudzes uz priekšu, Latvija varētu nonākt līdz etniski nesašķeltam iedzīvotāju sastāvam, taču nav garantiju, ka aizvien mazākais valsts iedzīvotāju kopskaits varēs un gribēs nosargāt Latviju līdz tam laimīgajam laikam.

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.