Latvijai tagad par katru cenu jāstutē Jēkabpils dambis, kura iespējamo aizskalošanu Krievijas propaganda pasludinājusi par Eiropas Savienības (ES) un vispār pūstošo Rietumu bojā ejas vēstnesi vai simbolu.
Tagad visi gudri, ka dambis aizskalots netika. Tādējādi pravietojumi par Dieva sodu Latvijai nav piepildījušies. Pēc caurkritušo praviešu loģikas par nozieguma un soda atbilstību tagad iznāk tā, ka Latvijas un latviešu vaina nemaz nav tik liela, kā viņi brēca pirms pāris nedēļām. Tomēr būtu labi, ka janvāra vidus sižets neatkārtotos dažu turpmāko mēnešu laikā, kad pavasara palu draudi Jēkabpilij tipiskāki nekā janvārī. Tāpēc iespējami drīz pēc pilsētas applūšanas draudu izbeigšanās Valsts prezidents Egils Levits devās uz turieni apsolīt valsts iesaistīšanos dambja stutēšanā: “Birokrātiskie šķēršļi ir jāliek malā. Šajā brīdī ir jādara viss iespējamais, lai darbi tiktu izdarīti. Šo jautājumu pārrunāšu gan ar Ministru prezidentu, gan ar iekšlietu un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriem. Jāpanāk, ka infrastruktūras stiprināšanas darbi tiktu veikti laikus un ar attiecīgo finansējumu - valdībai ir jāpalīdz pašvaldībai.”
Jēkabpils applūšana janvārī īstenībā nav ne dabas brīnums, ne rezultāts globālajai sasilšanai, ko tagad pieņemts piesaukt katrā vārda galā. “Jēkabpili plūdi? Neticami. Ir taču janvāris. Un tomēr (..) par jēkabpiliešu pastaigu vietu pēkšņi kļuva Daugavas krasts. Brīvības iela,” Jēkabpils vietējā avīze rakstīja nebūt ne 2022. gada, bet 1975. gada 25. janvārī. Turpat paskaidrots, ka “viss sākās pirms divām nedēļām”. Tas liecina, ka meteoroloģiskie apstākļi Daugavas tecējuma teritorijā šogad pēc kalendāra mats matā sakrituši ar meteoroloģiskajiem apstākļiem pirms 67 gadiem.
Kopš tā laika daudz ūdeņu pa Daugavu aiztecējuši. Tai skaitā ūdeņi atstājuši atzīmes, līdz kādam augstumam tie kāpuši 1981. gada superplūdos. Daugavas krastos pa to laiku nomainīts Jēkabpils avīzes nosaukums, kas sen vairs nav “Padomju Daugava”. Bet vēl daudz svarīgāk, ka gar upes kreiso krastu pilsētas centra robežās 1990. gadā tika uzbūvēts un kopš tā laika regulāri nostiprināts dambis. Tam nu vajadzētu pilsētu no applūšanas pasargāt, taču šogad un vēl citos gados iepriekš tas noticis par mata tiesu. Proti, dambis ar grūtībām nosargājis upei tuvāko pilsētas daļu no paša radītajām briesmām, ka dambja sagrūšana un pie tā sastājušās ūdens masas iegāšanās pilsētā nodarīs daudz lielākus postījumus, nekā tādas pašas ūdens masas pakāpeniska ieplūšana pilsētā bez nekāda dambja. Ar tādu pakāpenisku applūšanu cilvēki ir rēķinājušies gadu simtos, kopš viņi vispār cēluši mājas tagadējās Jēkabpils vietā. Kad viņi, bet drīzāk gan Latvijas valdība gribēja kā labāk, tad sanāca, kā vienmēr. Tagad laikam gan vairs nav citas izejas, kā dambi tik tiešām nostiprināt no viena reizes līdz nākamajai reizei, kad daba atkal parādīs cilvēku tehnikas un - galvenais - prāta spēju robežas.
Ūdens līmeņa paaugstināšanās pie Jēkabpils palielināja gaisa, t.i. vārdu spiedienu krievnacisma burbulī. Jau gandrīz gadu tas vispār uzpūsts kā nekad iepriekš, jo kaut kā taču jāattaisno vispirms Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukums Ukrainai un tālāk šī uzbrukuma neveiksmes. Karš Ukrainā turpinās, bet noteikti tas nav zibenskarš, kādu bija iecerējis Krievijas diktators Putins pēc kādreizējā Vācijas diktatora Hitlera rādītajiem piemēriem. Putins ir tik tiešām sekojis Hitleram tādā veidā, ka arī ir pārrēķinājies par savām iespējām un iestidzis karā tāpat kā Hitlers ar tādām pašam izredzēm tikt sakautam. Krievnacisma propaganda tagad darbojas gluži kā vācnacisma propaganda līdz pašam pēdējam agresorvalsts pastāvēšanas brīdim.
Jēkabpils applūšanas draudus Krievijas sāktā kara propagandētāji integrējuši savā repertuārā ar trijām tēzēm.
Pirmo, ka plūdi esot Dieva sods par Latvijas okupācijas padomju perioda pieminekļu novākšanu. Daļa no šādiem pieminekļiem tika nogāzti jau pagājuša gadsimta 90. gadu sākumā. Līdz pagājušajam gadam Latvijā nostāvēja tie pieminekļi, kas slavināja padomju režīmu ne pašu par sevi, bet tikai kā uzvarētāju Otrajā pasaules karā. To noteica ne vien Padomijas mantinieces Krievijas spiediens. Mēs varējām mierināt sevi, ka nevis padodamies spiedienam, bet atzīstam vēstures faktus. Jā, vācu okupācija režīms bija bīstamāks latviešu tautas pastāvēšanai un Latvijas Republikas atjaunošanai nekā padomju okupācijas režīms. Šādā veidā mēs pateicām paldies vieniem okupantiem, ka viņi tika galā ar citiem okupantiem Latvijas teritorijā. Taču situācija mainījās līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, ko Krievija mēģina attaisnot arī ar savu uzvaru pār vācu nacismu. Nē, tādas konsekvences nav pieļaujamas un Padomijas kādreizējās uzvaras zīmēm bija jāpazūd.
Otro, ka Latvijas valdība nespējot un nemaz negribot ne sastutēt Jēkabpils dambi, ne palīdzēt Jēkabpils applūdušo māju iedzīvotājiem tāpēc, ka visu naudu un citus resursus atdodot Ukrainai.
Trešo, ka dambja sabrukums, ko šie propagandisti maldinoši izsludināja par jau notikušu faktu, piesakot un simbolizējot vismaz Eiropas Savienības sabrukumu. To parādīsim ar diviem komentāriem pie krievnacisma jutuberu sižetiem par Jēkabpils applūšanu. Oriģināli ir krievu valodā, bet tulkojumā un oriģināliem tuvos noformējumos tie varētu izskatīties šādi:
-Kauns Latvijas valdībai!!! Viļņi visu pārklās, būs traģiskas sekas!!! Plūdi aizvien spēcīgāki, bet palīdzību cilvēki nesaņem. Ko darīt, kad cilvēki ir nabagi?! Kad vajag ekonomēt uz visu. Eiropa! Vēmiens nāk!!!
-Kur ir tā Eiropa, kāpēc nepalīdz? Kur ir fonderlaienginekoloģe? Atkal Itālijā, skatās La Scala operu ar Čaikovska mūziku.
Gan pēc būtības, gan - visticamāk - arī formāli līdz kriminālatbidībai ir aizrunājies kaut kāds Sergejs, kurš atklāj tikai savu vārdu un dzīves vietu Jelgavā. Viņa vārdos izsacītā preču zīme ir “Мы живём в Латвии” - tātad “Mēs dzīvojam Latvijā”. Kas ir šie '" mēs” un kā tad šie “mēs” dzīvo? Viņa kanālā ar vārdiem un bildēm sniegtas divas atbildes. Ja “mēs” ir viņš ar sievu, tad viņi dzīvo labi mājā ar dārzu, kur viņu galvenās rūpes ir par puķēm. Ja “mēs” ir Latvijas iedzīvotāji, tad viņiem dzīve ir pēdējais mirklis pirms nāves visiem, bet sākot no Jēkabpils. Latviskosim dažus fragmentus no viņa uzstāšanās 15. janvārī:
-Kas pie mums notiek ar plūdiem, jo īpaši Jēkabpilī? Tā ir katastrofa! Ko es par to domāju un kur ir Latvijas valdība?! Draugi, skatieties: kad vajag pacelt sev algas, tad viņi ekstraātri savācas un visu nokārto; kad vajag pārdēvēt ielas (to gan dara citi - Rīgas dome, bet viņi vienalga ir visi kopā), tad viņi ekstraātri savācas; kad vajag nogāzt pieminekļus, tad viņi savācas un naudu atrod. Es nekliedzu [sacītas nozīmē, ka viņš tiešām kliedz], mana dvēsele kliedz. Domāju - nu, pali kā pali, bet tagad taču nav pavasaris, ir janvāris. Bet sākās tas jau iepriekš. Kur bija mūsu... nu tie truleņi (tuporilije)? Kāpēc viņi nesavācas? Kad savāksies - šodien. Bet cik daudz māju applūdis, kā cilvēki cieš! Viss “Tiktoks” dimd, visas lapas ar šiem jaunumiem piebāztas. Manī viss vārās.
Tiktāl Sergejs parāda tikai savu muļķību. Parāda, pirmkārt, neziņu par Jēkabpils applūšanu tieši janvārī arī padomju laikā un, otrkārt, kaut tēlotu pārliecību, ka ūdens tecējumus Jēkabpils apkārtnē kaut kādā veidā varētu iespaidot tas, kurā brīdī uz sēdi savāksies Krišjāņa Kariņa valdības ministri. Taču tālāk, no pārraides 3.54 līdz 4.15 minūtei seko vārdi, kas jāizceļ īpaši. Palikām tur, ka bļāvējā “viss vārās”, jo Latvijas ministri vai vēl kādi “viņi” nevis savācas, bet “uz citām valstīm brauc”. Un, lūk:
-Palīdzēt - jā, jūs pareizi nodomājāt - palīdzēt citai valstij. Ka viņi tur brauc sūkāties (v zasos celovatsja), es neesmu pretī, tur tiešām ir bēda, bet - ne līdz tādai pakāpei, ne līdz tādai pakāpei! Jūs! Kas notiek, vai jūs visu darāt tikai atskaišu dēļ? Uz turieni nauda plūst straumēm, bet mums nelaime. Bez kara. Un nav zināms, kas būs tālāk. Kaut gan ir zināms. Zināms, ka dambī ir caurumi, kurus aizbāž ar smilšu maisiem. Caurumi tādi paši kā valsts budžetā, bet uz kurieni nauda iet? Ļaudis kāpēc jūs klusējiet! Jau simti miljoni, varbūt miljards aizgājis tur - nezin kur!
Vai tiešām cilvēks skaidrā prātā var apgalvot, ka karš Ukrainā esot nelaime “ne līdz tādai pakāpei” kā nemaz nerealizējušies applūšanas draudi kādai pilsētas daļai? Labi, 15. janvārī neviens neliktu galvu ķīlā, ka dambis netiks pārrauts, bet kas būtu noticis, ja dambis neizturētu ūdens spiedienu? Vai tad Jēkabpils postījumi būtu lielāki, nekā tad, ja to pašu pilsētas daļu Krievija būtu apšaudījusi tā, kā tā tagad Krievija apšauda jebkuru Ukrainas pilsētu, ko vien spēj ar saviem šāviņiem un raķetēm aizsniegt? Protams, ka postījumi Ukrainā ir neizsakāmi lielāki un liecību par to ir pietiekami daudz, lai Latvijas varas iestādēm būtu pamats prasīt no blogera atbildību par viņa Krievijas uzsāktā kara noliegšanu. Pielīdzināt reālu karu nenotikušai pilsētas daļas applūšanai ir tas pats, kas dēvēt Latvijas okupāciju par sociālistisko revolūciju. Tomēr līdz vakardienai blogeris turpināja zākāt Latviju kā parasti. Tātad neviens viņu nav saucis pie kārtības par vārdiem, kas nekādas izlocīšanās iespējas neatstāj.
Kaut cik rafinētā vaidā, ar pusvārdiem jeb mājieniem vārdu vietā krievnacismam kalpo ļaudis aiz klonēta zīmola “КРИМИНАЛЬНАЯ ЛАТВИЯ LIFE” un “КРИМИНАЛЬНАЯ ЛАТВИЯ X". Tie uzrāda savu saistību ar Saeimā ietikušu grupējumu jeb tā izveidotāju Alekseju Rosļikovu: “ТЕЛЕГРАМ АЛЕКСЕЯ РОСЛИКОВА (Стабильность-Stabilitātei)”. Tātad klonēta “Kriminālā Latvija”.
Šis zīmols, kā izrādās, paver ieeju garu valstībā, no kuras reportāža skan tā:
-Ierēdņi, welcome! Tagad jūs kārta parādīt, ka jūs aizsargājat iedzīvotājus - savus iedzīvotājus [pateikts pietiekami izteiksmīgi, lai turpinātu iepriekšējā sadaļā iztirzāto tēmu par palīdzību ne saviem iedzīvotājiem].Nu, mēs paskatīsimies. Un man šķiet, ka nav īstais laiks risināt jautājumu par algu pacelšanu un vēl ko tādu. Un vēl - es to pat teikt īsti nevēlos - nevajadzēja aiztikt mirušos, nevajadzēja līst aizkapa valstī. Mēs taču teicām, mēs lūdzām, ka nevajag, ka nevajag. Tagad atliek tikai lūgties, katru dienu, katru mirkli lūgties, lai ūdens nepārklāj Jēkabpili. Kungs, piedod tiem kas veikuši zvērības pret mirušajiem. Piedod mums, ka mēs nespējām neko novērst. Vai tad jūs domājat, ka aizkapa valstība to visu atstās kā smīnu uz jūs sejām?
Jēkabpils kā apdraudēta vieta ir devusi sevišķi ērtu materiālu krievnacisma propagandistiem tādējādi, ka tieši tajā pilsētā atradās daži aktīvisti, kas iegāza Daugavā par padomju okupācijas laika pieminekli izmantotu lielgabalu vēl pirms tam, kad tāda rīcība tika noteikta ar likumu. Pirms tam pieminekļa gāzēji tika sodīti par huligānismu. Tādējādi Latvijas valsts parādīja, ka tai ar šo pārsteidzīgo rīcību nekāda sakara nav. Nebija tur nekāda sakara ne valsts, ne pašvaldības līmenī, tomēr plūdi tika pasniegti kā apliecinājums, ka tā tikai atrunāšanās, ar kurām augstākas varas neapšmauksi. Pat vairākos Jēkabpils applūšanai veltītos blogos dzirdams viens un tas pats teksts:
-Zibenīgi kļūst skaidrs, ka vajadzīgi nevis tanki, lielgabali un kaujas helikopteri, bet pašizgāzēji un ekskavatori. Bet vietējā vara prot tikai zagt lielgabalus no kapiem. Aizskāra karavīru mirstīgās atliekas un par to saņem atmaksu. Jā, man žēl un sāpīgi cilvēkiem, bet tas ir nopietns zvans no debesīm.
Kad nu Jēkabpils no kārtējiem ūdens uzplūdiem tikusi cauri tikai ar izbailēm, ka slikti būs, pravieši var mēģināt atrunāties, ka tā bijusi tieši viņu sekta, kuras lūgšanu dēļ lielāka nelaime nav notikusi. Bet kādas zvērības pret kādiem mirušajiem ir notikušas? Kā jau teikts, ir notikusi padomju okupācijas laika pieminekļu novākšana - bet tikai to pieminekļu novākšana, kas neatrodas padomju karavīru apbedījumu vietās. Kur guļ karavīru pīšļi, tur stāv viņiem veltītie pieminekļi.
