Satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (NA) nu jau ilgstoši mēģina atbildēt uz “Neatkarīgās” jautājumu, vai viņš ir spējīgs lauzt no sava priekšteča Tāļa Linkaita mantotus līgumus, ar kuriem visa Latvija un pusmiljards eiro sadalīts starp triju uzņēmumu četriem īpašniekiem.
Satiksmes ministram pienācās reaģēt Konkurences padomes 18. janvārī publiskotajām sarunām (uz saraksti, sarunu dalībnieku tikšanās grafikiem u.tml.), kurās "autobusu pārvadājumus sadala Šķēle, Šlesers, Savickis un Brandavs". Pārvadājumu dalīšanas fakts jau sen bija acīm redzams un visiem zināms bez tām patiesības noskaidrošanas metodēm, kādas drīkst izmantot valsts iestāde Konkurences padome, bet ne žurnālisti. Ar publiski pieejamu informāciju pietika, lai “Neatkarīgā” šo dalīšanu izskaidrotu jau 2021. gada 5. maijā. Valsts iestādes uz to nekādi nereaģēja, jo taču pašas ar šo dalīšanu nodarbojās. Krišjāņa Kariņa pirmajā valdībā satiksmes nozare bija iedalīta Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP), kas ar sava ielikteņa Tāļa Linkaita starpniecību tālāk dalīja Satiksmes ministrijai uzticētos resursus. Pārējās partijas pret to neko neiebilda, jo “savas” ministrijas apsaimniekoja apmēram tāpat.
Vairākas toreizējās koalīcijas partijas tagad ir guvušas papildu labumu no tā, ka JKP rīkojās pārāk avantūristiski. Tā iekļuva 13. Saeimā un tālāk valdības koalīcijā, izliekoties par cīnītājiem pret oligarhiem, bet sadarbojās tieši ar Andri Šķēli, Aināru Šleseru un viņa mācekli Aleksandru Brandavu, kā arī ar čekista pagātnes un Krievijas gāzes tirgotāja tagadnes dēļ aizdomīgo Juri Savicki. Ar šādu avantūru partija izkrita no 14. Saeimas un, visticamāk, pašlikvidēsies. Līdz ar to citām partijām tagadējā koalīcijā vairāk varas un apsaimniekojamās naudas, bet arī brīdinājums rīkoties uzmanīgāk, lai nenonāktu Konservatīvās partijas tagadējā stāvoklī.
Ir vairāki iemesli, kāpēc valstij būtu jātiek vaļā no oligarhu četrotnes vēl bez tā, ka viņiem apsolītā pusmiljarda eiro pārdalīšana ļautu izveidot jaunas shēmas, kā daļu no autobusu pasažieru pārvadājumu dotācijām pārdalīt par labu tagadējām varas partijām.
Pirmkārt, visas Latvijas sadalīšana starp četru īpašnieku trijiem uzņēmumiem izveidotu dabisku oligopolu ar iespējām izspiest no valsts dotācijās daudz vairāk par solīto pusmiljardu. Tagadējā inflācija nākusi kā saukta, lai dotāciju nominālsumma tik un tā trauktos no pusmiljarda uz miljardu un vēl tālāk. Reāla konkurence starp pārvadātājiem vajadzīga, lai valstij nenāktos dotācijās iztērēt divus, trīs un nezin cik miljardus kā atpirkšanos no oligopola draudiem autobusu satiksmi visā valstī apturēt jebkurā brīdī, tiklīdz netiek izpildītas viņa prasības.
Paliek atklāts jautājums, cik autobusu pasažieru pārvadāšanas uzņēmumu Latvijā vajag, lai neviens no tiem neatļautos prasīt no valsts pārāk lielas dotācijas. Uzņēmēju disciplinēšanas līdzeklis tad būtu pārāk dārga pārvadātāja reisus sadalīt starp kaimiņos strādājošiem uzņēmumiem. Droši vien, ka vēsturiski izveidojies gandrīz 30 uzņēmumu skaits bija pārāk liels un papildu izmaksas prasošs, bet paļauties uz tikai trijiem uzņēmumiem arī ir riskanti un vēl dārgāk.
Otrkārt, visi trīs Latviju dalošie uzņēmumi ir principiāli nodokļu nemaksātāji:
* Neticama ir A. Brandava īpašumtiesību atdošana nez no kurienes izvilktam Vitālijam Komaram, ko Uzņēmumu reģistrs pirms pāris gadiem pierakstījis kā patieso labuma guvēju no “Latvijas Sabiedriskā autobusa” sekmēm dotēto pārvadājumu pārņemšanā un nodokļu nemaksāšanā.
Tātad “Liepājas Autobusu parks” un “Latvijas sabiedriskais autobuss” maksājuši summas, kas no sadzīviskā viedokļa šķiet lielas, taču neļautu pastāvēt valstij, ja tā no visiem tik lieliem uzņēmumiem kā šie gadā savāktu mazliet virs 100 tūkstošiem eiro. “Nordeka”, turklāt, iemanījusies kļūt no nodokļu maksātāja par nodokļu pārmaksas atguvēju bez nekādiem skaidrojumiem, par ko valstij jāatmaksā nodokļus vietējā tirgū strādājošam uzņēmumam.
Šeit norādīto uzņēmumu maksājumi ir praktiski nulle arī salīdzinājumā ar to, kādu nodokļu slogu pārvadātājiem uzveļ Latvijas likumi. Pēc lieluma salīdzināmu un labi pazīstamu nozares pārstāvju maksājumi tajā pašā 2021. gadā bijuši šādi:
Atsevišķs stāsts būtu par to, kā “Liepājas Autobusu parka” un “Nordeka” maksājumi valstij diluši proporcionāli šo uzņēmumu sekmēm valsts dotēto pārvadājumu pārņemšanā. Jāatgādina pagājušās vasaras tracis, kad pat ar nodokļu nemaksāšanu “Liepājas Autobusu parkam” nepietika naudas, lai nodrošinātu ar autobusu vadītājiem šim uzņēmumam piešķirtos reisus.
Treškārt, viens no sākotnējām autobusu pasažieru pārvadājumu tirgus pārdalīšanas paņēmieniem bija nereālistiski augstu prasību izvirzīšana pārvadātājiem. Arī tādā veidā veidā varēja atsijāt tos, kuri saprata šo prasību neatbilstību Latvijas pasažieru un valsts maksātspējai. Viņiem vajadzēja nobīties un nestartēt konkursā, kur uzvara bija paredzēta blefotājiem. Pirmo informāciju par konkursu “Neatkarīgā” sniedza 2019. gada 23. jūlijā zem virsraksta “Brauksim apzeltītos autobusos”: “Konkursa noteikumi sola pasažieriem paradīzi zemes virsū - braucienus praktiski jaunos autobusos vismaz dažviet bez maksas” utt. Tas bija jāsaprot kā brīdinājums, ka pārāk dāsni solījumi draud ar lielām problēmām nozarei. Tālākā notikumu gaita šo brīdinājumu ir apstiprinājusi un novedusi punktā, kur būtu iespējams konkursa rezultātus pilnībā pārskatīt un pielāgot valsts prasības pašas valsts iespējām.
Nodokļus nemaksājošo uzņēmumu priekšrocības ar saviem piedāvājumiem par lētākiem pārvadājumiem izkonkurēt nodokļus maksājošos uzņēmumus ir pašsaprotama. Tomēr pat ar visu K. Kariņa pirmās valdības pastāvēšanas laiku nepietika, lai nodokļu nemaksātāji izspiestu no pārvadājumiem maksātājus. Lielākā daļa no 16 lotēm, kuras valsts izsolīja pārvadātājiem, ir sadalītas starp oligarhiem, kuriem dekora dēļ piepīti daži kartelī neietilpstoši uzņēmumi. Par piecām lotēm vēl jālemj Iepirkumu uzraudzības birojam, vai konkursu Satiksmes ministrijas uzdevumā organizējusī Autotransporta direkcija spējusi konkursa rezultātus noformēt atbilstoši pašas izsludinātā konkursa noteikumiem. Direkcijai ar šāda uzdevuma veikšanu ir grūtības, ja jau sākotnēji līdz 2020. gadam pieteiktais konkurss vēl nav pabeigts līdz 2023. gada februārim.
Ja konkursu būtu izdevies pabeigt, tad oligarhi varbūt atgrieztos pie nodokļu maksāšanas, atdodot valstij daļu no valsts dotācijām, kuru apmēru tad viņi diktētu pēc savas labpatikas. Bet varbūt viņi pievāktu dotācijas pilnā apmērā un valstij turpinātu neatdot neko, ja valsts to pieļautu.
A.Vitenbergam tagad pavērušās iespējas atbrīvot valsti no bīstamām saistībām. Viņš it kā pauž gatavību to darīt, izplatot paziņojumu, ka “Konkurences padomes atklātais pārvadātāju kartelis ir satricinājums visai nozarei. Mans uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai šajos apstākļos nodrošinātu maksimālu caurspīdīgumu sabiedrībai un pārliecinātos, ka no savas puses ministrija un Autotransporta direkcija ir strādājusi pēc augstākajiem labas pārvaldības standartiem.”
Diemžēl A. Vitenberga paziņotais nav atbilde, kas ir un kas nav viņam “iespējamais”. 2. februārī viņš to centās noskaidrot, sasaucot apspriedi ar Konkurences padomes, Iepirkumu uzraudzības biroja, Tieslietu ministrijas, Finanšu ministrijas un Autotransporta direkcijas pārstāvjiem, kā arī atsevišķā sarunā ar Valsts kontrolieri Rolandu Irkli. Pagaidām “iespējamā” meklēšana notiek parastā birokrātiskā procesa gaitā ar solījumiem, ka uzrunātās puses nākamajā nedēļā varbūt noformēs savus viedokļus, bet pēc tam Satiksmes ministrija tos pētīs, analizēs utt. līdz šobrīd nenosakām brīdim un rezultātam.
