Latvijas valdība pagājušajā nedēļā it kā līdzjūtīgi un atbildīgi pieņēma lēmumu sniegt palīdzību 70 000 eiro apmērā Turcijas un Sīrijas zemestrīcē cietušajiem. Vēl pēc pāris dienām atbalsts tika papildināts ar trim teltīm un pāris tūkstošiem armijas noliktavās atrastu segu. Tas, protams, ir vairāk nekā nekas, un katrs jau palīdz tik, cik var. Bēdīgāk un nožēlojamāk šis “dāsnums” sāk izskatīties vien tad, ja to salīdzina ar n-tajiem miljoniem, kas premjera vadībā tikuši, tiek un tiks šķaidīti projektos, kuru jēgu un nozīmi tā īsti nevar definēt pat paši šķaidītāji.
Laikam jau grūti iedomāties vēl lielāku “ārkārtas gadījumu” kā daudzus desmitus tūkstošu dzīvību laupījušo un miljoniem ļaužu bez pajumtes atstājušo zemestrīci, kas pirms nedēļas satricināja Turciju un Sīriju. Tik liela mēroga katastrofa nav ārkārtējs notikums tikai minētajām valstīm - tā ir globāla, visu cilvēci skārusi nelaime. Pārējo valstu atbalsts šādās situācijās ir tikai pašsaprotams - gan vispārējas humānas solidaritātes vārdā, gan paļāvībā, ka līdzīgās situācijās palīdzību saņems ikviens. Tādēļ uz laiku tiek aizmirstas domstarpības, uz laiku tiek pat apturēti gadiem ilguši konflikti, lielākā daļa valstu ir gatavas uz laiku atlikt savu akūto problēmu risināšanu.
Arī Latvijā, kā zināms, ir budžeta daļa, kas tiek rezervēta tieši šādiem mērķiem - tie ir “līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Tieši no tiem arī piešķirti jau pieminētie 70 000 eiro - tik Latvija ir gatava atvēlēt globālās ārkārtas situācijas vajadzībām. Droši vien neviens, vismazāk jau palīdzību saņēmušās valstis, mums nepārmetīs, ka spējam dot tik maz. Kaut kādai sirdsapziņas radītai neērtības sajūtai būtu jābūt tikai mums pašiem. Kādēļ? Tādēļ, ka mūsu valdoņu līdz šim reāli izšķērdētie un šķaidīt plānotie līdzekļi, aizbildinoties ar “neparedzētām vajadzībām”, ir neskaitāmas reizes lielāki. Daudz lielāki, daudzus desmitus un pat simtus reižu lielāki.
Laikam jau visraksturīgākais piemērs bija pērn notikušais mēģinājums kā ārkārtas neatliekamu gadījumu noformēt dažu politafēristu ieceri “iešķiebt” astoņus miljonus valsts naudas trim “čomiem”, kuriem gluži nejauši bija sanācis pa lēto nopirkt valstij pēkšņi drudžaini vajadzīgu zemi zem Biķernieku trases. Dīvainā kārtā šis plāns neizdevās, bet tas ļoti precīzi raksturo varas izpratni par to, kas ir “ārkārtas gadījumi”. Jāatgādina, ka, balsojot par lēmumprojektu, ne muskulītis nenoraustījās Kariņa pirmās valdības locekļu sejās, visi kā viens (!) bija “par”, un neraisījās nekādas (!!) diskusijas par lēmuma atbilstību kaut vai formālām “ārkārtas situācijas” pazīmēm.
Citi, mazāk un arī vairāk naudīgi un ne tik skaļu publicitāti guvuši līdzīgi “ārkārtas gadījumi” ir rullējuši uz nebēdu. Daudzreiz, desmitiem un pat simtiem reižu.
Bet ne jau tikai “ārkārtas gadījumi” ir iespēja valdošajai elitei nesodītai mētāties ar valsts naudu kā vien ienāk prātā. Jaunie, vēl tikai iecerētie plāni ir ne mazāk ambiciozi kā iepriekšējie. Kādam nolūkam diez ir paredzēti vairāki miljoni eiro “taisnīgas pārkārtošanās” platformas veidošanai? Ko pētīs un ko vispār darīs par tādiem pašiem miljoniem uzceptā “valsts pārvaldes inovāciju laboratorija”? Un īpaši - kā tiks izlietoti valsts budžetā ieplānotie 1,8 miljoni eiro “valdības centra stiprināšanai”? Kas vispār ir valdības centrs? Uz to pagaidām nav atbildējusi neviena no valdošajām partijām un to pārstāvji valdībā, ieskaitot finanšu ministru Ašeradenu un pašu Kariņu. Jo patiesībā nav jau ko atbildēt. Nevar taču atklāt, ka, visticamāk, šie nepilnie divi miljoni tiks izpļekerēti visādu bezjēdzīgu projektu rakstīšanai, to tālākai tikpat bezjēdzīgai vadīšanai un vēlāk vēl bezjēdzīgākai rezultātu apkopošanai. Vēlreiz vēršu uzmanību, ka šim mērķim - “valdības centra stiprināšanai” - valdība paredzējusi tērēt tieši 25 reizes vairāk nekā šobrīd sniedzot palīdzību aukstumā un bez pajumtes esošajiem. Un minētais nav vienīgais šāda veida projekts - ierēdņu armija ir gatava “atprečot” vēl vismaz duci. Šādā kontekstā man un, domājams, daudziem Latvijas iedzīvotājiem valdības sirdsšķīstais devums zemestrīcē cietušajiem šķiet kā spļāviens sejā. Gan upuru, gan mūsu sejās.
