Pircējiem rādītā pudeļu ķīlas maksa paliks jau zināmie 10 eirocenti, taču līdz pat desmit reizēm pieaugs dzērienu gala cenā ierēķināmie izdevumi par pudeļu savākšanu un nodošanu otrreizējai izmantošanai vai pārstrādei.
Depozīta sistēmas izplešanās apstiprina paredzējumu, ar kādu “Neatkarīgā” 2022. gada 7. februārī iesāka reportāžu no depozīta sistēmas atklāšanas pasākuma: “Dzērienu depozīta sistēmas uzturēšanas izdevumus nāksies segt gala cenu paaugstināšanu visām precēm par 1%, bet sistēmas darbināšana droši vien izmaksās vēl dārgāk.” Gada laikā sistēma pārgājusi no ieviešanas uz darbošanos pastāvīgā režīmā un piestāda par to rēķinu sabiedrībai.
Dzērienu trauku depozīta sistēmas uzturēšana ir atdota vienam dabiskajam monopolistam SIA “Depozīta Iepakojuma Operators" (DIO). Tādējādi nav iespējams konkurences kārtībā noskaidrot, ar cik zemām pudeļu savākšanas izmaksām pudeļu vācēji tomēr vēl varētu izdzīvot. Pirmajā brīdī tam varētu piekrist, ka pati konkurence palielinātu pudeļu savākšanas izmaksas, jo būtu jāuztur divas vai vairāk konkurējošas administrācijas, pudeļu šķirošanas un pirmapstrādes bāzes un pudeļu savākšanas maršrutu tīkli.
Ticībā saprātam un rūpēm par Latvijas dabu esam nodzīvojuši gadu līdz kaut mikroskopiskām svinībām 1. februārī Valsts vides dienestā (VVD) ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka piedalīšanos un uzmundrinājuma vārdiem, ka “daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis tik un tā nav tikušas tik tālu kā mēs.” Taču drīz pēc šīm svinībām tika piestādīts rēķins daudzu miljonu eiro apmērā.
Rēķinu oficiāli apstiprinājusi Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), kurai uzdots imitēt konkurenci tajos gadījumos, kādos tā dabiski nav iespējama vai nešķiet saprātīga. Un šī komisija apstiprinājusi gandrīz desmitkārtīgu depozīta trauku apsaimniekošanas izmaksu pieaugumu:
Šo izmaiņu būtību parāda nuļļu skaita izmaiņas tabulas augšējā rindiņā no 0,0009 uz 0,0068. Proti, katra zīme aiz komata nozīmē samazinājumu par desmit reizēm, bet katra zīme tuvāk komatam - palielinājumu par desmit reizēm. Ja tagadējā apsaimniekošanas maksa izteikta pēc trijām nullēm aiz komata, bet jaunā maksa - ar divām nullēm aiz komata, tad tas nozīmē, ka maksa pieaugusi nepilnas desmit reizes bez pievienotās vērtības nodokļa un vēl vairāk ar nodokli, jo procenti no lielāka skaitļa dod lielāku rezultātu.
Savukārt pieaugums par 10 reizēm ir tas pats, kas pieaugums par 1000%. Šāda mērvienība jāizmanto, lai parādītu depozīta apsaimniekošanas izmaksu pieaugumu salīdzinājumā ar oficiālo inflācijas rādītāju Latvijā. Ak, cik daudz satraukuma, sašutuma un tiem līdzīgu jūtu izpausts par to, ka patēriņa cenas gada laikā pieaugušas par 22%! Bet te, lūk, pieaugums par 1 000%.
Ar caurspīdīgo plastmasas pudeļu savākšanas izmaksu dubultošanos jeb pieaugumu par 100% jau pietiktu, lai maksa jau noēstu vienu nulli aiz komata: 2x0,0009=0,0018. Taču tad 0,0018 tik un tā paliktu četras reizes mazāk nekā 0,0068 par pudeles savākšanu pēc 1. aprīļa.
Nākamais aizdomīgais fakts ir tāds, ka ar tagadējām cenām DIO ir uzvarējis VVD rīkotā konkursā uz depozīta operatora vietu. Vai nevarētu būt tā, ka DIO uzvarēja ar nereālistiski zemu cenu piedāvājumu ir izcīnījis monopoltiesības uz septiņiem gadiem? Tas nav pārsteidzošs biznesa plāns, kā iegūt valsts pasūtījumu un uz tā rēķina daudzkārt atpelnīt izdevumus par darbu pirmajā gadā ar zemākiem tarifiem.
DIO skaidrojums par tarifu pieaugumu ir tāds, ka tas tiešām mazā mērā saistīts ar inflāciju. Sadārdzinājumu nosakot DIO panākumi atgūto trauku īpatsvara palielināšanā no 40% sistēmas startā līdz 85% pagājušā gada beigās. Savu pirmo darbības gadu DIO varējis labi dzīvot uz to depozītmaksu rēķina, kuras pudeļu pircēji iemaksājuši, bet ne viņi paši, ne viņus aizvietot vienmēr gatavie tukšo pudeļu vācēji nebija no sistēmas izņēmuši. Līdz ar pudeļu savākšanas vietu skaita pieaugumu un to darbības noregulēšanu apsaimniekotāja pusē un pudeļu nodošanas paradumu nostiprināšanos sabiedrībā nodoto pudeļu īpatsvars dubultojies. Attiecīgi samazinājies operatoram palikušas naudas daudzums, kas tagad jākompensē ar lielāku samaksu no dzērienu ražotājiem un importētājiem.
Maksātāji ir uzņēmumi, kas pārdot vai nu pašu ražotus, vai Latvijā ievestus dzērienus. Liela daļa pārtikas mazumtirgotāju vienlaicīgi gan maksā DIO par tiesībām pudeles pārdot, jo bez līguma ar DIO viņi Latvijā nedrīkst strādāt, gan saņem no DIO atlīdzību par piedalīšanos pudeļu vākšanā ar vietas ierādīšanu pudeļu vākšanas automātiem un veikalu darbinieku līdzdalību pudeļu pieņemšanā un pirmreizējā sašķirošanā.
Principiāls tagadējās depozīta sistēmas kritiķis ir Latvijas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs (attēlā). Viņš pārstāv pamatā ārpus tirdzniecības ķēdēm strādājošo veikalu īpašniekus un darbiniekus, kuri uzskata, ka DIO nesamaksā tik daudz, cik veikali būtu pelnījuši par savu līdzdalību pudeļu vākšanā. Jā, apsaimniekošanas izdevumu kopējā pieauguma ietvaros sava daļa paredzēta arī tirgotājiem, taču tās pieaugums tikai velkas līdzi veikalnieku paveiktā darba pieaugumam atbilstoši sistēmai atdoto pudeļu masai. Par veikalniekiem paredzēto maksājumu palielināšanu viņš “Neatkarīgajai” stāstīja, ka veikalnieki bijusī spiesti piekrist DIO piedāvājumam, jo DIO pusē nostājusies SPRK. Proti, tā piedraudējusi atstāt DIO maksājumus pašreizējā līmenī, ja veikalnieki nebūs ar mieru saņemt papildus tikai tik, cik DIO piedāvāja maksāt.
Vienīgi valstij VVD, SPRK un vajadzības gadījumā vēl citu iestāžu personā ir tiesības pārbaudīt DIO grāmatvedību un pārliecināties, ka nodoto pudeļu daudzuma dubultošanās dēļ DIO tarifi ir jāceļ nevis divas, bet astoņas reizes bez PVN. Pagaidām “Neatkarīgās” rīcībā ir tikai DIO valdes priekšsēdētāja Mika Stūrīša (attēlā) godavārds, ka tā tas esot. Ir arī VVD un SPRK solījumi izskaidrot matemātiku, kurā 2=8. Savukārt dzērienu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumi dalīsies ar aprēķiniem jeb brīdinājumiem par DIO tarifu pieauguma iespaidu uz preču gala cenām.
