1.aprīlī paredzētā dzērienu trauku depozīta sistēmas sadārdzināšana līdz pat desmit reizēm brīdina, kādā veidā tuvākajā nākotnē augs maksa par jebkādu atkritumu savākšanu, noglabāšanu vai pārstrādi.
Dzērienu trauku depozīta sistēmas atjaunošana Latvijā apliecina, ka kaut cik atzīstamas sekmes atkritumu savākšanā var gūt tikai tad, ja maksu par atkritumu apsaimniekošanu iekasē jau tajā brīdī, kad nākamais atkritums ir vēl tikai nopērkama prece. Nauda no cilvēkiem jāņem par labumiem, kādi viņiem būs, nevis par nelaimēm, ka viņiem vairs nekā nav: pudeles tukšas, apģērbs caurs, autoriepas nodilušas un automobilis nekustas... Liela daļa sabiedrības tādās situācijās nespēj tērēt kaut vai tikai laiku un spēkus, nesot un vedot šos atkritumus uz to savākšanai paredzētajām vietām pat tad, ja par atkritumu nodošanu maksa netiek prasīta. Cita lieta, ja par atkritumu nodošanu viņš saņem atpakaļ daļu no naudas, ko iepriekš pats samaksājis ar prieku par tiem labumiem, kādus viņam sniegs jaunā manta.
Par vienu gadu un vienu mēnesi ilgo dzērienu trauku depozīta sistēmu Latvijā jau var izdarīt vairākus secinājumus.
Pirmais, ka par naudu var atgūt divreiz vairāk pudeļu, nekā ar gadus divdesmit ilgušiem aicinājumiem, lai cilvēki saudzē vidi, kurā viņi paši dzīvo.
Otrais, ka pašreizējā sistēma ir mikroskopiska attiecībā pret to atkritumu daudzumu, kādu producē kapitālistiskais ražošanas veids. Tagad jau ar depozīta palīdzību Latvijā savākti miljoni pudeļu, kuri bez depozīta tiktu izmesti mežos, grāvjos, sētmalēs utt., bet atkritumu kārtas samazināšanās šajās vietās tāpēc nav ieraugāma. Ieraugāmi tur joprojām ir aizvien jauni atkritumi. Tāpēc depozīta ideju nāksies izmantot vēl daudzās līdzīgās sistēmās, lai cilvēki savlaicīgi samaksātu par autoriepu pārstrādi, par viņu mājokļu nojaukšanu utt. Preču un pakalpojumu pircējiem nāksies katrā iepirkšanās reizē iemaksāt šajās sistēmās no dažiem eirocentiem līdz daudziem tūkstošiem eiro.
Trešais, ka katra šāda sistēma kļūst iespējama tikai tad, kad noformējas uzņēmēju pulciņi, kuriem depozītu apsaimniekošana ir ienesīga nodarbošanās. Cita starpā šiem uzņēmējiem ir jātiek galā ar citiem uzņēmējiem, kuri jau dzīvo uz atkritumu rēķina. Konkrētajā gadījumā tie ir “zaļie” un “zilie” “punkti”, “jostas” vai “joslas”, kas vāca no uzņēmējiem naudu pret solījumiem rūpēties par viņu ražojumu savākšanu tad, kad tie būs nonākuši līdz atkritumu stadijai. Šī izspiešana prasa politisku piepūli, jo cenu ziņā šos “punktus” nevar izkonkurēt. Solīšana vākt atkritumus taču izmaksā daudz lētāk nekā depozīta sistēmas uzturēšana.
Grūtības iekasēt maksu par atkritumu aizvākšanu lieku reizi apliecina marta sākumā atklātībā nonākušais fakts, ka Latvija jau divus gadus maksā soda naudās Eiropas Savienībai pa 15 miljoniem eiro gadā par plastmasas atkritumu nesavākšanu. Valstij vieglāk atraut šos miljonus kaut vai medicīnai, nekā izveidot kārtējo depozīta sistēmu, kas ļautu savākt vairāk plastmasas atkritumu.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija taisnojas, ka vairākas reizes piedāvājusi ieviest Latvijas likumos normas, pēc kurām nauda par nesavākto plastmasu būtu jāmaksā ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, kuri laiž plastmasas izstrādājumus apgrozībā. Tādā gadījumā uzņēmēji būtu spiesti izlemt, kādā mērā vienkārši pārlikt maksājumu uz viņu preču pircējiem, bet kādā - rūpēties par viņu izstrādājumu savākšanu un pārstrādi.
Kā saukts palīdzēt izvairīties no atkritumu vākšanas atnāca Covid-19. Ar to Krišjāņa Kariņa valdība attaisnoja savus aizņēmumus miljardiem eiro apmērā. No tik lielas un viegli nākušas naudas samaksāt dažu desmitu miljonu eiro lielu sodu šķita sīkums.
Nākamos soļus atkritumu vākšanā Latvija spers droši vien tāpat, kā nonāca līdz tagadējai depozīta sistēmai. Proti, ir izveidojies uzņēmēju loks, kuri par depozīta sistēmas uzturēšanu samaksā paši sev. Ja tā, tad viņi ir ar mieru maksāt kaut desmitkārt, kaut simtkārt vairāk.
Starp dzērieniem plastmasas iepakojumos visraksturīgākā vietējā ražojuma godu var piešķirt Mangaļu minerālūdenim. Tas pildīts caurspīdīgas plastmasas pudelēs, kuru vākšanas izmaksām jāpieaug no 0,0009 līdz 0,0068 eiro par pudeli. Par šo un citu depozīta trauku savākšanas cenu pieaugumu “Neatkarīgā” jau ir brīdinājusi.Sadzīviski tādas mērvienības grūti uztveramas, bet tomēr redzams, ka trīs nulles aiz komata pašlaik dod pavisam citu rezultātu nekā divas nulles aiz komata dos pēc 1. aprīļa. Sareizinot šīs izmaksas ar pudeļu skaita miljoniem, atbilstoši pieaugs ražotāja maksa depozīta operatoram par šo pudeļu savākšanu. Lūk, ko par to saka Mangaļu minerālūdeni ražojošā uzņēmuma "Cido Grupa" valdes loceklis Marijus Valdas Kirstukas (attēlā):
-Inflācijas pieaugums, energoresursu cenu kāpums, kas Baltijas reģionā pagājušajā gadā bija vislielākais Eiropā, būtiski ietekmē dzērienu ražošanas nozari kopumā, tai skaitā, depozīta sistēmas uzturēšanu un darbību, palielinoties ekspluatācijas, attīstības un loģistikas izmaksām.
Dzērienu ražošanas nozares uzņēmumi ir atbildīgi par katru tirgū laisto depozīta iepakojuma vienību - iepakojuma savākšanu, otrreizējo pārstrādi, ilgtspējīgu resursu izmantošanu, līdz ar ko nozarei ir jāsedz palielinātās iepakojuma savākšanas izmaksas.
Kāpēc tāda iejūtība pret SIA “Depozīta Iepakojuma Operators” (DIO), kas turpmāk piestādīs lielākus rēķinus par Mangaļu minerālūdens pudeļu savākšanu? Tāpēc, ka šis pats vārds un uzvārds figurē DIO padomes locekļu, t.i., līdzīpašnieku sarakstā kopā ar Evu Sietiņsoni no “Cēsu Alus", Esteri Āķi no “Coca-Cola HBC Latvia” utt. no Latvijā kaut cik zināmajiem dzērienu ražotājiem.
