Andreja Upīša pieminekli un citas piemiņas zīmes novākt Latvija nedrīkst nekādā gadījumā, jo Upīts taču savulaik bijis galvenais Latvijas trockists, kura politiskā suga pasaulē zeļ un plaukst. Tās tagadējā paaudze pavisam nesen pārtaisīja pasauli pēc “Black lives matter” ģīmja un līdzības. Jo īpaši ASV trockisti pārstāvēti dažādos varas atzaros, kuru priekšā var nākties rādīt Upīti kā apliecinājumu, ka mēs vienmēr esam bijuši viņējie.
Pirmajā brīdī šķiet, ka tā tas nav - ka Upīts nav trockists, jo netiek saukts par trockistu. Ja par šo lietu vēl padomā, tad var izdomāt, ka Upīts nebija trockists, jo nevarēja būt trockists. Ja būtu bijis trockists, tad nebūtu nodzīvojis līdz 1970. gadam, bet būtu nogalināts reizē ar pašu Trocki. Krievijas diktatora Staļina uzsūtīts slepkava novāca Trocki 1940. gada 21. augustā. Ap to pašu laiku jau pilnā sparā vajadzēja notikt un tiešām notika trockistu medības Padomju Savienības okupētajā Latvijā. A. Upīts šādu iemeslu dēļ šķiet čekas pārbaudīts un par trockistu neatzīts.
Aiz čekas platās muguras aizslēpies arī A. Upīša muzeja līdzstrādnieks, pavisam nesen iznākušās A. Upīša biogrāfijas “Lielais noliedzējs”(2022) autors Arnis Koroševskis. Viņam pat uz 552 lappusēm nav atradusies vieta pastāstīt par A. Upīša saitēm ar trockistiem un trockismu, lai gan šāds apraksts varētu veidot spilgtākās lappuses A. Koroševska grāmatā ar kaut vai ar šādiem vārdiem: “Upīts bijis ļoti uztraucies, nobijies, viss drebējis un neesot varējis pat lāga parunāt. Sacījis - Staņislavs un Valerijāns prātīgi puiši, viņi jau neteiks pratināšanā neviena nepareiza vārda, ko nevajag sacīt. Tagad mums labāk izlikties, ka esam sveši. Jums būs labāk un man labāk.”
Šādu mirkli A. Upīša dzīvē literatūrzinātniecei Janīnai Kursītei atklājis A. Upīša pieminētais Valerijāns Viļčuks neilgi pirms savas nāves. Viņa šos vārdus publicējusi žurnāla “Karogs” 1992. gada 4. numurā V. Viļčukam “nekrologa vietā”. Valerijāns tajā reizē atklājis A. Upīša reakciju uz Valerijāna un Staņislava sievu ierašanos lūgt A. Upītim palīdzību pēc viņu vīru apcietināšanas 1940. gada 2. augustā. “Esam sveši,” pateicis A. Upīts. Taču tādā veidā viņš varēja atkratīties tikai nāves kandidātu sievām, nevis no viņu vīru grēkiem un šo grēku piedzinējiem čekistiem.
Abi minētie - Staņislavs Belkovskis un V. Viļčuks - tika apcietināti un notiesāti par to, ka trockisti. Staņislavu čekisti nošāva 1941. gada jūnija beigās pie Baltezera, bet Valerijāns izrādījās vienīgais no septiņiem par trockismu notiesātiem cilvēkiem, kurš spējis izdzīvot staļiniskajās represijās.
Būtu ļoti jauki, ja A. Koroševskim ar savu turpmāko darbu izdotos izpirkt grēku, ka viņš ar milzīgu teksta blāķi nostiprinājis trafaretus, bet deformētus priekšstatus par 1877. gadā dzimušo A. Upīti. Gan viņa daiļrade, gan dzīve jāskata no trockisma viedokļa kopš tā brīža, kad Trockis iznira pie pasaules intelektuālā apvāršņa. Tātad no notikumiem, kuros sevi par sociāldemokrātiem, komunistiem, boļševikiem un vēl uz to pusi saucošu cilvēku bariņš 1917. gada novembrī sagrāba varu Krievijas impērijas galvaspilsētā Petrogradā un centās pārņemt savā varā aizvien nākamos valsts apgabalus.
Kad 1918. un 1919. gada mijā sarkanie latviešu strēlnieki ieņēma lielāko daļu no tagadējās Latvijas teritorijas, A. Upīts iesaistījās par padomēm sauktā varas aparāta veidošanā. Nekas prātīgs no tā nesanāca galvenokārt tāpēc, ka par Latvijas komunistu vietvaldi ieceltais Pēteris Stučka izrādījās pārāk stulbs (vismaz stūrgalvīgs). P. Stučkas priekšnieki Vladimirs Ļeņins un Ļevs Trockis darbojās daudz apsviedīgāk un noturēja komunistu režīmu lielākajā daļā bijušas Krievijas impērijas teritorijas. Tajā patvērās P. Stučka kopā ar komunistisko pārliecību guvušajiem latviešiem. A. Upīts kaut ar nelielām izbailēm u.tml. nepatikšanām atgriezās Latvijas Republikā un nekļūdījās.
Latvijā taču vēl 1930. gadā (žurnālā “Domas", nr. 6., 51. lpp.) drīkstēja nākt klajā ar pamācībām, ka īstā un pareizā “marksista atziņu kompleksā” liekamais jāveido “pēc Trocka, Bogdanova un Kerženceva rakstiem". Padomju Savienībā tajā laikā vairs nebija iespējams teikt kaut ko labu par pirmajiem diviem no A. Upīša nosauktajiem Krievijas padomju režīma līdzveidotājiem. Tai skaitā neviens rakstnieks nevarēja atzīties, ka viņš vadās no Ļeva Trocka vai Aleksandra Bogdanova, nevis tikai un vienīgi no Staļina ģeniālajiem darbiem un padomiem. Līdz Latvijas okupācijai A. Upītim nenācās šādi liekuļot. Ja viņš ir nosaucis Trocki kā iedvesmas avotus progresīvajai, proletāriskajai u.tml. mākslai, kādu bija pieteicies radīt, tad viņa darbi jāaplūko Trocka un trockisma ideju kontekstā.
Pēc Latvijas okupācijas trockisms kļuva par satvaru ne vairs A. Upīša mākslai, bet dzīvei tādā nozīmē, ka katru šīs dzīves dienu viņam nācās apmaksāt ar trockisma grēku izpirkšanu gan ar literārajiem darbiem, ciktāl viņa rakstīto pēc 1940. gada vairs var saukt par literatūru, gan ar jebkādiem citiem pakalpojumiem okupācijas režīmam. Plašāk zināms, ka A. Upīts piedalījās 1940. gada Saeimas vēlēšanu farsā un tā turpinājumā Maskavā, kur arī viņš lūdza uzņemt Latviju Padomju Savienībā. Pēc Saeimas pārsaukšanas par Augstāko Padomi viņš tajā saņēma Prezidija priekšsēdētāja vietnieka krēslu, kurā nosēdēja līdz 1952. gadam.
Mazāk zināma ir epizode, par kuru tika atgādināts V. Viļčuka un J. Kursītes sarunā. Ļoti ierobežots skaits Latvijas vēstures speciālistu un entuziastu spētu pastāstīt, kā 1940. gada Latvijas okupācijas dienās notikumu gaita Liepājā vai vismaz Liepājas drāšu fabrikā atšķīrusies no notikumu gaitas visā Latvijā. Proti, Liepājā atradušies trakie - trockisti pēc temperamenta un kaut dažu cilvēku gadījumos arī pēc ideoloģijas. Viņi paguva iztrenkāt Kārļa Ulmaņa režīma vietējos darbiniekus dienu pusotru ātrāk, nekā pienāca pavēle to izdarīt, un piedevām viņi paziņojuši, ka viņiem nav vajadzīga nekāda palīdzība no padomju kara kuģiem, kam Liepājā bija jāspēlē tā pati loma, kādu Rīgā spēlēja tanki.
Kad padomju tanki iebrauca Latvijā un sasniedza Rīgu, to ierašanās mērķis vēl nebija pilnīgi skaidrs. Tieši tajā dienā Vācijas armija pabeidza Francijas armijas sagrāvi un attālinātā formātā notika pēdējās sarunas starp Staļinu un Hitleru par ietekmes sfēru sadalīšanu. Teritoriāli līnijas jau bija novilktas, bet Staļinam nebija pārliecības, vai viņam atdoto Latviju tomēr nenāksies izdekorēt ar bufervalsts pazīmēm. Sociālistiskā revolūcija Latvijā tika izsludināta ar atpakaļejošu datumu pēc tam, kad Staļins saņēma atļauju iekļaut Latviju Padomju Savienībā.
Tikai daudzus gadus pēc Latvijas okupācijas Liepājas gadījumu sāka izmantot kā apliecinājumu stāstiem par revolūciju vispār Latvijā, kur bez Liepājas nebija nekā revolūcijai līdzīga. Sākotnēji okupācijas režīms centās turēties tālāk no Liepājas izlēcējiem.
1940. gada uzdevums bija trakos nevis uzkurināt, bet nomierināt. Pēc V. Viļčuka vārdiem, tas noticis šādi: “Ko darīt? Komunistu varasvīri no Rīgas nosprieduši, ka pie strādniekiem... jāsūta kāds, kam viņi uzticētos. Apstājušies pie Upīša kandidatūras. Kad Upīti izsaukuši, viņš klusībā rēķinājies ar visļaunāko, - koferītī bijusi līdzi visādam gadījumam sagatavotā siltā veļa. Viņš, protams, pierunājis Liepājas strādniekus ielaist krievus ostā, solot visu, kas vajadzīgs.”
Savas dzīvības glābšanai A. Upītim nācās gan solīt, gan vispār runāt, gan rakstīt, gan darīt jebko citu, “kas vajadzīgs”. Viņš taču lieliski sapratis, pret kādu varu noziedzies. V. Viļčuka atmiņu stāstā tas atklāts ar vārdiem, ka “vēl pirms mūsu apcietināšanas bijām ar Belkovski abi uzkāpuši pie Upīša viņa Gertrūdes ielas dzīvoklī pārspriest, kas tagad būs. Upīša vārdi: “Tagad būs tas pats, kas Krievijā. Visi īstie revolucionāri tiks novākti.” Upīts to Staļina lietu uzskatīja kā kontrrevolūciju, kā revolūcijas nodevību”, bet tieši tāpēc centās tai izkalpoties.
Lai nu A. Koroševskis vai vēl citi latviešu literatūras un vēstures pētnieki pacenšas vismaz hipotēžu līmenī izskaidrot, tieši kādu A. Upīša nopelnu vai citu iemeslu un aprēķinu dēļ viņam tika atrasts pielietojums kā Latvijas PSR fasādes elementam, nevis kā grēkāzim.
Latvijas Valsts arhīva lietā P-10403 apkopotie Latvijas trockistu pratināšanas un tiesāšanas protokoli rāda, ka no tiesājamiem izspiesti, izsisti, izmānīti vārdi un uzvārdi 70 cilvēkiem no tādām aprindām, kurās trockisms turēts augstākā vērtē nekā staļinisms. Tas, ka starp viņiem vispār nav nosaukts A. Upīts, nebūt neatspēko apgalvojumu, ka A. Upīts bija trockists. Tas pierāda tikai A. Upīša īpašo statusu, kura dēļ viņa uzvārds itin kā izdzēsts vai izplēsts no pratināmo atmiņas un liecībām. Ja tām būtu ļauts ritēt savā gaitā, izmeklētājiem būtu par A. Upīti jājautā. Viņi nevarēja nezināt par A. Upīša grozīšanos aizdomīgās aprindās un par pašatmaskošanos žurnālā “Domas”, kuru piemērs iepriekš jau minēts.
Atmodas gados Mārtiņš Poišs ir uzklausījis un lielapjoma publikācijā “Provokācija” avīzes “Literatūra un Māksla” 1989. gada 1. jūlija numurā atstāstījis V. Viļčuka aizdomas, ka savstarpējo nodevību pirmavots bijis ar rakstnieka vārdu greznotais padomju okupācijas režīma funkcionārs, 1987. gadā nomirušais Jānis Niedre. Vai nu tiešām no viņa, par ko lietā P-10403 nav ne vārda, vai no citiem informatoriem čekisti nevarēja nezināt V. Viļčuka galu galā apliecināto J. Kursītei, ka “Upītim otra tāda drauga, kāds bija Belkovskis, nebija vairs”. Un tikpat labi čekisti zināja, ka S. Belkovskis bijis ne vien trockists, bet arī Latvijas politpārvaldes aģents. Tam jābūt kaut kam ļoti īpašam, kāpēc A. Upīts ar tādu draugu kā S. Belkovskis tika ieskaitīts okupācijas režīma augstākajā nomenklatūrā.
Ne starp tiesu lietām, bet kaut kur taču jābūt dokumentiem, kuros fiksētas A. Upīša saistības pret okupācijas režīmu. Tālāk diemžēl iespējami bēdīgi pieņēmumi, ka dokumenti nav Latvijā vai ka dokumenti bijuši, bet iznīcināti. Tomēr vajadzīgās liecības var arī atrasties, ja vien būs cilvēki, kas zina, ko meklēt.
