Tagadējie politiskie notikumi ar prasībām nogāzt Rīgas centrā stāvošo Andreja Upīša pieminekli pievērš uzmanību viņam ne tikai kā nomināli augstai padomju okupācijas režīma amatpersonai, bet arī rakstniekam, uz kura nopelniem viņš savu politisko karjeru uzbūvēja.
Andreja Upīša piederība latviešu trockistiem kļuva publiski zināma Atmodas laikā. Tobrīd vēl dzīvs bija kaut viens no 1941. gadā ar tiesas spriedumu par trockistiem atzītajiem cilvēkiem, kurš publiski izstāstīja, kā A. Upītis trockojies līdz ar viņiem. Ap to pašu laiku sākās Latvijas arhīvu un citu padomju laikā praktiski nepieejamo informācijas krātuvju atvēršana un informācijas aprite. Šobrīd zināmie fakti apstiprina visu, ko trockists Valerijāns Viļčuks (1910-1992) ir teicis, bet nedod skaidrību par to, ko arī viņš nav zinājis un izstāstījis. Proti, par to, kā jeb kāpēc A. Upīts ne tikai palika dzīvs, bet tika arī iekļauts vietējā staļiniskās pārvaldes aparātā, kam trockistu medības bija viens no pirmajiem darbiem, ar ko tas uzsāka savu pastāvēšanu.
Latvijas okupācija 1940. gada jūnijā gandrīz vai sakrita ar Meksikā slēpties un sargāties mēģinājušā Ļeva Trocka nogalināšanu augustā. Latvijā tajā paša mēnesī sākās trockistu aresti, kas noveda līdz septiņu cilvēku tiesāšanai ar četriem piespriestiem nāves sodiem un vēl divām nāvēm ieslodzījuma laikā.
A. Upīša neatrašanās sodīto vidū ir tik pārsteidzoša, ka A. Upīša pētītāji to labāk vispār ignorē, nekā uzņemas to atzīt un kaut pieņēmumu formā kaut ko paskaidrot. Tas nu gan ir brīnums, cik svētā vientiesībā desmit savas dzīves gadus A. Upīša Rīgas muzejā pavadījis un 552 lappuses pērn iznākušajā grāmatā “Lielais noliedzējs” aizpildījis Arnis Koroševskis.
Savu neziņu par A. Upīti viņš attaisno ar to, ka esot literatūrzinātnieks, nevis vēsturnieks. Ticēsim viņa solījumam turpmāk painteresēties arī par vēsturi vismaz tajās robežās, kas iezīmētas “Neatkarīgās” publikācijā “Andrejs Upīts lec kā trockīts”. Šajā reizē palūkosimies, vai no A. Upīša literārajiem darbiem nespraucas laukā kaut kas tāds, par ko varētu iesaukties: “Re, kāds trockisms!"
Vispārzināma ir saistība starp 1905. gada revolūciju un A. Upīša pievēršanos marksismam teorijā un revolūciju taisīšanai praksē. Mazāk zināms, ka tas ļoti tieši sakrīt ar trockisma uznācienu. Ļoti bieži šo uznācienu iedomājas tikai pagājušā gadsimta 20. gadu vidū, kad Trockis plēsās Staļinu par Padomijas diktatora vietu. Katram no viņiem bija atbalstītāji - tātad trockisti un staļinisti. Īstenībā termins “trockisms” pirmo reizi lietots 1907. gada publikācijā. To piedāvājis Trocka politiskais konkurents, bet pavisam cits nekā Staļins. Tas bijis 1905. gada revolūcijas gaitā uztaisītās Konstitucionālo demokrātu (kadetu) partijas līderis, vēlāk 1917. gadā Krievijas Pagaidu valdības ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs (1859-1943). 1907. gadā viņš apcerējis nupat notikušās Otrās Valsts domes vēlēšanas un norādījis uz tik radikālu masu noskaņojumu, ka labie un gudrie politiķi neesot bijuši spējīgi uzstāties “pret trockisma “revolucionārajām ilūzijām”” (против „революционных иллюзий“ троцкизма). Šīs ilūzijas pārņēma A. Upīti uz visu viņa mūžu.
Ir pamats atzīmēt pilnīgu lūzumu A. Upīša apziņā. Ticēsim gandrīz vai aculieciniekam, par 1877. gadā dzimušo A. Upīti tikai nedaudz jaunākajam literātam Jānim Grīnam (1890-1966), kurš latviešu trimdas avīzes “Laiks” 1956. gada 3. novembra numurā rakstīja par A. Upīti zem virsraksta “Pārgleznotais portrets”. Tā bija atsauksme uz tagad par A. Upīša tituldarbu “Zaļā zeme” kļuvušā romāna nonākšanu J. Grīna rokās. It kā pat tiešā nozīmē grāmatas eksemplāra ceļš pāri Atlantijas okeānam aizņēmis gadus desmit: “Nesen gadījās to dabūt un izmocīties ar tā 813 lappusēm gaužam vecmodīgā valodā. Bet “Zaļā zeme” izraisīja dažas pārdomas.”
J. Grīns apliecināja, ka līdz revolūcijai “Upītis, strādādams par skolotāju Mangaļos un Rīgā, savu rakstnieka darbu sāka apm. 1900. gadā stiprā Jāņa Purapuķes un Andrieva Niedras ietekmē, kā tēlošanas paņēmienu,tā arī ideoloģiskā ziņā". “Zaļā zeme” bijusi A. Upītim vajadzīga kā veids, ar kādu “tieši tos 5-6 jaunības gadus, kad atradies “vismelnākajā spārnā”, Upītis tagad cenšas izberzt ar smiltīm un zaļajām ziepēm.” Viņš “Zaļajā zemē” ieviesis pats sevi kā Kalvicu Andri, kurš ielecis marksismā bez nacionālisma starpposma. Ja “Zaļo zemi” turpinošajā ““Plaisā mākoņos” piesmieti skolotāji, kas, muguras liekdami staigājuši pa “māmļuļas” (Rīgas latv. biedrības) dibenistabiņām, tad visvairāk muguru tur liecis garais “Upītis-Kalvics!”
Kas tad tieši tajā marksisma paveidā, ko piedāvāja Trockis, ir tāds, lai Upīts beidzot tomēr izslietos pilnā augumā, kādu viņš pats sev bija iedomājies? Tas, protams, Trocka radikālisms ar konkretizāciju, ka pasauli var glābt ne mazāk kā vispasaules revolūcija, nevis varas maiņa kādā zemes pleķītī.
Līdz šai baltai dienai taču piepildās Trocka paredzējumi, ka revolūcijas uzvara vienā valstī vai teritorijā kaut vai puspasaules lielumā nenovērsīs kontrrevolūciju. Taisnība Trockim, ka kontrrevolūcija tiešām Padomijā notika, lai gan nav viņam taisnība, kad viņš lika vienlīdzības zīmi starp to, kā varu zaudēja viņš, ar to, kā varu zaudēja proletariāts. Īstenībā viņš, protams, bija tāds pats varas uzurpators, kurš negrasījās varu dalīt ne ar Staļinu, ne ar tautu kaut sašaurinājumā līdz proletariātam vai tikai līdz komunistu partijai. Īstenībā lielāks nelietis iznīdēja mazāku nelieti, bet mazākais nelietis pirms nāves paguva daudz ko pastāstīt, kā viņi viens otru mēģinājuši nožmiegt.
Joprojām nav iespējams viennozīmīgi pateikt, cik lielā mērā tā tikai Trocka taisnošanās par nespēju novērst kontrrevolūciju un cik lielā mērā viņam taisnība, ka kontrrevolūcijas uzvara Padomijā un pēc Padomijas parauga radītajos politiskajos režīmos tomēr neesot tik pilnīga, lai varu sagrābušo birokrātiju varētu saukt par valdošo šķiru. Nē, tā esot tikai kasta, jo tās vara nav legalizēta ne ar mantojamām īpašumtiesībām kā kapitālismā, ne ar dižciltību kā senākos laikos u.tml. Birokrātu faktiskās iespējas izmantot tautas īpašumu personiskajās interesēs ir tikai noziegums, par ko tā jebkurā brīdī var saņemt sodu. Trocka dzīves laikā birokrātija vēl tikai centusies pabeigt kontrrevolūciju ar iekļaušanos atpakaļ kapitālismā, kamēr tāds ir saglabājies. Pagājušā gadsimta 90. gados šķita, ka kontrevolūcija Krievijā pabeigta mats matā pēc Trocka paredzējumiem. Toties tagad atkal šķiet, ka birokrātijai tiek ierādīta tās kastas vieta atkal pēc Trocka terminoloģijas. Staļina pēctecis Putins ar uzbrukumu Ukrainai ir nokārtojis īpašumtiesību anulēšanu pat uz tiem īpašumiem, kas atņemti Krievijas tautai (politiskā, ne etniskā nozīmē) un noslēpti ārzemēs atbilstoši visām kapitālistiskās iekārtas juridiskajām normām.
A. Upīša pieķeršanās trockismam izskaidrojama ar A. Upīša pārliecību par cilvēka ļauno dabu, kas izlauzīsies pie vismazākās izdevības. Atbilstoši marksisma dogmatikai, kapitālisms šādu izdevību ne vien dod, bet arī gaida un prasa. Lai tā būtu, bet vai tad nav iespējams no kapitālisma norobežoties? Labi, lai nav iespējams norobežoties privātajā dzīvē, bet vai tad pat valsts robeža nespēj nodalīt komunistisko paradīzi šeit no kapitālistiskās elles citur? Trockis un Upīts bija pārliecināti, ka nevar.
Ja kaut kas slikts būs iespējams jebkur uz planētas Zeme, tas nezin kādā veidā inficēs visu planētu. Sakarīga skaidrojuma šādai ļaunuma izplatībai nav. Vēl jo absurdāks ir pieņēmums, ka viss labais tūlīt pat arī iestāsies līdz ar labā pasludināšanu uz visas planētas; un vai tiešām ir zināmas visas labā pazīmes (it kā privātīpašuma likvidācija, it kā visa vara pareizai šķirai (tautai, konfesijai...) un vienkārši vislabākajam cilvēkam), ar kuru pasludināšanu pietiek, lai tiešām labi būtu viss mūžīgi mūžos?
Protams, te darīšana ar apmātību, kam nav nekāda reāla pamata. Toties tā deva A. Upītim ideoloģiski pieņemamu veidu, kā viņš pierakstīja saviem literārajiem tēliem pats savas dziņas sist, spert, žņaugt, kost dzīvnieciskā līmenī, tālāk šaut, kārt, durt, indēt ar tikai cilvēkiem pieejamiem paņēmieniem un izmantot valodu, lai lamātos un nolādētu, muldētu un melotu. Šāda izpratne par cilvēkiem bija vajadzīga trockistiem, lai pasludinātu sevi par spējīgiem uzveikt visas šis šausmas ar pasaules revolūciju.
Organizatorisku sasaisti starp A. Upīša daiļdarbiem un trockismu atklāj tas, kā A. Upīti slavinājis viņa labākais draugs, no publikācijas “Andrejs Upīts lec kā trockīts” jau pazīstamais Latvijas trockistu pulciņa vadītājs Staņislavs Belkovskis žurnāla “Domas” 1934. gada 2. numurā: “Ja patiesību sapratīsim tikai tā, par cik tā atspoguļo reālo īstenību un savādāk to nevar saprast, tad abi pēdējie Upīša romāni par Jāni Robežnieku it patiesākās grāmatas beidzamo gadu latviešu literatūrā.” Tad nu uzzināsim “reālo īstenību” no paša pēdējā S. Belkovska norādītā romāna ar nosaukumu “Jāņa Robežnieka nāve”.
Romāna tēlu raksturošanai izmantotas tādas pazīmes kā “vecā, sakumpusī poza un idiotiskā mutes čāpstināšana" un “pretīga bija arī maisītā izloksne, brīžam grūti saprotama”; “Sofija gulēja, neglīti šņākdama""; “liela, kropla galva ar tumšu matu pūku un izburbušu, krunkainu, pieti. Apaļas, ūdeņainas acis gandrīz bez plakstiem stulbi vērās lampas gaismā. Plata mute saviebās puslokā...”
No vienas puses, “vārdu runāt negribējās ar šiem mežoņiem” un “lopi Jānim šķita tuvāki nekā tas cilvēks tur istabā”, bet, no otras puses, dzīvnieki kā radīti tam, lai tos mocītu: “Ar aso pātagu visā spēkā uzklāja vienam zirgam, tad otram”; “no nikniem kliedzieniem kut kur attālu ārā nepārprotami spriežams, ka viņa ganāmpulks par to šodien dabūja sevišķi ciest”.
Ar vēl lielāku baudu var mocīt bērnus nekā dzīvniekus: “Māte dzer, patēvs velk ādu par acīm. Bail, ka neatdauza nieres vai neatlauž kādu locekli"; “un smagi iecirta pa pirkstiem skuķim: - Vai tu rimsies, rupucis tāds!”; “ko viņš tur kvern - nosprāgt nevīžo".
Protams, ka arī pieaugušie nav ne mirkli drošībā, jo “es viņu nositīšu, to pogaino!”; “es viņu nositīšu, to maitu! Ar to pašu žagaru kapājamo cirvi es viņai!”
Cilvēku grupēšanās nevis palīdz, bet tikai rada jaunus iemeslus naidam un vardarbībai starp šīm grupām: “Avīzes katru dienu raksta. Kur tikai kāds uzbrukums vai nejaukāka slepkavība, paskaties, kas vainīgs. Čangals”; “galvenā kārtā izpaudās naidā pret baltiešiem, luterāņiem, ebrejiem un komunistiem".
Kurš nav trockists, tas par šo daiļdabu var atkārtot Jāņa Veseļa (1896—1962) vārdus žurnāla “Daugava” 1934. gada aprīļa numurā: “Andrejs Upītis ir palicis arī tagad sīkās ikdienības tēlotājs, pie tam viņš šo ikdienību ņem tādā apraksta sabiezinājumā, tādā pelēcīgi vienpusīgā apgaismojumā, ka pati šī ikdienišķā dzīve kļūst jau it kā nereāla.” Staļinistu vārdā Edgars Damburs (1910-1981) “Karoga” 1949. gada jūlija numurā atzīmēja “Robežnieku” cikla izdošanu A. Upīša Kopoto rakstu IV un V sējumā ar tādiem vārdiem, ka ““Jāņa Robežnieka pārnākšana” un “Jāņa Robežnieka nāve” ir Andreja Upīša satīriskā talanta meistardarbi”.
Ir savi iemesli, kāpēc “Jāņa Robežnieka nāvē” A. Upīša rakstības tendences izpaužas sabiezinājumā, bet principā tās piemīt gan visam “Robežnieku” ciklam, gan visiem citiem A. Upīša darbiem. Vārda pilnā un tiešā nozīmē to ilustrē mulsums par rezultātu, ko deva A. Upīša rakstītā parādīšana kinofilmā. Atmodas gadu sākumā mākslinieki varēja atļauties vairāk nekā tagad un rezultātā Rolands Kalniņš (1922-2022) radīja filmu “Ja mēs to visu pārcietīsim” pēc “Robežnieku” cikla romāna “Ziemeļa vējā” motīviem.
Daloties ar pozitīvu vērtējumu par filmu žurnāla “Māksla” 1988. gada 1. (janvāra/februāra) numurā, Inta Lehmusa nenoklusēja, ka “tomēr varbūt taisnība ir tiem skatītājiem, kam filmā šķiet par daudz asiņu un vardarbības, kas brīžam stipri vien atgādina tīksmināšanos ap pātagas cirtieniem un šāviņu brūcēm. Manuprāt, ar šo tādu kā naturālisma garšu, pirmkārt, tiek uzsvērta spēles nosacītība, bet, galvenais, ar šo smago triepienu jo spilgti tiek saglabāta cieņa un uzticība Andrejam Upītim. leklausieties rakstnieka vēstījuma stilā: “Bikses ceļgalos saplosītas - tur redzama dzīslaina, sarkani svītraina, kaila miesa. Pastalas aptrūkušām auklām noplēstas no kājām. Zeķu un autu lēveri sniegā un zirgu mēslos novazāti un saviļāti. Kāju pēdas ir kailas, bet tikai maziem plankumiņiem tur saskatāma zili melna āda. Divi netīri lupatu, gaļas un asiņu muskuļi, ap kuriem ātri plešas sarkanas peļķes.” Vecā Robežnieka portretējums turpinās vēl ilgi, gari un naturālām niansēm piesātināti. Kaut arī filma ir pilnīgi cits mākslas darbs (savādāk nemaz nevar būt), vai te nav jūtama intonāciju sakritība?”
Nav skaidras robežas, aiz kura vardarbības attēlošana ar mākslu pieteiktā darbā vairs nav māksla, bet politisks pasākums komplektā ar psihiskām novirzēm vai otrādi. R. Kalniņš nekvalificējas par trockistu tāpēc, ka uzņēmis filmu uz A. Upīša darba pamata un žurnāla “Kino", 1987. gada 7. numurā pats jautājis un atbildējis, “ar ko man tuvs Upīts? Ar savu pasaules redzējumu. Upīts tver dzīvi caur negācijām. Manuprāt, tieši tā izpaudās Upīša pozitīvā programma. Labā apliecinājums var būt arī pievēršanās sabiedrības netikumiem. Tāpat arī man netīk skatīties caur rozā brillēm un dzīvot ilūziju pasaulē.”
