Latvijas iedzīvotāji slēpj naudu no finanšu piramīdu būvētājiem

© Depositphotos.com

Latvijas banku uzraugi ceļ trauksmi par valsts iestāžu mazspēju vietējo iedzīvotāju smadzeņu skalošanā, ko pieklājīgos vārdos sauc par finanšu pratības veidošanu, finanšu plānošanu ilgtermiņā, ieguldīšanu un mērķtiecīgu pensijas uzkrājumu veidošanu.

Latvijas Bankai (LB) nācies atzīt, ka “Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības rezultāti neiepriecina. Atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) finanšu izglītības tīkla (INFE) izstrādātajai metodoloģijai apkopotais "Finanšu pratības indekss" liecina, ka šajā jomā Latvijā gandrīz nav vērojams progress salīdzinājumā ar 2015. gadu, kad mūsu valstī tika veikts pirmais šāds pētījums. 2022. gada "Finanšu pratības indekss" parāda uzlabojumus iedzīvotāju aizņemšanās, uzkrājumu veidošanas un finanšu plānošanas paradumos. Nemainīgi zema saglabājas finanšu plānošana ilgtermiņā: ieguldīšana un mērķtiecīga pensijas veidošana. Zemākas nekā iepriekš ir iedzīvotāju finanšu zināšanas.”

Tāpēc Latvijas Banka bija saaicinājusi uz publisku diskusiju cilvēkus, kuri ar saviem amatiem un iepriekšējiem izteikumiem radījuši iespaidu par spējām un vēlēšanos ieteikt kaut ko, lai mudinātu cilvēkus vismaz aptauju līmenī paust lielāku gatavību ieguldīt savu naudu globālajās finanšu piramīdās.

Cilvēkiem nepietiek ar pasakām

Arnis Kluinis

LB ir izveidojusi Finanšu pratības daļu, ko vada Aija Brikše (attēlā). Savus piedāvājumus diskusijai viņa bija jau pirms pasākuma devusi rakstiski zem nosaukuma “Mūsu finanšu pratība jeb stāsts par trim sivēntiņiem”. Tātad stāsts par to, ka labāk gatavoties nekā negatavoties nepatikšanām, kādas sivēntiņu dzīvē pārstāv auksta ziema vai rijīgs vilks. No tām nevar pasargāt ne ierušināšanās salmos, ne slēpšanās žagaru kaudzē, bet var pasargāt mūra māja. Ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem viss kārtībā. Tie pārliecina, ka nelaimēm tiešām jāgatavojas. Tikpat viegli pievienoties definīcijai, ka “finanšu pratība ir mūsu spēja rīkoties ar naudu tā, lai mēs spētu nodrošināt sev labklājību un finansiālu drošību ne tikai tagadnē, bet arī nākotnē”. Taču šaubas izraisa jau nākamā tēze, ka “iedzīvotāju finanšu pratību var nomērīt”. Rodas jautājums, kas ir tie mērītāji? Kā viņi zina, kādi ieguldījumi un kopumā uzkrājumi jāveido tagad, lai tos neskartu ne kari, ne īpašumu nacionalizācija, ne naudas reformas, ne gluži vienkārši inflācija? Kādas garantijas viņi spējīgi dot tiem, kuri rīkosies vai vismaz runās atbilstoši pratības mērītāju standartiem?

A. Brikšes raksts noslēdzās ar izteiksmīgu piemēru par to, ka finanšu pratības mērītāju izdomātajai pasaulei nav nekāda sakara ar reālo pasauli. Tikai pratības mērītāju pasaulē “jo ātrāk sākam ieguldīt, piemēram, 3. pensiju līmenī, jo lielāks izveidojas uzkrājums, ņemot vērā salikto procentu likumu. Šajā gadījumā nauda pelna naudu un, jo vairāk tai ir laika, jo vairāk tā nopelnīs. Varam ar mazākām, savlaicīgākām un regulārām iemaksām sakrāt lielu naudas summu, kas noderēs, dodoties pensijā. Diemžēl iedzīvotāju zināšanas par saliktajiem procentiem ir zemas un būtiski pasliktinājušās, līdzīgi arī par vienkāršajiem procentiem un inflāciju. Kopējais zināšanu līmenis kavē izprast šo kopsakarību starp naudu un laiku. Zaudējot laiku, samazinām iespēju dzīvot labklājīgāk nākotnē.”

Nulles procenti dod nulli

Reālajā pasaulē ne dabas likumi, ne juridiskās normas negarantē nekādu saistību starp ieguldījumu ilgumu un rezultātu. Ieguldījumu vērtība ieguldīšanas laikā var gan pieaugt, gan samazināties.

“Salikto procentu likums” lieliski darbojas arī pie nulles procentu likmes, summējot 0+0+0+0...=0 kaut viena cilvēka mūžā iespējamās naudas krāšanas ilgumā, kaut bezgalīgi. “Salikto procentu likums” nepasaka priekšā, kur atrodas robeža starp reālu peļņu un nulli no procentos nopelnītās naudas pirktspējas viedokļa pretēji aritmētiski pamatotajam apgalvojumam, ka 0,1% pieaugums ar 0,1% likmi nopelnītai naudai arī ir pieaugums.

Likumam likuma godu neatņem tas, ka “salikto procentu” dotais noguldījuma pieaugums nesedz naudas īpašnieka izdevumus par naudas ieguldīšanu. Senākos laikos ieguldīšana prasīja iet vai braukt uz banku (arī uz biržu) vispirms ar noguldāmo naudu un galu galā pēc papildus naudas. Tagadējos laikos procenti nesedz izdevumus par interneta pieslēgumu, lai rīkotos ar savu ieguldījumu attālināti. Vēl jo lielākus zaudējumus naudas īpašniekam nodara bankas tarifi kaut vai par “salikto procentu” aprēķināšanu.

Saprotot ar “tagadējiem laikiem” tikai pēdējos mēnešus, ir jāatzīst depozītprocentu likmju atjaunošana Latvijā. Noguldītāju izputināšanai tagad pietiek un pāri paliek ar inflāciju.

Bija sagadījies tā, ka finanšu pratības iepriekšējais mērījums Latvijā notika ap to pašu laiku, kad noguldījumi bankās tika padarīti par naudas noguldītājiem zaudējumus nesošiem. Kā “Neatkarīgā” rakstīja jau 2014. gada 19. martā, “kontu īpašniekiem par viņu apkalpošanu jāmaksā vairāk” (attēlā).

Ekrānšāviņš

Pirmkārt, vairāk nekā iepriekš, un, otrkārt, vairāk, nekā noguldītāji varēja nopelnīt ar nulles vai 0,01% līdz 0,1% likmēm. Te, lūk, atbilde uz A. Brikšes žēlošanos mutiski diskusijas laikā, ka viņa esot ļoti daudz domājusi un neesot neko izdomājusi, kāpēc gan Latvijas iedzīvotāju izpratne par “saliktajiem procentiem” pārskata periodā nav saglabājusies iepriekšējā, bet pasliktinājusies. Atbilde ir tāda, ka viss ir tieši otrādi - iedzīvotāji līdz galam ir izpratuši šī likuma darbību un ar strupām atbildēm pasūtījuši vienu māju tālāk tādus iztaujātājus, kuros viegli atpazīt aģitatorus atdot vēl vairāk naudas finanšu iestādēm.

Bankas bēg no atbildības

Naudas īpašniekiem pietiek zaudējumu jau ar to, ka viņi spiesti glabāt naudu bankās nevis tāpēc, ka banku aģitatori viņus par to pārliecinājuši, bet tāpēc, ka valsts viņus piespiedusi. Naudas īpašniekiem jāsamierinās ar neizbēgamiem, bet vismaz paredzamiem zaudējumiem no noguldījumiem pretstatā daudz lielākiem zaudējumiem no ieguldījumiem. Naudas ieguldījumu loģiskais rezultāts ir ieguldījumu zaudēšana pilnā apmērā. Sliktākajā gadījumā ieguldījumu zaudējums var tikt pārtaisīts par parādu, kas noguldītājam jāsedz vēl papildus ieguldījumā zaudētai naudai.

Jau minētā 2014. gada publikācija ietvēra ilustrētu atsauci uz iepriekš noskaidrotu faktu, ka “bankas pārtrauc kreditēt". Nekas tāds nemaz nevar notikt “finanšu pratības” mērītāju pasaulē! Tur tas būtu absurds, ka bankas atteiktos no peļņas kredītprocentu veidā atbilstoši aizdevumu apjomam. Jo vairāk banka aizdevusi, jo vairāk tai jānopelna. Taču reālajā pasaulē bankas var arī pazaudēt jo vairāk, jo vairāk aizdevušas. Dažos gadījumos zaudējumi draud novest līdz atbildības prasīšanai no banku īpašniekiem un pārvaldniekiem. Tāpēc bankas nevis aizdod pašas, bet apmaksā “finanšu pratības” kampaņas ar mērķi pārliecināt cilvēkus, lai viņi iegulda naudu uz savu risku un atbildību. Bankas un to meitas uzņēmumi gribētu būt tikai un vienīgi ieguldītāju apkalpotāji par garantētu atlīdzību neatkarīgi no tā, kas ar ieguldījumiem notiek. Šo ieguldījumu zaudēšana ir caurmērā neizbēgamais rezultāts, par kuru tad cilvēki varēs prasīt atbildību tikai no sevis.

Kā vārdi pārtop darbos

LB savāktie diskusijas dalībnieki lavierēja, salāgojot pienākumu aicināt uz ieguldīšanu ar veselā saprāta atziņu, ka vismaz dažas nepatikšanas patiešām ir vieglāk pārdzīvot tiem, kuri nav visu naudu un mantu jau iepriekš notrallinājuši vai nav nemaz ieguvuši kaut vai aiz bailēm to pazaudēt. Pamācošākā sadaļa sarunā bija viņu atbildes uz jautājumu, kādus materiālos nodrošinājumus nākotnei viņi ir jau izveidojuši un turpina veidot paši sev. A. Brikše atklāja, ka kāzu dāvanā saņēmusi pensiju 3. līmeņa kontu. Viņas viesi par saviem uzkrājumiem pastāstīja sekojošo.

Arnis Kluinis

Anželika Dobrovoļska, “Luminor" finanšu grupas investīciju jomas vadītāja, privāto uzkrājumu un ieguldījumu eksperte:

- Mans pirmais darbs bankā bija “Swedbank” pensiju uzkrājumu daļā. Tur 19 gadu vecumā guvu atklāsmi, ka nauda der ne tikai tērēšanai. Kopš tā laika man “Swedbank” palicis kaut neliels uzkrājums pensiju 3. Līmenī, kur ilgā laika posmā par spīti visām svārstībām tomēr daudz naudas nācis klāt. Tagad man ir arī uzkrājumi bērniem, ir iemaksas visos trijos pensiju līmeņos, ir vērtspapīru konts un ieguldījumu platformas.

Arnis Kluinis

Santa Kazaka, "Skola 2030" mācību satura izstrādes vadītāja, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas sociālo zinātņu skolotāja:

-Pat ja man nebūtu bijis uzkrājumu iepriekš, man tos nāktos uzveidot kā skolotājai, kas māca ekonomiku. Skolēni man prasa, vai man uzkrājumi pašai ir. Jā, es varu parādīt, kā darbojas uzkrājošā dzīvības apdrošināšana un kā jāaizpilda veidlapas, lai saņemtu naudu. Skolēni to redz un notic.

Arnis Kluinis

Andris Saulītis, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, socioloģijas doktors:

-Līdz 35 gadiem man bija tikai un vienīgi parādsaistības, jo biju aizņēmies naudu, lai apprecētos, biju izšķīries un turpināju dzēst parādu. Tad es ieguvu doktora grādu, un šobrīd man ir hipotekārais kredīts. Tam vajadzīgo pirmo iemaksu spēju savākt dažu gadu laikā pēc pilnvērtīgas atgriešanās darba tirgū. Uzkrājumu man nav, jo cenšos ātrāk tikt vaļā no hipotekārā kredīta ar tā augošajām likmēm. Šķiet, ka tagad daudzi tā dara. Tātad statistikā es izskatos slikti - ar lielu parādu un bez uzkrājumiem, bet mana atbilde ir investīcijas izglītībā līdz līmenim, kurā kļūšu stāvus bagāts.

Arnis Kluinis

Ģirts Bērziņš, “Swedbank” grupas digitālās stratēģijas vadītājs:

- Es diezgan naski izmantoju iespējas uzkrāt. Domājot par savu četru bērnu nākotni, veidoju uzkrājumus viņiem. Izmantoju pensiju 3. līmeni un dažreiz ielūkojos 2. līmenī, kur galīgi slikti nav. Izmantoju iespējas deklarēt ienākumus un atgūt nodokļos samaksāto naudu.

Izpēte

Kaitējums zemūdens interneta savienojumiem starp Vāciju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju ir samazinājis datu pārraides ātrumu un izraisījis virkni starptautisku aizdomu. Tomēr līdz šim nav izšķirošas reakcijas uz šo notikumu. Šis nav pirmais gadījums, kad Baltijas jūrā tiek bojāta zemūdens infrastruktūra. Radušās pamatotas aizdomas par Krievijas iesaisti, ziņo Polijas medijs "wnp.pl".

Svarīgākais