Pretēji skaļiem solījumiem, nelauztie līgumi ar karteļa veidošanā pieķertiem, nodokļu maksāšanu apejošiem un ar Andra Šķēles un Aināra Šlesera oligarhzīmolu pazīstamiem autobusu pasažieru pārvadātājiem parāda, ka Krišjāņa Kariņa otrā valdība gaida vēl kādu citu valdību, lai tā izpērk K. Kariņa pirmās valdības grēkus.
Šī gada sākumā Konkurences padome publiskoja pierādījumus tam, ko “Neatkarīgā” bija jau sen aprakstījusi. Piemēram, 2021. gada 5. maija publikācijā “Autobusu pārvadājumus sadala Šķēle, Šlesers, Savickis un Brandavs”.
Šāda darījuma izpēte avīzē bija atklāta jau pirms tam un turpinājās pēc tam, ko valsts iestādes demonstratīvi ignorēja. Pavisam cita lieta, ja visiem zināmas patiesības atkārto valsts iestāde. Tas liecina, ka valdošie grupējumi sakašķējušies, jo starp tiem sākusies valsts budžeta naudas pārdalīšana.
Konkrētajā reizē K. Kariņa jaunsalipinātā otrā valdība gribēja tikt vaļā no saistībām pret skandalozu oligarhu bariņu, kam K. Kariņa pirmajā valdībā ietilpstošā Konservatīvā partija bija apsolījusi pusmiljardu eiro. Šī un citu grēku dēļ Konservatīvā partija bija vēlēšanās izgāzusies un netikusi ne vien valdošajā koalīcijā, bet vispār Saeimā. Atlika izmantot parasto shēmu ar valsts iestādēs uzkrātu kompromitējošo materiālu atklāšanu sabiedrībai, upurēt grēkāžus un pārdalīt pusmiljardu eiro. Tomēr K. Kariņa otrā valdība izrādījusies pārāk kusla šādai rīcībai.
Atšķirība starp “Neatkarīgo” un Konkurences padomi ir tāda, ka avīze drīkst izmantot tikai publiski pieejamus informācijas avotus, bet valsts iestāde saistībā ar citām valsts iestādēm drīkst arī noklausīties aizdomās turamo telefonsarunas, atņemt un uzlauzt viņu datorus, uzdot cilvēkiem jautājumus, uz kādiem viņi brīvprātīgi nekad neatbildētu. Taču pilnīgi dažādie pētījumu veidi noveda pie viena un tā paša rezultāta. Proti, ka Andris Šķēle, Ainārs Šlesers, Juris Savickis un Aleksandrs Brandavs pārdala savā starpā tās valsts dotācijas autobusu pasažieru pārvadājumiem, kuras ar negodīgiem paņēmieniem atņēmuši citiem uzņēmumiem. “Neatkarīgā” norādīja, ka nosauktajai četrotnei piederošie uzņēmumi praktiski pārtraukuši maksāt valstij nodokļus. Konkurences padome turpināja, ka šo uzņēmumu amatpersonas nepārtraukti sazinājušās un uzmanījušas viena otru, lai novērstu iespēju citiem karteļa dalībniekiem uz nodokļos nesamaksātās naudas, uzkrājumu vai vēl kādu naudas avotu rēķina dempingot vairāk, nekā karteļa dalībnieki norunājuši, tādējādi izkonkurējot kompanjonus.
Apgalvojumam par autobusu pasažieru pārvadājumu dotāciju atdošanu nodokļu nemaksātājiem nevajag neko vairāk par Valsts ieņēmumu dienesta publicētajiem pārskatiem par to, cik daudz naudas valsts iekasējusi no katra uzņēmuma pārskata gada laikā. Pārskatos tiek uzrādīts arī katra uzņēmuma darbības veids un legāli nodarbināto cilvēku skaits. Līdz ar to skaidrāk par skaidru atklājas, kurš uzņēmums ar nodokļiem krāpjas, bet kurš tos valstij samaksā atbilstoši tam, cik vispār spēj maksāt uzņēmumi, kas salīdzināmi ar darbības veidu un darbinieku skaitu. Lūk, kā šajā ziņā pagājušajā gadā atšķīrušies Latvijā nozīmīgākie autobusu pasažieru pārvadātāji:
Uzņēmums | Neto maksājums miljonos eiro | Darbinieku skaits |
Kartelī neietilpstošie uzņēmumi | ||
CATA | 2,4 | 399 |
VTU-Valmiera | 1,2 | 212 |
Ventspils Reiss | 0,6 | 115 |
Kartelī ietilpstošie uzņēmumi | ||
Nordeka | 1,9 | 208 |
Liepājas Autobusu parks | 0,6 | 244 |
Latvijas Sabiedriskais autobuss | 0,36 | 220 |
Vēl jo uzskatāmāk nodokļu nemaksāšanu kā karteļa uzņēmumu biznesa modeli atklāj nodokļu maksājumu dinamika pēdējos trijos gados, kad Konservatīvo partiju pārstāvošais satiksmes ministrs Tālis Linkaits centās un lielā mērā arī nomainīja valsts dotāciju saņēmēju sastāvu no reāliem nodokļu maksātājiem uz nemaksātājiem:
Uzņēmums | 2020 | 2021 | 2022 |
Nordeka | 1,9 | -0,03 | 1,6 |
Liepājas Autobusu parks | 1,2 | 0,1 | 0,6 |
Latvijas Sabiedriskais autobuss | 0,04 | 0,1 | 0,36 |
Tabula atklāj vairākas likumsakarības. Vienu, ka visas šis shēmas serdenis ir “Latvijas Sabiedriskais autobuss” ar tā īpašnieku jeb, juridiski korekti, bijušo īpašnieku, no A. Šlesera mācekļa par biznesa partneri un tad par jaunās paaudzes oligarhu izaugušo Aleksandru Brandavu. Tāpat arī A. Šlesers un A. Šķēle laika gaitā ne vien pārauguši no politiskajiem konkurentiem uz partneriem, bet pat saauguši kā “Liepājas Autobusu parka” līdzīpašnieki. Krievijas gāzes izplatītājs Juris Savickis ir savlaicīgi atradis sev jaunu pieturas punktu “Nordeka".
Otru, ka “Neatkarīgās” publikācijām varētu būt bijusi iedarbība. Vai nu uzņēmēji paši nokaunējās, vai valsts iestādes viņiem aizrādīja, ka nav labi valsti kopumā un Satiksmes ministriju ar Valsts ieņēmumu dienestu kompromitēt tik klaji, bet kaut kosmētisks pieaugums nodokļu maksāšanā ir vērojams. Pie tā paša piederētos “Neatkarīgās” ietekme uz 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Ja Konservatīvā partija būtu noturējusies politikā, t.i., Saeimā, tad Konkurences padome nebūtu vērsusies pret uzņēmumiem, kas atrodas šīs partijas aizbildnībā.
Tomēr gada sākumā sāktā gaita uz atbrīvošanos no Konservatīvās partijas mantojuma tagad ir praktiski apstājusies. “Konkurences padomes atklātais pārvadātāju kartelis ir satricinājums visai nozarei. Mans uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai šajos apstākļos nodrošinātu maksimālu caurspīdīgumu sabiedrībai un pārliecinātos, ka no savas puses ministrija un Autotransporta direkcija ir strādājusi pēc augstākajiem labas pārvaldības standartiem,” uz Konkurences padomes paziņojumu tūlīt pat atsaucās K. Kariņa otrās valdības satiksmes ministrs, Nacionālās apvienības deleģētais Jānis Vitenbergs. Tagad ir jau maija otrā puse un gan kartelī, gan nodokļu nemaksāšanā pieķertie uzņēmumi dzīvo kā dzīvojuši.
J. Vitenberga solīto “caurspīdīgumu sabiedrībai” tomēr var arī atzīt. Pietiekami labi saskatāma ir gan Latvijas tagadējās valdības mazspēja, gan lieluzņēmēju prasmes un iespējas sameklēt sev jaunus aizbildņus. Autobusu pasažieru pārvadājumu nozarē iepriekš tika piedzīvots tas, cik eleganti A. Brandavs atkratījās no atbildības par “Rīgas satiksmes” afērām Nila Ušakova jeb “Saskaņas” pārvaldītajā pašvaldībā un kopā ar Konservatīvo partiju pievērsās autobusu pasažieru pārvadājumiem jau valsts mērogā.