Latvijas mežu, lauku, grāvmalu un nomaļu piemēslošana ar nolietotām riepām, būvgružiem un sadzīves atkritumiem no ledusskapjiem līdz konfekšu apvalciņiem izrādīsies nieks, kad masveidā sāksies nolietotos saules paneļu un šiem paneļiem pakārtoto, ar sevišķi indīgām vielām piesātināto lielizmēra elektroakumulatoru izgāšana dabā.
Saeimā ārkārtīgā steigā tiek grozīts Dabas resursu nodokļa likums. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sev par milzīgu pārsteigumu atklājusi, ka tagad spēkā esošais likuma burts praktiski aizliedz saules paneļu un tiem piekārtoto elektrības akumulatoru uzstādīšanu Latvijā. Līdz šim paneļus varēja uzstādīt tikai tāpēc, ka valsts iestādes ar VARAM priekšgalā bija par likumā rakstīto vienkārši aizmirsušas. Gan saules paneļus uzstādījušajām mājsaimniecībām un uzņēmumiem, gan saules paneļu izplatītājiem tagad atliek tikai cerēt, ka valsts tomēr nesāks no tiem piedzīt dabas resursu nodokli (DRN). Valsts iestādes atzīst, ka speciāli noteikušas nodokļa likmes nesamaksājami augstas.
Atklāsme par Latvijas likuma esamību un saturu VARAM piemeklējusi, gatavojot atskaites kontrolējošajām Eiropas Komisijas (EK) instancēm, kas prasa uzrādīt, cik daudz no gada laikā pārdotajām precēm sadalījumā pa dažādu preču un tālāk atkritumu veidiem tiek savāktas, legāli noglabātas un pārstrādātas. Par starpību starp pārdoto un atpakaļ nesavākto preču daudzumu it kā būtu jāmaksā DRN. Kā jau teikts, nodokļa likmes speciāli noteiktas fantastiskā jeb nesamaksājamā lielumā. To mērķis nav piepildīt valsts kasi, bet padarīt atkritumu vākšana acīm redzami izdevīgāku nekā DRN maksāšanu. Vēl skaidrāk sakot, atkritumu vākšana jābūt vienīgajai iespējai vispār saimniekot, nevis izputēt pēc DRN nomaksas. To, lūk, nosaka Latvijas likums, kas uzrakstīts pēc EK nodiktēta šablona. Turpretī jebkurā Latvijas mežā un vēl daudzviet citur acīmredzamā realitāte liecina par likuma apiešanu, klaju nepildīšanu un nezināšanu vai aizmiršanu. Tādu attieksmi pret likumu rāda VARAM. Vairums Latvijas iedzīvotāju tai seko gan uzņēmējdarbībā, gan mājsaimniecībās.
Atkritumu izmešana ir pats ātrākais un lētākais veids, kā tikt no tiem vaļā. Tagadējie grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā nav nekas cits kā saules paneļu un elektroakumulatoru pielīdzināšana riepām vai būvgružiem ar visām tālākajām sekām šo atkritumu nesavākšanā. Grozījumu projektu uzrakstījusi VARAM, akceptējusi valdība un 24. maijā likumprojektu rindā uz pieņemšanu nostādījusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Vakar, 30. maijā šo projektu būtiski papildināja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija. Proti, tikai vakar likuma grozījumos tika ierakstīti akumulatori saules paneļos saražotās elektrība saglabāšanai, kas šobrīd Latvijā tāda pati eksotika kā saules paneļi pirms pāris gadiem.
Budžeta komisija kopā ar Saeimas Juridisko biroju meklēja veidus, kā nodrošināt zibenīgu likuma pieņemšanu, pārvarot procesuālos šķēršļus, kādi speciāli radīti pret šādu likumdošanas praksi. Uzdevums ir panākt, lai likums stātos spēkā ne vēlāk par 1. jūliju.
Ir divi kuriozi apstākļi, kuru dēļ likums, kas vairāk mudina nekā kavē izmest mežos riepas un būvgružus, savā pašreizējā redakcijā sargā mežus no saules paneļiem un akumulatoriem. Izrādās, ka tas pēc būtības aizliedz šos paneļus un akumulatorus Latvijā ievest un pārdot.
Pirmkārt, tas aizliedz ievest un pārdot preces, kuras pēc nolietošanas nevar pārstrādāt. Tādas preces šobrīd ir saules paneļi principā un akumulatori no tāda viedokļa, ka to pašreizējās pārstrādes metodes nedod jaudu, kas vajadzīga, lai tiktu galā ar akumulatoriem tādā apjomā, kādu radīs saules baterijās radītās elektrības uzkrāšana, elektromobiļu darbināšana utt. Otrkārt, tas nosaka tādu attiecību starp gada laikā pārdoto un atkritumos savākto paneļu apjomu, kāda pārkopēta no attiecības starp gada laikā pārdotajām un savāktajām pudelēm. Šāda attiecība saules paneļu apritē kļūs iespējama pēc pārdesmit gadiem, kad pašlaik masveidīgi uzstādāmie paneļi tikpat masveidīgi būs jānomaina. Līdz tam laikam valstij jāatbrīvo pašai sevi un paneļu lietotāji no tehniski nepamatotas likuma normas.
Ja tagadējā likuma burta dēļ saules baterijas un akumulatorus Latvijā ekspluatācijai neievedīs, tad tie Latviju tiešām nepiesārņos. Paliek gan variants ievest tos Latvijā jau kā atkritumus, bet tas ir cits stāsts.
Ja preces no principā pārstrādājamiem materiāliem tomēr pārstrādātas netiek, tad valsts par to neliekas ne zinis. Tā visa esot “ražotāja atbildība” par šo preču savākšanu un pārstrādāšanu. Tiklīdz “ražotāja atbildība” pasludināta, tā Latvijas valstij vairs neesot nekādas daļas par to, ka Latvijas teritorija pārvēršas par lielu atkritumu izgāztuvi. Valsts neprasa nekādu atbildību ne no vietējiem ražotājiem (ne no “Orkla” par “Ādažu čipsu” folijtūtām, ne no “Food Union” par saldējuma vai jogurta trauciņiem...), ne no “Michelin” riepu importētājiem, ne no celtniekiem. “Ražotāju atbildība” nenozīmē, ka šiem ražotājiem tiešām jāsavāc atkritumi, kas mežos u laikos, grāvjos un sētmalās mētājas ar šo ražotāju firmas zīmēm.
Reālie - lielie un mazie, starptautiskie un vietējie - ražotāji no atbildības par viņu pamatprodukcijas un tā iepakojuma kaitīgo ietekmi uz vidi tiek pasargāti, prasot no viņiem nevis vides atbrīvošanu no atkritumiem, bet līgumus ar īpašām firmām, kas pieteikušās apsaimniekot atkritumus. To nosaukumi grozās ap “zaļajiem” vai “zilajiem” “punktiem", “joslām” vai “jostām”. Lai gan šo firmu logo arī mēdz izvietot uz iepakojumiem to ražotāju produkcijai, kuras atpirkušas no atbildības par šis produkcijas tālāko likteni ar maksājumu “zaļajiem” vai “zilajiem”, VARAM un tālāk Valsts vides dienesta ierēdņi skaitās nespējīgi šos starpniekus atrast un likt viņiem atbrīvot vidi no tiem atkritumiem, uz kuriem viņi firmas logo.
Latvija nebūt nav unikāla ar savām atkritumu nesavākšanas shēmām. EK prasa no Eiropas Savienības dalībvalstīm pieaugošu savākto atkritumu daudzumu pret to preču daudzumu, kas vēlāk kļūs par attiecīgā veida atkritumiem. Ja vajadzīgo īpatsvaru nav iespējams uzrādīt, manipulējot ar statistikas datiem, tad nākas veidot reālas atkritumu savākšanas sistēmas, kas dažnedažādās variācijās iemieso depozīta ideju. Depozītmaksas ieviešana par dzērienu pudelēm ir nesens Latvijas jaunums, tāpēc par to vairs nav plaši jāstāsta.
Trakā steigā dzītie grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā neparedz mehānismus saules bateriju un akumulatoru reālai savākšanai. Gan labi, gan slikti tas, ka saules paneļu kalpošanas laiks solīts vismaz divdesmit, bet kvalitatīvākajiem paneļiem pat 30 gadu garumā. Labā ziņa ir cerības, ka tik ilgā laikā radīsies paneļu pārstrādes tehnoloģijas un politiskā griba tās izmantot. Slikta ir neziņa, kā saglabāt naudu, t.i., tās vērtību, ja no paneļu pircējiem tiktu iekasēta depozītmaksa, uz kuras rēķina pēc 20-30 gadiem paneļus vāks un pārstrādās. Pavisam skarbi sakot, jautājums ir arī par Latvijas valsts pastāvēšanu tādā statusā, lai nezustu atbildību par DRN iekasēšanu kā vienu no iespējamām depozīta formām.
Budžeta komisijas sēdē notikušas deputātu un ierēdņu sarunas apliecināja valsts kolektīvo nevēlēšanos iekasēt DRN. Tāda nauda uzliktu valstij pienākumu šo naudu tērēt atkritumu vākšanai, ko valsts nevēlas. Tāpēc tā labāk iztiek bez naudas, kas formāli būtu liela nauda no superaugstajām nodokļa likmēm.
Saules bateriju gadījumā likme ir 3 eiro/kg, kas nozīmējot 60 eiro par paneli, 1200 eiro caurmērā no vienas mājsaimniecības un 160 tūkstošus eiro par vienu megavatstundu saules parkos saražotās elektrības. “Latvenergo” pārstāve deputātiem apliecināja, ka pie tādas takses celt saules parkus kļūst gandrīz neiespējami. Turklāt DRN nomaksa uzliek valstij tikai morālas, nevis juridiskas saistības novirzīt šo naudu atkritumu saimniecībai. “Latvenergo” pamatoti bažījas, ka nodokļa nomaksa to neatbrīvos no reālajiem izdevumiem savu nolietoto (daudz ātrāk nekā 20 gadu laikā izbrāķēto, zibens sasperto) paneļu vākšanai un deponēšanai līdz brīdim, kad sāksies paneļu pārstrāde.
Pāris gadus pēc saules paneļu masveida uzstādīšanas sākuma pamanītā problēma par šo paneļu neizbēgamo nolietošanos un kļūšanu par tilpuma, smaguma un pārstrādes izmaksu mērvienībās būtisku atkritumu ilustrē mūsu neziņu par to, uz kurieni īstenībā ved “zaļais kurss”.