Pēc Aleksandra Puškina piemineklīša novākšanas Rīgā nāksies novākt arī Puškina pieminekli Maskavā, kas tagad tur stāv kā pārmetums Krievijas diktatora Putina nespējai piedalīties pasaules sadalīšanā tādā veidā, kādu viņam novēlējis krievu imperiālisma apdzejotājs Puškins.
Vladimira Putina, viņa tuvāko rokaspuišu un rokasmeitu, kā arī bērnu dzīves un dzīvības tagad atkarīgas no tā, vai viņi dabūs vietvalžu tiesības Ķīnas impērijā. Ja tas izdosies - ja Ķīnai izdosies iekļaut savā impērijā Krievijas provinci, tad tajā nedrīkstēs pieminēt Puškinu vispār vai vismaz tādu Puškinu, kurš savulaik novēlis vainu par Krievijas atpalicību uz mongoļiem un prasījis Krievijai vietu Eiropā par tās nopelniem Eiropas glābšanā no šiem barbariem: “Krievijai noteikti bija paredzēta cēla misija. Tās neaptveramie līdzenumi aprija mongoļu spēkus un apturēja viņu iebrukumu uz pašas Eiropas malas; barbariem nebija drosmes atstāt savā aizmugurē paverdzināto Krieviju un viņi atgriezās savās austrumu stepēs. Topošā apgaismība bija glābta uz saplosītās un smokošās Krievijas rēķina.” Vai tad tagad tibetieši un uiguri nesaka tieši to pašu par sevi un savām dzimtenēm, kuras ķīnieši paverdzinājuši, saplosījuši un tagad smacē nost?
Ciktāl Ķīna savāks Krieviju un krievus, tiktāl ķīniešu attieksme pret krieviem būs tieši tāda pati kā pret jebkuriem citiem uiguriem. Tāpēc Ķīnas pilnvarotie vietvalži neatstās publiskajā apritē tekstus par krievu ciešanām, kādas viņiem jau iepriekš nodarījuši iebrucēji, kuri pēc savas izcelsmes vietas un ārējā izskata nav atšķirami no tagadējiem ķīniešiem. Turklāt analoģijas turpinājumā krieviem vajadzētu spēt no šiem iebrucējiem atbrīvoties, ja jau krievu senči to ir spējuši. Par to A. Puškins ir plašāk izteicies vēl citā reizē: “Tieši Krievija, tās neaptveramie plašumi aprija mongoļu iebrukumu. Tatāriem nebija drosmes iet pāri mūsu rietumu robežām un atstāt mūs savā aizmugurē. Viņi atkāpās uz saviem tuksnešiem, un kristīgā civilizācija bija glābta. Šī mērķa dēļ mums nācās nokārtot savu dzīvi pavisam īpatnējā veidā, kāds, atstājot mūs par kristiešiem, tomēr padarīja mūs par pilnīgi svešiem kristīgajai pasaulei. Tādējādi mūsu mocības atbrīvoja no jebkādiem kavēkļiem katoliciskās Eiropas enerģisko attīstību. Kas attiecas uz mūsu vēsturisko niecību, tad tādai es nevaru piekrist ne vismazākajā mērā. Kari starp Oļegu un Svatoslavu un pat dalieņu kašķi - vai tad tā nav dzīve, kas piepildīta ar izaugsmes versmi un bezmērķīgu ņiprumu, kāds raksturīgs visu tautu jaunībai? Tatāru iebrukums - bēdīgs un dižens skats. Krievijas atmoda, tās varenības attīstība, kustība uz vienotību (uz vienotību starp krieviem - tas pats par sevi saprotams), divi Ivani un cildenā drāma, kas sākās Ugļičā un beidzās Ipatjevas klosterī, - kā, vai tad tā nav vēsture, bet tikai izbalējis un pusaizmirsts sapnis? Un Pēteris Lielais, kas vesela vēsture pats par sevi... Un Katrīna II, kura pieveda Krieviju pie Eiropas sliekšņa? Un Aleksandrs, kurš ieveda mūs Parīzē? Un vai tad - liekot roku uz sirds - jūs neatrodat neko nozīmīgu tagadējā Krievijas stāvoklī, neko tādu, ko vēsturnieks nākotnē apbrīnos? Vai jūs domājat, ka viņš neieskaitīs mūs Eiropā? “
Otrais A. Puškina citāts ņemts no viņa 1836. gada 19. oktobra vēstules Pjotram Čaadajevam (1794-1856). Vēstuli A. Puškins sāka ar apliecinājumu, ka saņēmis P. Čaadajeva sūtījumu, - brošūru ar viņa “Filozofisko vēstuļu” (šajā nozīmē ne vairs konkrētam adresātam) tulkojumu krievu valodā. Dažos tālākajos vārdos A. Puškins pauda izbrīnu, ka šāds tulkojums un izdevums vispār parādījies. Turpmākie notikumi padarīja saprotamu, par ko A. Puškins brīnījās. Proti, brīnījies par autora un viņa izdevēja uzprasīšanos uz sodu, kāds tūlīt arī sekoja. Žurnālu, kura vāciņos brošūra bija iespiesta, slēdza. Izdevuma redaktoru izsūtīja (simboliski, drīz vien viņš ierēdņa karjeru atjaunoja) un cenzoru atlaida no darba. Pašu autoru pasludināja par vājprātīgu atbilstoši Krievijas patvaldnieka Nikolaja I rezolūcijai: “Rakstu izlasīju un atrodu, ka tā saturs ir maisījums no izaicinošas bezjēdzības, kas atbilst vājprātam.”
Viss tālākais A. Puškina teksts ir iebildumi P. Čaadajevs rakstītā saturam. No apmēram tādiem iebildumiem, kādus bija izteicis A. Puškins, izvērtās Krievijā vairākus gadu desmitus valdošā slavofilu ideoloģija. Tā pamanījās vienlaicīgi pasludināt krievu monopolu uz politiskās nācijas statusu un tajā paša laikā dot tribīni (publicēšanās iespējas slavofilu kontrolētās avīzēs) jaunlatviešu kustības publicistiem vismaz tāpēc, lai jaunlatvieši varētu cīnieties pret latviešu pārvācošanu. Slavofilu kā panslāvisma izpausmes konkurence ar panģermānismu bija viens no priekšnosacījumiem, lai latvieši vispār uzzinātu, ka ir latvieši. Līdz ar to arī par priekšnoteikumu arī tagadējās Latvijas valsts pasludināšanai, izcīnīšanai un pastāvēšanai. Tādējādi A. Puškins izrādās Latvijas valsts taisīšanai gandrīz vai ar sveci klāt stāvējis un ar to nopelnījis, lai viņa piemineklis Rīgā vispār parādītos. Toties A. Puškina idejiskā mantojuma integrācija tagadējā Krievijā valdošā Putina režīma kara propagandā liek turēties no A. Puškina jo tālāk, jo labāk.
Pirmais no šeit citētajiem A. Puškina rakstu fragmentiem atrodams zem nosaukuma “Par krievu literatūras niecību” (O ничтожестве литературы русской). Tā tapšanu A. Puškina literārā mantojuma pētnieki datē ar 1834. gadu, taču līdz publikācijai tas nonācis pāris gadu desmitus vēlāk. Šeit tas pārtulkots no krievu valodas, bet tā krievu versija, tāpat kā P. Čaadajeva “Vestulēm”, pati ir tulkojums no franču valodas. Raksta nosaukumā ietvertā norāde uz krievu literatūru maldina tādā nozīmē, ka par krievu literatūru tur sacīts daudz mazāk nekā par franču literatūru. Bet varbūt A. Puškins ir atradis kā vienmēr ģeniālu veidu, ar kādu nevis ar vārdiem, bet ar darbiem, - ar to, cik maz viņš par krievu literatūru izsakās, - vislabāk var parādīt tās niecību.
A. Puškina un viņa aprindu frankofonija radījusi tādu draiskulīgu versiju, ka 1799. gadā dzimušais A. Puškins nemaz nav nomiris pēc neveiksmīgas divkaujas 1837. gadā. Nē, viņš izmantojis divkauju kā iespēju izplatīt baumas par savu nāvi, bet īstenībā pārcelties uz Franciju un arī tur iegūt pasaules slavu. Savā nākamajā dzīvē viņš esot bijis ne mazāk kā no afrikāņu senčiem cēlies un vismaz kā literāts par Aleksandru sauktais Dimā (tēvs, 1802-1870).
Neatkarīgi no tā, vai A. Puškins uz viņa literārā mantojuma apgūšanu Krievijā raudzījās no mākoņa maliņas debesīs, vai no Francijas, viņa formulējumam par mongoļu jeb mongoļu-tatāru jūgu kā Krievijas reālās vai šķietamās atpalicības iemeslu bija milzīga piekrišana. Šāds formulējums taču pārvērta visus defektus par efektiem - par solīdu iemeslu, lai Krievijas atpalicība būtu iemesls nevis kaunam, bet lepnumam.
A. Puškina versija par Krievijas atpalicību ārēja faktora dēļ lieliski iegūlās tajā domu gaitā, kādu Eiropā sauc par “apgaismību". Proti, ka eiropieši esot visas cilvēces progresa virsotne, kuru sasniegušo pienākums ir apgaismot ceļu uz šo virsotni arī visiem pārējiem. Ar tādu pašslavināšanos eiropieši pilnīgi nemaz neatšķiras no visām citām, joprojām pastāvošajām vai jau sen kā izputējušām civilizācijām. Atkarībā no vēsturiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem mainījies tikai tas, ko cilvēki kādreiz uzskatījuši par cilvēci, attiecībā pret ko un kādā veidā katra civilizācija iemērījusi pati sev “viscivilizētākas” civilizācijas vietu.
Ir sagadījies tā, ka aizpagājušā gadsimta 50. gadu vidū gandrīz vai sakrita A. Puškina “Krievu literatūras niecības” un Kārļa Marksa “XVIII gadsimta diplomātijas vēstures atmaskošanas” klajā laišanas. Nosauktais K. Marksa darbs ir viņa rusofobisko, arī par rasistiskiem dēvējamo uzskatu kvintesence. Viņa versijā “tatāru jūgs... ne vien apspieda, bet arī apvainoja un izsusināja šim jūgam par upuri kļuvušas tautas dvēsli”. Un ar izsusinātu dvēseli noticis tas pats, kas notiek ar miesu, ja tā zaudē pārāk daudz asiņu. Tad dzīvs organisms neatgriezeniski kļūst par beigtu organismu, par citiem organismiem izmantojamu gaļu.
Pēc tam, kad Krievijas impērijas teritorijas lielajā daļā marksistiem izdevās sagrābt varu, viņi līdz par 1989. gadam izvairījās publicēt K. Marksa (1818-1883) darbu pilnā apjomā, lai pārāk neaizvainotu krievus kā daudzskaitlīgāko valsts iedzīvotāju daļu, ja tās samēro pēc etniskās pazīmes. Šeit citētie K. Marksa vārdi cenzēti netika. Tieši otrādi, tiem pieķērās Putina priekštecis Staļins, attaisnojot savas nelietības ar nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pārvarēt Krievijas atpalicību, par ko vainojami mongoļi vai tatāri. Ticami, ka Staļins pašrocīgi ierakstījis vārdu “jūgs” pirmajā PSRS vēstures mācību grāmatā vidusskolām, kāda Andreja Šestakova (1877-1941) vadībā un Staļina uzraudzībā tika izdota 1937. gadā. Tādējādi “mongoļu-tatāru jūgs” iekļuva starp tām nedaudzajām frāzēm, kas jāzina pat pie visaprobežotākajām zināšanām vēsturē, lai cilvēks varētu rosīties kā padomju pilsonis. Šādas skološanās inerce turpinās līdz šai baltai dienai visā bijušas Padomju Savienības plašumā.
Padomju varas laikā tikai visizredzētākie vēstures zinātāji un birokrātiski ideoloģisko cīņu dalībnieki dažkārt varēja atļauties norādīt uz “mongoļu-tatāru jūga” reālo saturu, kam maz kopēja ar to, ko varēja iedomāties parastie vēstures skolotāji un viņu skolēni. Arī ar pārspīlējumu, bet tomēr tuvāk patiesībai ir teikt, ka nekāda jūga nebija. Tagad Krievija nonākusi līdz politiskai, bet vēl jo vairāk militārai nepieciešamībai savu vēsturi revidēt un atzīt, ka no tās puses, kur tagad Ķīnas Tautas Republika, vienmēr ir nācis viss labais. A. Puškins tagad kļuvis Krievijai lieks ar savu īdēšanu, ka Krievijas atpalicība no Eiropas ir arguments Krievijas iekļaušanai Eiropā.
