Valainis apturēs afēru 15 gadu ilgumā un miljarda eiro vērtībā? Tik skaisti, ka pat ticēt negribas

© Dmitrijs Suļžics/MN

Ekonomikas ministram Viktoram Valainim ticis gods paziņot par atteikšanos no tagadējā naftas produktu drošības rezervju uzturēšanas veida, kas kopš 2009. gada izsūcis no Latvijas eiro miljonu simtos skaitāmas naudas summas un turpmākajos 10 gados izsūktu vēl gandrīz miljardu eiro.

Tagad to nevar ne apstiprināt, ne noliegt, ka naudas izsūkšana ir sinonīms naudas izkrāpšanai sākumā 1-2 santīmu, tagad 5-7 eirocentu apmērā par katru Latvijā nopirkto degvielas litru. Vai Latvija maksājusi, turpina un vēl vairākus gadus turpinās maksāt par dārgu, bet reālu pakalpojumu, vai maksā par blēdību - par blēžu solījumu sniegt pakalpojumu, kādu tie ne grib, ne spēj izpildīt? Lietas būtība tāda, ka nauda samaksāta par solījumu sniegt Latvijai pakalpojumu ārkārtas situācijā, kāda līdz šim nav iestājusies. No vienas puses, protams, labi, ka nav iestājusies. Reāls karš vai dabas katastrofas būtu radījušas vēl lielākus zaudējumus nekā drošības vai mānīgas drošības dēļ jau iztērētie simti miljonu eiro. No otras puses, kaut vai tikai nostāsti, ka no Latvijas iespējams izmānīt milzīgas naudas summas tā, ka gadu desmitiem neviens neko nepamana un nemeklē ne naudu, ne vainīgos, rada kārdinājumu un rāda piemērus, kā apkrāpt Latvijas valsti var un vajag, jo visi normāli cilvēki tā taču dara.

Kā izdarīja tā, lai neviens nepamanītu naudas pazušanu

Latvijas valsts degvielas rezervju veidošana sākās ar tik acīm redzamu blēdību, ka pēc tam valsts iestādēm būtu bijis jāpārpūlas, lai pierādītu, ka tālāk šo rezervju uzturēšana ievirzīta daudz maz normālās sliedēs. Tāpēc valsts izvēlējās rīkoties tā, lai cilvēki pēc iespējas mazāk zinātu, ka degvielas rezerves vispār tiek uzturētas un kā tās tiek apmaksātas.

Ir izveidota shēma, kā naudu degvielas rezervēm savāc terminoloģiski ar nodevu, faktiski ar tādu pašu nodokli, kā degvielas akcīzes nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis un tālāk vēl daudzi nodokļi, bez kuru nomaksas nedrīkst darboties degvielas tirgotāji. Taču ar šo nodevu savāktā nauda apiet valsts budžetu, kura izdevumu daļā šī nauda varētu piesaistīt uzmanību. Naudas iekasēšana deleģēta nevis Valsts ieņēmumu dienestam, bet degvielas tirgotājiem. Tālāk nauda tiek iztērēta tik veikli, ka sabiedrībai praktiski neiespējami valsts finanšu atskaišu blāķos pamanīt tās virzību. Ekonomijas ministrijas rīcībā palikuši dati tikai par pēdējiem trijiem gadiem, kad par tiesībām pirkt degvielu ārkārtas situācijā - par tiesībām pirkt, nevis par degvielu, kuras pirkšanai nauda būtu jāmeklē atsevišķi, - valsts iztērējusi attiecīgi 17, 29 un pērn jau 76 miljonus eiro. Par nekad nedabūtās, jo nemaz neprasītās degvielas rezervēšanu Latvijas valsts ir sākusi maksāt 2009. gadā. Kopējā izdevumu summa varbūt būtu, bet varbūt nebūtu atrodama laika gaitā likvidētu vai pārveidotu iestāžu atstātajos dokumentos.

Degvielas rezervju uzturēšanai ieviestā nodeva jāpiemin gadījumos, kad politiķi un ierēdņi taisnojas par valsts nespēju veikt savus pienākumus ar pārāk zemo nodokļu slogu Latvijā. Jebkuru maksājumu, ko valsts noteikusi kā obligātu, var taču nosaukt nevis par nodokli vai nodevu, bet kaut kā savādāk. Tieši tāpat, kā valsts liek maksāt nodokļus, tā drīkst nodokļus pārsaukt jebkuros vārdos un galu galā pasludināt, ka Latvijā vispār nekādu nodokļu neesot.

Tagadējai degvielas rezervju glabāšanas reformai ir arī terminoloģisks aspekts, ka valsts nodeva degvielas tirgotājiem tikšot pārsaukta par pakalpojuma maksu. Cilvēkus interesē nevis terminoloģija, bet tas, vai tiešām tiks izpildīts Viktora Valaiņa izteiktais solījums, ka maksājuma pārsaukšanas rezultātā tas nesasniegs sākotnēji aprēķinātos 7 eirocentus par degvielas litru, tuvākajos gados palikšot ap pieciem eirocentiem par litru un pēc 2028. gada vispār pazudīšot.

Kā jūgsi, tā brauksi

Degvielas rezervju veidošana ir Eiropas Savienības prasību izpilde. Tā nebija iestāšanās prasība, bet 2008. gada pasaules ekonomiskās krīzes sekas. ES pārvaldes orgāni kļuva tramīgi, ka uzkrājumi ekonomiskajām krīzēm jāveido ne tikai naudā, bet arī materiālajos resursos, sākot ar degvielu.

Prasību izpildīšanai pieņēma Ivara Godmaņa valdība, bet izpildes sākums sakrita ar Valda Dombrovska pirmās valdības izveidošanu. Rezervju veidošanu I. Godmaņa valdība bija deleģējusi toreizējai Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūrai, bet politiski - tagadējas Nacionālās apvienības priekštecei. I. Godmaņa valdībā tai bija tikusi ekonomikas ministra vieta, kurā partija ielika tobrīd vēl partijā neuzņemto ministrijas valsts sekretāru Kasparu Gerhardu. Toreiz tenkoja, ka īstenībā nevis Ekonomikas ministrija uzraudzījusi tai pakļauto Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūru, bet aģentūras direktors, partijas vecbiedrs Normunds Pēterkops uzraudzījis ministru.

DARĪJUMA SEJA. "Neatkarīgās" 2009. gada 1. aprīļa publikācijā par degvielas valsts rezervju izveidošanu parādīts arī darījumu galvenais kārtotājs Normunds Pēterkops / Foto: Arnis Kluinis

Aģentūra izpildīja valdības uzdevumu, ievietojot savā mājaslapā tik neuzkrītošu sludinājumu par degvielas rezervju glabāšanas pakalpojuma pirkšanu, ka vienīgais sludinājumu tomēr pamanījušais pretendents izrādījās SIA “Vigo”, kas apsaimniekoja mazu veikaliņu Augšlīgatnē, Vidzemes šosejas malā. Sludinājums noveda pie līguma par dīzeļdegvielas glabāšanas uzticēšanu “Vigo”, bet līgumu nācās novietot redzamākā vietā Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā. Tur to pamanīja SIA “LatRosTrans” - tobrīd viens no lielākajiem un vecākajiem uzņēmumiem valstī degvielas transportēšanas un arī glabāšanas nozarē. “LatRosTrans” iesniedza par šo līgumu sūdzību, kas tika noraidīta. Valsts degvielas rezerves tika atzītas par ielejamām mazas, sen slēgtas pienotaviņas pagrabā zem “Vigo” veikaliņa.

“LatRosTrans” sūdzības ievadītais skandāls lika izpētīt konkursa dokumentus un ieraudzīt, ka valsts nebūt nav prasījusi ne degvielas glabāšanas tvertnes, ne pašu degvielu, bet apliecinājumu, ka šie labumi gan pieder kādam citam, taču šis cits “apzinās, ka norādītais dīzeļdegvielas apjoms ir Latvijas valsts naftas produktu rezerves līguma darbības laikā”. Jā, tieši tā bija ierakstīts pretendentu konkursa prasību 9.4.6. punktā, no kura izrietēja, ka izšķirošais nosacījums līgumam tolaik pāris miljonu latu vērtībā bijis psihiatra atzinums par degvielas īpašnieka apziņas stāvokļiem. “Tādējādi Latvija riskē, ka ārkārtas situācijā, kad degviela vairs netiek piegādāta parastajā kārtībā, tās rīcībā nonāks nevis cerētais un apmaksātais degvielas daudzums, bet nākamā izziņa, ka degvielas īpašnieka apziņa krīzes situācijā ir aptumšojusies, tāpēc Latvijai vairs nekas nepienākas. Vai Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm nevajadzētu ķerties pie šādu konkursa noteikumu autoru psihiskās veselības stāvokļa pārbaudes?,” “Neatkarīgā” jautāja 2009. gada 2. aprīlī.

Ļoti izteiksmīgu tēlu galerija

Tātad fiktīvo naftas rezervju veidošana tika piekārta pie lielā zvana. Pārbaudīt to uzņēmās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, K. Gerharda pēctecis ekonomikas ministra amatā Artis Kampars utt., bet tālāk par solījumiem neviens netika. Ja nu vienīgi žurnālisti turpināja uzturēt spēkā “aizdomas par “tēvzemiešu” saistību ar naftas rezervju glabāšanas lietu". Tāds bija virsraksts “Neatkarīgās” 2010. gada 15. februāra publikācijai, kad vispār pēdējo reizi publiski pieminēts N. Pēterkops. No Būvniecības aģentūras viņš pazuda tajā paša dienā, kad tika noslēgts līgums ar “Vigo”. 2009. gadā viņam vēl tika saglabāta vieta valsts silē Konkurences padomes locekļa amatā, taču pēc gada no viņa vispār tika vaļā, publiski padraudot ar izmeklēšanu par degvielas rezervju līguma taisīšanu.

“Nacionālā” partija toreiz saglabāja vietu valdošajā koalīcijā. K. Gerhards pārcēlās no Ekonomikas ministrijas I. Godmaņa valdībā uz Satiksmes ministriju V. Dombrovska valdībā un vēlāk dažādu premjeru valdībās bija gan vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, gan zemkopības ministrs. V. Dombrovskis parādīja izcilas spējas gan nodrošināt naudas plūsmu projām no Latvijas, gan nodzēst no priekštečiem mantotu skandālu par šādu naudas noplūdi. Tāpēc arī neesošo degvielas rezervju veidošana jāuzskata par vienu no pakāpieniem viņa ceļā uz eirokomisāra vietu tagad.

Piemināma ir savulaik K. Gerharda, bet pēc tam vairāku citu ministru preses pārstāve Inga Spriņķe, kuru nedrīkst sajaukt ar žurnālisti Ingu Spriņģi. 2009. gadā I. Sprinķe “Neatkarīgajai” apgalvoja, ka K. Gerhards slēgtā valdības sēdē janvārī esot aicinājis degvielas rezerves glabāt Latvijā, bet nespēja atbildēt, kas viņam neļāva realizēt šo aicinājumu konkursā, ko organizēja viņa ministrijas pakļautības iestāde. Ar prasmi neatbildēt uz neērtiem jautājumiem I. Spriņķe izpelnījās vietas labklājības un veselības ministru birojos, kā arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā. Pēdējo reizi publiski pieminēta 2022. gadā, kad atklājušas viņas spējas vienlaicīgi saņemt atalgojumu gan pie veselības ministres Ilzes Viņķeles, gan radio un televīzijas centrā.

Solīt nenozīmē izpildīt

KUR PIENS PĀRVĒRTĀS NAFTĀ. Par piemērotāko vietu valsts degvielas rezerves tika atzīts mazas, sen slēgtas pienotaviņas pagrabs zem zem izkārtnes “Vigo” (2009. gada foto) / Foto: Arnis Kluinis

V. Valaiņa pieteiktā reforma novestu līdz galam viņa priekšteča K. Gerharda it kā pašaprotamo domu, ka naftas rezerves vajagot glabāt Latvijā. Tā būšot daudz lētāk un daudzkārt drošāk. Latvijas valsts pārvaldes iestādēm bija vajadzīgi gandrīz piecpadsmit gadi, lai beidzot uzņemtos darīt to, kas bija jādara kopš paša sākuma. Tomēr solījums darīt vēl nenozīmē, ka tā tas arī tiks izdarīts. Publiskā pretdarbība reformai ir “Vigo'" pēcteču “Gulfstream", “Kuula Trading” un “Naftimpeks” sūdzības Iepirkumu uzraudzības birojā par Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūras pēcteča - Būvniecības Valsts kontroles biroja (BVKB) lēmumu samazināt valstij rezerevētās degvielas apjomu, aizvoietojot to ar valsts jau nopirktu un tepat Latvijā glabātu degvielu. Gan jau tiks lietā arī vēl citi paņēmieni, lai saglabātu tagadējo kārtību, kādā Latvija izpilda ES prasības par degvielas rezervju esamību.

Izpēte

Kaitējums zemūdens interneta savienojumiem starp Vāciju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju ir samazinājis datu pārraides ātrumu un izraisījis virkni starptautisku aizdomu. Tomēr līdz šim nav izšķirošas reakcijas uz šo notikumu. Šis nav pirmais gadījums, kad Baltijas jūrā tiek bojāta zemūdens infrastruktūra. Radušās pamatotas aizdomas par Krievijas iesaisti, ziņo Polijas medijs "wnp.pl".

Svarīgākais