Tieši pēc gada Latvijai jāatslēdzas no Krievijas kontrolētās maiņstrāvas frekvences un jāspēj uzturēt Eiropas frekvenci, kas elektrības ražošanu sadārdzinās.
Iepriekšējā Saeimas sēde 8. februārī uzklausīja valdības atbildi uz pašlaik opozīcijā, bet pavisam nesen valdošajā koalīcijā ietilpušā Apvienotā saraksta deputātu pieprasījumu “Par valsts elektroapgādes sistēmas drošību". Pēdējo divu Latvijas valdības specifika ir kompetenču dalīšana starp Ekonomikas ministriju, kas pārvalda valsts uzņēmumu “Latvenergo”, un Klimata un enerģētikas ministriju, kas pārvalda enerģijas piegādi Latvijai un kuras nosaukums vairāk atbilstu deputātu pieprasījuma formulējumam. Pieprasījums bija adresēts gan ekonomikas ministram Viktoram Valainim, gan klimata un enerģētikas ministram Kasparam Melnim. Abu Zaļo un Zemnieku savienības ministru un ministriju vārdā uzstājās V. Valainis (attēlā).
Iepriekšējā valdību nomaiņa Latvijā notika 2023. gada 15. septembrī, kad, V. Valaiņa vārdiem runājot, “saņēmām savā pārvaldībā enerģētikas sektoru ar iepriekš ilgstoši nerisinātām problēmām”.
Pirmkārt, ar nepieciešamību importēt elektrību gan pierastā dzīves līmeņa uzturēšanai, gan rūpniecības, lauksaimniecības u.tml. vajadzībām. Tāda nepieciešamība pastāv kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā. Par dabas brīnumu jāuzskata 2017. gads ar nepārtrauktu lietu, kas daudz ko izskaloja (izjauca, sagrāva) un sapūdēja, bet toties darbināja Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi ar tādu jaudu, ka Latvija varēja vairāk elektrības pārdot nekā nopirkt. Arī tajā gadā bija brīži, kad elektroapgādes nepārtrtauktības dēļ elektrību vajadzēja pirkt.
Otrkārt, ar energodeficītu visā Baltijā, kādu izveidoja Eiropas Savienība, uzspiežot Lietuvai Ignalinas atomelektrostacijas apturēšanu 2009. gada 31. decembrī.
Treškārt, ar energodeficīta pastiprināšanos līdz ar Igaunijas degakmens termoelektrostaciju jaudas samazināšanu un slēgšanu atbilstoši ES lēmumiem vispār atteikties no fosilā kurināmā izmantošanas.
Ceturtkārt, ar Latvijas pienākumu kopā ar pārējām Baltijas valstīm 2025. gada februārī atslēgties Krievijas kontrolētā BRELL loka un sinhronizēt savus elektrotīklus ar Centrālās Eiropas elektrotīkliem.
Elektrības saražošana maiņstrāvas veidā ir nesaraujami saistīta ar elektrības nosaukuma ietvertās maiņas frekvences uzturēšanu. Ja frekvence netiks uzturēta, elektrība elektroiekārtas nevis darbinās, bet sadedzinās. Tāpēc maiņstrāvas un tās frekvences ražošana šķiet pašsaprotama vienība bez iespējām vienu vai otru produktu ražot atsevišķi. Baltijas gadījums ir unikāls pasaules mērogā ar to, ka maiņstrāvas un tās maiņas frekvences ražošana ir gadu desmitiem bijusi sadalīta starp vairākām valstīm. Baltijas valstis pielāgojušas pašu ražoto un no Rietumiem importēto elektrību tai frekvencei, kādu tās saņēma kā bezmaksas piedevu no Krievijas un Baltkrievijas pirktajai elektrībai. Savulaik to varēja traktēt kā Krievijas marketinga triku, ka Krievijas bezmaksas frekvence palielina tai elektrības noietu Baltijā par konvertējamu valūtu. Tomēr krājās gan ekonomiski, gan politiski iebildumi pret šādu darījumu turpināšanu. Latvija līdz ar pārējām Baltijas valstīm sāka gatavoties maiņstrāvas frekvences sinhronizācijas nomaiņai.
Pavisam jaunu situāciju radīja Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukums Ukrainai un Eiropas valstu vienošanās ierobežot tirdzniecību ar Krieviju, kā arī ar Baltkrieviju. Latvija ir atteikusies no Krievijas elektrības, bet turpina saņemt Krievijas frekvenci kā aizdomīgu dāvanu. Tās pasniegšanu Latvijai (Baltijai) vairs nevar izskaidrot ar Krievijas vajadzību atvieglot savas elektrības eksportu, kur tāda nav. Tagad var domāt ļoti dažādi, vai un ko Latvija spiesta dot Krievijai pretī par to, ka elektrība Latvijā vismaz uz brīdi nepazūd līdz ar Krievijas elektrības frekvenci. Būtu ļoti nepatīkami izmēģināt, cik ilgā laikā Latvija spētu elektrības padevi atjaunot. Cik ilgā laikā - dažās stundās, dienās vai varbūt nedēļās vai mēnešos - tehniski iespējams izdarīt to, ko daudz maz normālā darba režīmā Latvija apņēmusies pabeigt gada laikā? Tagadējā atslēgšanās no Krievijas frekvences Latvijā velkas jau gadus piecus.
No tā, ka maiņstrāva jāražo atsevišķi un tās maiņas frekvence - atsevišķi, izriet, ka turpmāk elektrības ražošanā būs jāiegulda lielāki līdzekļi. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka kā saukta atnākusi tā sauktās “zaļās” elektrības ražošana. Ieguldīsim to pareizās frekvences uzturēšanā.
Kaut nelielas nepatikšanas tomēr atklājas arī no “zaļās” enerģijas izmantošanas viedokļa, jo tās ražošanas attīstība iekavēta attiecībā pret nākamā gada februāri. Uz to brīdi nekādu vērā ņemamu jauno jaudu Latvijā nebūs. V. Valainim nācās skaidrot, ka pārvades tīklam pieteiktās jaunās jaudas sešu gigavatu apjomā “attīstās “tikai uz papīra”, tirgū uzdarbojas dažādi jaudu rezervācijas spekulanti un apšaubāmi projektu attīstītāji, kuru finanšu avoti un patiesie nodomi projektu attīstībai ir neskaidri, projektiem trūkst racionālas komerciālās jēgas, projektiem tiek vilkti termiņi un izteiktas vēlmes mainīt tehnoloģijas jau rezervētajās jaudās utt.”
Kopš Latvijā noteikta “obligātā iepirkuma komponente” (OIK) kā piemaksa “zaļas” enerģijas ražotājiem, pastāv arī viedoklis, ka ģenerācijas jaudu iztrūkumu novērsīs privātais kapitāls, jo tā ir ienesīga nodarbošanās. “Taču realitātē esam nonākuši pie situācijas, ka (..) jaunu jaudu attīstība nesokas, un dabā saules paneļi nav redzami un turbīnas negriežas,” norādīja V. Valainis.
Diemžēl “zaļā” elektrība vispār nav tāda elektrība, kas izmantojama maiņstrāvas frekvences uzturēšanai. Enerģētiķi ir apguvuši viltības, kā aizvietot fosilos energoresursus ar atjaunojamajiem energoresursiem, taču tas iespējams tikai tajos brīžos, kad saule spīd, vējš pūš un lietus ūdens jau krājas pie hidroelektrostaciju turbīnu slūžām. Tiklīdz šie resursi pazūd, tā nav vairs iespējams saražot ne maiņstrāvu, ne maiņstrāvas frekvenci. Atšķirība starp elektrības un frekvences ražošanu tāda, ka elektrības patēriņu iespējams palielināt vai samazināt atbilstoši cenā izteiktajai elektrības pieejamībai, bet frekvence ir jāuztur neatkarīgi elektrības patēriņa apjoma. Tāpēc frekvences uzturēšanai ir vajadzīgas tā sauktās “bāzes jaudas", kas nav tieši atkarīgas no laika apstākļu kaprīzēm.
Pašreizējos apstākļos Latvijai pietiek ar tām bāzes jaudām, kādas radītas līdz ar Rīgas TEC-1 un TEC-2: “Latvijas energoportfelis ir optimāli sabalansēts, jo mums ir TEC, kas nodrošina bāzes jaudas un var nosegt valsts nepieciešamības arī tajos brīžos, kad nespīd saules, nepūš vējš un Daugavā nav ūdens pieteces. Turklāt ilgtermiņā pastāv iespēja TEC modernizēt, padarot tos derīgus izmantošanai ar ūdeņradi,” deputātus uzmundrināja V. Valainis.
Bažas ir par to, vai pietiks ar pašreizējām jaudām nākamā gada februārī, pat ja Latvija nodzīvos līdz plānotajai pārejai uz Eiropas maiņstrāvas frekvenci bez avārijas situācijas, kādu var izraisīt Krievija ar Baltijas atslēgšanu no Krievijas frekvences. Tad pieļaujama sistēmas pārslodze, jo Latvijas bāzes jaudas pieskaņotas Latvijas vajadzībām, taču uz šo pašu jaudu rēķina iekārtojusies Lietuva, kas nav ieguldījusi līdzekļus Ignalinas AES līdzvērtīgu elektrības ģenerācijas jaudu radīšanai. Turklāt Lietuva panākusi ES lēmumu sinhronizēt Baltijas frekvenci ar Poliju, ko ar Lietuvu sasaista tikai viens kabelis. Drošāk būtu bijis sinhronizēt Baltiju ar Skandināviju, ar kuru savienojumu vairāk, bet visticamāk, ka sinhronizācijas virzienu grozīt vairs nav iespējams. Rezultātā var gadīties, ka Rīgas TEC nāksies uzturēt pareizo maiņstrāvas frekvenci visā Baltijā.
No Saeimas puses ministra uzstāšanos komentēja viens no pieprasījuma iesniedzējiem, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs. Viņš fiksēja faktu, ka nav iespējams ar vienu un to pašu energoiekārtu ražot elektrību tiešajam patēriņam un maiņstrāvas frekvences uzturēšanai, bez kuras patēriņš nav iespējams, bet kura veido enerģētikas pašpatēriņu, nevis ārēju klientu apkalpošanu. Ja šiem klientiem elektrības atliks mazāk, elektrības cena droši vien celsies.
V. Valainis atzina šādus draudus kopā ar to mazināšanas veidu, ka “mums ir jābūt pilnībā gataviem sniegt saviem iedzīvotājiem un uzņēmumiem atbalstu gadījumā, ja pēc sinhronizācija elektroenerģijas cenas Latvijā un Baltijā pieaugs”. No vienas puses, palīdzības sniegšanas paņēmieni 2022./2003. gada apkures sezonas laikā labi aprobēti un būtu veikli lietojami. No otras puses, te atkal runa par valsts parāda palielināšanu un citām ļoti nevēlamām blaknēm.
