Jaunais Rīgas teātris (JRT) pašlaik atgriežas savā vecajā adresē, kas tagad saucas Lāčplēša iela 25. Teātra tagadējā prombūtne pagaidu telpās Miera ielā vilkusies no 2017. gada, bet iepriekšējā vilkusies gandrīz simts gadus.
Teātris dibināts un sācis darbu tam speciāli uzceltā ēkā 1902. gadā. Toreiz tā nosaukums bija mazliet paplašināts ar paskaidrojumu, ka tas ir Jaunais Rīgas latviešu teātris un tā adrese bija Romanova iela 25. Jau 1905. gadā teātri likvidēja, bet drīz vien atjaunoja 1908. gadā un atkal likvidēja 1915. gadā. Dažādi nosaukti teātri tajā pašā ēkā viens otru nomainīja vairākas reizes. Ielas nosaukumi pa to laiku mainījušies uz Lāčplēša ielu, no tās uz Cīņu ielu, tālāk uz Kārļa Širrena ielu un atpakaļ uz Lāčplēša ielu. JRTeātris Lāčplēša ielā 25 atgriezās 1992. gadā un tagad atkal atgriežas vecajā adresē, bet jaunās telpās, jo “paša nama praktiski vairs nav; tā vietā ir uzcelts cits”.
Tā, lūk, apliecina cilvēks, kuram liktenis piešķīris tiesības to visu zināt, viņa paša vārdus citējot, “no pirmavotiem”. Tas ir JRT aktieris Gundars Āboliņš, kurš savas aktiera gaitas 1976. gadā sācis Lāčplēša 25. namā, kad tur atradās Dailes teātris. Viņa un citu JRT vadošo aktieru un darbinieku stāsti par savu teātri tagad izdoti grāmatā “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, kurā jau esam ielūkojušies. Turpat paskaidrots, kā šāds nosaukums radies un kāpēc tā jēga nebūt nesakrīt ar nosaukuma vārdiem. Šajā reizē detalizētāk aplūkosim JRT 1992. gada atgriešanos jeb atdzimšanu savā izcelsmes vietā cauri bīstamām krācēm un kaislību atvariem.
Tas nu gan pārsteidzoši, cik daudz līdzības 1882. gadā Itālijā sacerētai un 1936. gadā Krievijā pārveidotai pasakai ar notikumiem, kuriem liecinieki ir lielākā daļa no tagad Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. Tātad stāsts par to, kā skatītāju ne pārāk iemīļots teātris kļuva par superteātri atbilstoši tam, ka pasakas beigām taču jābūt laimīgām.
Pavisam burtiskā veidā tikai tagad piepildās pasakas krievu variants ar nosaukumu “Zelta atslēdziņa", ar kuru tiek atslēgtas durvis uz teātrī izmantojamu efektu radīšanas mehānismu krātuvi. Jā, JRT jaunās izrāžu zāles ir aprīkotas ar tādiem mehānismiem, kādu nevienā citā Latvijas teātri nav un kādi pārskatāmā nākotnē citur neparādīsies. Simboliskā veidā ar atslēdziņu jāsaprot veidi, kā JRT atslēdza savu skatītāju sirdis, prātus un naudas makus.
Vēl jo pārsteidzošāk, cik precīzi pasakas tēliem atbilst mums zināmie cilvēki. Pasaka ir krātuve ar daudziem spilgtiem tēliem, kuru vārdi tiek izmantoti kā sugasvārdi dažādu cilvēku tipu, cilvēku attiecību un situāciju raksturošanai. Konkrētajā gadījumā reālā dzīve apliecinājusi pasakā aprakstītās attiecības starp trijiem personāžiem.
Pinokio jeb Buratino, protams, ir Alvis Hermanis, kurš savu dzīvi teātrī sācis ne tā, kā jāuzvedas labam un kārtīgam zēnam: “Iemantoju izteiktu autsaidera pozīciju attiecībā pret tā laika profesionālo teātri,” viņš raksta grāmatā “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. “Apgūstot aktiera profesiju pie tā laika teātra korifejiem, mani ne mirkli nepameta sajūta, ka esmu gandrīz vai spiegs, kurš ielavījies pretinieka aizmugurē.” Tomēr tieši viņš atrada “zelta atslēdziņu” un arī durvis, aiz kurām atvērās superteātris.
Teātra nozīmē viņa tēva loma pienākas kādreizējam kultūras ministram Raimondam Paulam, ar kurš deva JRT vārdu un ķermeni kā ēku Lāčplēša ielā 25 ar visu, kas tur atradās. “Mēs skaidri zinām, ka pateicoties šim Raimonda Paula lēmumam, mums tagad ir Jaunais Rīgas Teātris,” apliecina A. Hermanis.
Paldies arī teātra direktoram Karabasam Barabasam, kurš, no vienas puses, teātri noturēja līdz brīdim, kad jaunais censonis kļuva spējīgs to pārņemt, bet tālāk vairs pie šī teātra neturējās, kaut būtu to varējis darīt. Tā vismaz pauž teātra zinātniece Silvija Geikina grāmatā “Jaunatnes teātris” (R., 2011, attēlā). Pārejot no pasakas uz reālo dzīvi, R. Paula 1992. gada 16. aprīļa pavēle likvidēt Jaunatnes teātri un dibināt JRT neietvēra aizliegumu par jaunā teātra veidotāju kļūt Jaunatnes teātra mākslinieciskajam vadītājam Ādolfam Šapiro. R. Pauls pavēlēja rīkot uz vadītāja vietu konkursu.
S. Geikina uzskata, ka tādā konkursā Ā. Šapiro būtu vislielākās izredzes uzvarēt arī pēc R. Paula tikšanās ar teātra kolektīvu, kas no sarunas pāraugusi atklātā konfliktā. A. Šapiro tajā neesot teicis ne vārda, bet demonstratīvi lasījis avīzi, kas - tāda lasīšana - varbūt kļuva par vislielāko naglu Jaunatnes teātra zārkā. “Pēc aizbraukšanas no teātra Pauls lielās dusmās paziņojis presei par teātra reorganizāciju. Šis nozīmīgais, izšķirošais lēmums tika pieņemts emociju uzplūdu brīdī, dusmās, aizvainojumā. Ja ministrs būtu pagaidījis līdz rītam, varbūt Jaunatnes teātra liktenis būtu citāds,” prāto S. Geikina.
Dažāds turpmākajās dienās R. Pauls un Ā. Šapiro savu konfliktu noformējuši tā, ka vispirms Ā. Šapiro gājis uz Kultūras ministriju, kur R. Pauls nav viņu pieņēmis, bet pēc tam A. Šapiro nav atsaucies uz R. Paula aicinājumu sarunāties. Ā. Šapiro izlēma pamest, pirmkārt, konkrēto teātri, otrkārt, jebkura teātra vadīšanu un, treškārt, Latviju, bet ne teātri un konkrēti režisora profesiju teātrī. Viņam viss labi, cik nu tas iespējams 1939. gadā dzimušam cilvēkam. Līdz pēdējam laikam dzirdēts, ka viņš var un viņam dod iestudēt izrādes Krievijā, Igaunijā, Izraēlā un varbūt vēl citur.
Ā. Šapiro izstāšanās no cīņas par palikšanu pārsauktajā teātrī ļāva uzvarēt konkursā Jurim Rijniekam ar ideju par “teātri-caurvēju”. Proti, radīt Latvijā pirmo profesionālo teātri bez pastāvīgas aktieru trupas, bet tikai ar katrai konkrētai izrādei nolīgtiem aktieriem. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā izklausījies pārliecinoši, ka repertuārteātri esot padomju laiku palieka, lai gan vēl bez JRT neviens profesionālais teātris par projektu teātri nekļuva un JRT 90. gadu beigās nācās atjaunot par repertuārteātri.
Pasakas terminoloģijā un stilistikā J. Rijniekam pienākas Pinokio/Buratino audžutēva loma. Viņš “uzreiz piedāvāja man iestudēt izrādi”, “kas vecajos profesionālajos teātra namos vispār nebūtu iespējams, - tur mani neviens tuvumā nelaistu,” atzīst A. Hermanis.
Ā. Šapiro lēmums par tālākajām gaitām pēc Jaunatnes teātra mākslinieciskā vadītāja posteņa zaudēšanas atbilst tam priekšstatam, kādu šo rindu autors guva par Ā. Šapiro pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē, kad nejaušība deva iespēju varbūt pusstundu atrasties viņa tuvumā. Tas bija ne pa teātra, bet pa vēstures līniju, ja par pamatu ņem satikšanās vietu toreiz Latviešu Sarkano strēlnieku, tagad Okupācijas muzejā. Citiem vārdiem sakot, tā saucās par jaunatnes komunistiskā audzināšanu. Kāds simtiņš skolēnu un studentu bija savākti attiecīgajā vietā uzklausīt pamācības, ka viņiem jābūt sarkano strēlnieku un vispār komunistu cienīgai maiņai u.tml. Kad no vairākām šādām runām kaut kādu komjaunatnes komiteju otro sekretāru un partijas komiteju instruktoru vietas izpildītāju līmenī visas mušas bija garlaicībā nobeigušās un cilvēki iemiguši, tribīnē uzbrāzās Ā. Šapiro un parādīja ar balsi un ķermeni, kā iespējams tos pašus vārdus pateikt tā, lai publika pamostos un sāktu gaidīt aizvien nākamās un nākamās intonācijas un žestus. Viņš ļoti centās palikt atmiņā un - jā - palika!
Atceroties to gadījumu kontekstā ar Jaunatnes teātra izputēšanu nerodas ne mazākās aizdomas par Ā. Šapiro komunistisko pārliecību. Te darīšana ar cilvēku, kuram principā vienalga, kā kļūt par pašu galveno jebkur un jebkā. Tajā reizē viņš pakāpās uz padomju ideoloģijas funkcionāriem, bet ar atteikšanos no Jaunatnes teātra mantojuma viņš uzrāpās uz bijušās Padomijas plašumos par viņu daudz labāk zināmā R. Paula kā moceklis, kuram šis nekrietnais R. Pauls nodarījis pāri (atņēmis viņa mūža darba rezultātu).
No tagadējā skatpunkta būtisku argumentu par labu Jaunatnes teātra likvidēšanai sniedz statistiskie dati par cilvēku izceļošanu no Latvijas. Jāatgādina, ka teātrim bija atsevišķi latviešu un atsevišķi krievu trupa, kuras potenciālās publikas zudumu skaitliski atklāj Neatkarīgo valstu savienības virzienā izbraukušo cilvēku skaits. Sešos gados no 1990. līdz 1995. gadam tie bijuši 139 597 cilvēki. Vēl pārdesmit tūkstoši cilvēku šajā paša laikā aizklīduši pasaulē citos virzienos, pārdesmit tūkstoši gājuši bijā virsnormas nāvēs attiecībā pret normu, kādu deva padomju laiks un kādā mirstība atgriezusies tagad. Lauvas tiesa izceļojušo un bojā gājušo bija Jaunatnes teātra krievvalodīgo izrāžu potenciālie skatītāji, tajā skaitā uz teātri viegli dabūjamie skolēni. Aizceļoja cilvēki visvairāk no Rīgas un Pierīgas, no kurienes teātriem bija vieglāk smelt skatītājus tad, kad cilvēkiem vairs nebija naudas, autodegvielas un darba vietu, kas organizētu braucienus uz Rīgas teātriem no tālākām pilsētām un laukiem. Ar valsts palīdzību izdzīvoja teātri, tajā skaitā Rīgas Krievu drāmas teātris, bet Jaunatnes teātra krievu trupa tik tiešām izrādījās lieka gan kā patstāvīga vienība, gan kā papildinājums Krievu drāmai.
Piedauzības akmens Jaunatnes teātrim bija arī fakts, ka 1945. gadā tam tika iedotas telpas Lāčplēša ielā 37, no kurienes padomju vara toreiz padzina baptistu draudzi. Līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gadā sākās bijušo īpašumtiesību atjaunošana un īpašumu atdošana. 1992. gadā baptisti bija spējīgi pietiekami uzstājīgi atgādināt par valsts pienākumu atdot viņiem viņu namu. Jaunatnes teātrim tādā gadījumā atliktu saspiesties vienā ēkā Lāčplēša ielā 25 pēc izplešanās pa divām ēkām (skatuvēm), izmantojot to, ka Dailes teātrim bija uzcelta jauna ēka un Jaunatnes teātra latviešu trupa varēja pārcelties uz “veco Daili”. Tomēr 90. gadu sākumā teātra latviešu un krievu trupām nebija vēlēšanās dalīt vienu skatuvi Lāčplēša ielā 25 pēc parauga, kā tās ilgi bija dalījušas vienu skatuvi Lāčplēša ielā 37. Tagad gan valsts, gan baptisti padarījuši teātra un draudzes ēkas par Lāčplēša ielas un visa Rīgas bulvāru loka greznojumiem (attēlā).
Būtu jauki un JRT stilā tagad uzvest “Zelta atslēdziņu” ar to lomu sadalījumu, kāds te jau norādīts, kamēr visas nosauktās personas dzīvas un spējīgas darboties uz skatuves. R. Pauls sen metis mieru ministrēšanai un muzicē regulāri. Par Ā. Šapiro stāsta, ka viņš reizi gadā mēdzot Rīgu apmeklēt. A. Hermaņa aktiera spējas neviens nekad nav apšaubījis.
Pasakas krieviskais variants ir jau sen aprobēts variants, kā Jaunatnes teātris un JRT sevi pieteikuši. 1940. gadā tieši “Zelta atslēdziņa” bija pirmais jaunizveidotā Jaunatnes teātra uzvedums. 1998. gadā JRT rādīja “Buratino piedzīvojumus” ar A. Hermani Karabasa Barabasa lomā. 1975. gadā Ā. Šapiro režijā uzvesti “Buratīno piedzīvojumi Muļķu zemē". Jaunatnes teātrī bijis arī iestudējums "Buratīno neparastie piedzīvojumi", kam mūziku rakstījis neviens cits kā R. Pauls. Tātad teātra “zelta atslēdziņas” atrašana un pazaudēšana ir šo cilvēku prātus aizvien nodarbinājusi un viņi spējīgi šādu pārdomu rezultātus izteikt teātra valodā.
