Krievijas armijas iebrukums Ukrainā licis Baltijas valstīm pārskatīt savu attieksmi pret civilo aizsardzību un to atbalstošo infrastruktūru. Taču, kamēr Rīga šogad plāno atjaunot tikai divas bumbu patvertnes, Lietuva jau runā par nepieciešamību ierīkot patvertnes 60 procentiem pilsētu iedzīvotāju, bet Igaunija plāno noteikt, ka bumbu patvertnes ir obligāti jāizbūvē visās dzīvojamajās un sabiedriskajās ēkās. Kura pieeja ir efektīvāka, un ko Baltijas valstis var mācīties no citu valstu pieredzes?
Eiropas pilsētās bunkurus sāka aktīvi būvēt Otrā pasaules kara laikā. Tā laika civilā aizsardzība ietvēra lielu pilsētu evakuācijas plānošanu, instrukciju izstrādi iedzīvotājiem un plašas bunkuru būvniecības programmas. Pēc kara beigām, kad parādījās dzelzs priekškars un stratēģi gatavojās konfliktam starp Padomju Savienību un Rietumiem, valdības ieguldīja miljoniem dolāru milzīgu pazemes patvertņu būvniecībā. Papildu stimulu deva 40. gadu vidū aizsāktās kodolbruņojuma sacensības. Tomēr stratēģijas atšķīrās. Piemēram, Lielbritānijas varas iestādes ieguldīja lielus līdzekļus aizsardzībā pret kodolieročiem, bet iedzīvotājiem tika ieteikts ārkārtas situācijas gadījumā slēpties zem kāpnēm un logus aizklāt ar grāmatām.
ASV valdošās elites bija norūpējušās par augstu amatpersonu aizsardzību kodoluzbrukuma gadījumā, tāpēc ap Vašingtonu un citām stratēģiski svarīgām vietām tika izveidots bunkuru tīkls. Privātajā sektorā personīgās patvertnes, kurās varēja uzturēties ilgāku laiku, parasti veidoja turīgi amerikāņi. Iedzīvotājiem kopumā varas iestādes nodrošināja tikai kodoldrošības patvertnes, kas nevarēja pasargāt no sprādziena viļņa, bet varēja kalpot kā aizsardzība pret radioaktīvajiem atkritumiem, kas pēc kodolsprādziena nonāktu atmosfērā. Valdības programmas ietvaros ASV kartē tika atzīmēti tūkstošiem šādu vietu - galvenokārt garāžas vai sabiedrisko ēku pagrabi. Tikai Ņujorkā vien bija aptuveni 18 000 šādu vietu.
Aukstā kara apstākļos ASV plaši izplatījās izdzīvošanas kustība “Survivalism” - subkultūra, kas apvieno cilvēkus, kuri aktīvi gatavojas ārkārtas situācijām (kariem, cilvēka izraisītām katastrofām, dabas katastrofām, epidēmijām). 1975. gadā Amerikā pat tika izdots īpašs biļetens “The Survivor” un gatavošanās "pastardienai" kļuva par veselu industriju. Izdzīvotājiem parasti ir sagatavots izdzīvošanas komplekts jeb tā sauktais trauksmes komplekts, viņi arī aktīvi būvē bunkurus, bet radikālākie no viņiem apvienojas kopienās. Izdzīvošanas komplektu pārdošanas apjoms vien pārsniedz 400 miljonus ASV dolāru gadā. Pēc koronavīrusa epidēmijas vairāk nekā 70 miljoni jeb aptuveni katrs piektais amerikānis pievienojās "izdzīvotāju" rindām.
Tomēr visaizsargātākā valsts Rietumos bija nevis kāda no lielvalstīm, bet gan nelielā Šveice. Saglabājot absolūtu neitralitāti attiecībā uz starptautiskajām organizācijām, Šveice tomēr ieguldīja milzīgus līdzekļus savas civilās aizsardzības infrastruktūras izveidē. Pirmais lielais bunkurs šajā valstī tika uzbūvēts 1886. gadā, neilgi pēc Gotarda dzelzceļa līnijas atklāšanas. Līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā Šveices valdība bunkuriem bija iztērējusi aptuveni astoņus miljardus Šveices franku (šodienas cenās). Saskaņā ar likumu ikvienam valsts iedzīvotājam ir jābūt aizsargātai vietai, kurai var ātri piekļūt no savas dzīvesvietas. Mūsdienās Šveices mājās, iestādēs un slimnīcās ir 300 000 patvertņu, kā arī 5100 valsts pārvaldītu patvertņu, kas kopumā nodrošina aizsardzību 8,6 miljoniem cilvēku, proti, visiem valsts iedzīvotājiem.
Cits klasisks piemērs ar atšķirīgu "anamnēzi" tās pamatā ir Izraēla. Valstī, kur raķešu uzbrukumi var notikt jebkurā brīdī, jau kopš 90. gadu sākuma dzīvojamām un sabiedriskām ēkām ir obligāts priekšnoteikums, ka tajās jābūt patvertnēm. Gaisa trauksmes sirēnas, kas brīdina par raķešu uzbrukumiem, izraēliešiem atvēl tikai 60 sekundes, tāpēc lielākajā daļā māju ir ierīkota droša telpa - "mamad". Vecākās mājās vai ārpus telpām ir miklati - publiskas patvertnes. Ir arī pārvietojamas bumbu patvertnes, ko izmanto Izraēlas lauksaimnieki, kuri dzīvo Gazas joslas tuvumā, kā arī saliekamas konstrukcijas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta sabiedriskā transporta pieturām, kas arī kalpo kā patvertnes raķešu uzbrukumu gadījumā. Sderotas pilsētā, kas atrodas dažus kilometrus no Gazas joslas ziemeļu robežas, pat skolas un sporta laukumi ir pasargāti no raķešu uzbrukumiem (tos no augšas sedz betona puskupols). Turpat atrodas arī, iespējams, pasaulē vienīgais bērnu rotaļlaukums, kas vienlaicīgi ir bumbu patvertne. Tajā izbūvēti betona labirinti koši krāsainu čūsku formā.
Izraēlas un Šveices pieredze varētu būt noderīga daudzām Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm, kuras ir nobažījušās par draudiem no Krievijas vadības puses. Marta sākumā Varšavas mērs paziņoja par 117 miljonu zlotu (27 miljonu eiro) piešķiršanu, lai nākamo divu līdz trīs gadu laikā uzbūvētu bumbu patvertnes un veiktu citus drošības pasākumus. Jaunā programma "Varšava aizsargā" (“Warsaw protects”) nodrošinās patvertnes ar elektrību un ūdeni. Plāna ietvaros pilsētas amatpersonas palīdzēs arī slimnīcām sagatavoties iespējamiem draudiem un izglītos iedzīvotājus par to, kā rīkoties ārkārtas situācijās.
Nesen Polijā veiktais bumbu patvertņu audits parādīja, ka bombardēšanas gadījumā aizsardzības telpas ir pieejamas mazāk nekā 4% iedzīvotāju.
Austrijā ir pieejamas patvertnes, kurās bombardēšanas gadījumā var izmitināt 30% iedzīvotāju, taču lielākajā daļā telpu nav ventilācijas sistēmu. Vācijā, kur ir konsekventi atteikušies no atgādinājumiem par karu, pašlaik ir tikai 579 aktīvas bumbu patvertnes (valsts mērogā tie ir tikai 3%). Kā vēsta laikraksts “Bild”, valsts aizsardzības ministrija pēta, kā motivēt iedzīvotājus pašiem veidot patvertnes tādās vietās kā pagrabi un garāžas.
Ziemeļvalstīs civilās aizsardzības jautājums tradicionāli tiek uztverts nopietni, un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tika veikta infrastruktūras inventarizācija. Somijā ir 50 500 patvertņu, kurās var patverties 87% iedzīvotāju. Operatīvas pārbaudes laikā tika atklāts, ka 91% patvertņu ir pietiekami stipras, lai izturētu konvencionālo ieroču uzbrukumu, un 83% ir aprīkotas, lai nodrošinātu aizsardzību pret gāzu izmešiem vai kodolavārijas gadījumā. Zviedrijā ir 65 000 patvertņu, kas paredzētas 80% iedzīvotāju. Tās bieži izmanto kā velosipēdu novietnes vai noliktavas, bet nepieciešamības gadījumā tās ātri jāatbrīvo aizsardzības vajadzībām.
Saskaņā ar Lietuvas Iekšlietu ministrijas datiem, valstī pašlaik ir 3310 patvertnes, kurās patvērumu var rast 912 000 cilvēku, kas ir mazāk nekā puse no visiem iedzīvotājiem. Valdība pieprasa pašvaldībām pēc iespējas ātrāk nodrošināt patvertnes pilsētās 60% iedzīvotāju, bet lauku apvidos - 40% iedzīvotāju. Saskaņā ar jaunajām prasībām patvertnei jābūt pazemes, bez logiem, ar divām papildu ieejām, minimālajai platībai, kas atvēlēta vienam cilvēkam, jābūt 1,5 kvadrātmetriem, kā arī patvertnē jānodrošina elektrība.
Igaunijā varas iestādes plāno noteikt, ka patvertnēm obligāti jābūt pieejamām visās dzīvojamajās un sabiedriskajās ēkās, kuru platība lielāka par 1200 kvadrātmetriem. Saskaņā ar iestāžu aplēsēm šī prasība palielinās jaunu mājokļu būvniecības izmaksas tikai par 1-2%. Savukārt attīstītāji uzskata, ka sadārdzinājums būs krietni lielāks - līdz pat 10%. Joprojām nav arī skaidrs, ko darīt ar vecajām padomju laikā celtajām ēkām. Ne visās ēkās ir pagrabi, kurus var pārveidot par patvertnēm. Dzīvokļu īpašnieku biedrības ir nobažījušās par finansiālajām izmaksām, kas gulsies uz to pleciem jaunās prasības dēļ, ko noteikusi valsts. Saskaņā ar iestāžu sniegto informāciju, patvertnei jābūt aprīkotai ar autonomu apgaismojumu, atsevišķu kanalizāciju un ūdensapgādi, kā arī ar divām izejām.
Saskaņā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta datiem, Latvijā šobrīd ir 6000 ēku ar pagrabiem, kas potenciāli varētu tikt izmantoti apdraudējuma gadījumā. Rīgas dome sola sagatavot īpašu karti ar visām bumbu patvertņu atrašanās vietām. Pēc pašvaldības pārstāvju teiktā, arī daudzi tirdzniecības centri ir gatavi sadarboties. Tomēr jaunu patvertņu būvniecības temps joprojām nav skaidrs. Šogad Rīgā tiks atjaunotas tikai divas bumbu patvertnes, kas ir īpaši šim nolūkam būvētas ēkas ar sprādzienizturīgu infrastruktūru.
Kopumā šī gada pašvaldības budžetā civilās aizsardzības pasākumiem paredzēti 420 tūkstoši eiro. Par šiem līdzekļiem tiks izveidota pašvaldības tehniskā bāze, kas nepārklāsies ar valsts rezervēm, apzinātas un iekārtotas bumbu patvertnes, kā arī sagatavoti informatīvi semināri un materiāli iedzīvotājiem. Šobrīd Latvijā nav spēkā esošu likumu, kas noteiktu prasības patvertnēm vai atbilstoši pielāgotām vietām. Pašlaik notiek dokumentācijas izstrāde. Kā jau iepriekš norādīja operatīvo dienestu pārstāvji, viens no risinājumiem bumbu patvertņu izveidei varētu būt konteineru tipa būves, līdzīgas tām, ko izmanto Izraēlā.
Runājot par civilās aizsardzības infrastruktūru, ir svarīgi nošķirt patvertņu veidus: tās var būt vietas, kur cilvēki slēpjas no raķešu uzbrukumiem, tie var būt bunkuri, kur cilvēki uzturas ilgāku laiku (tas prasa papildu aprīkojumu un rezerves). Pagrabi, pazemes autostāvvietas, īpaši nostiprinātas pieturas var tikt izmantotas kā patvertnes, taču ir svarīgi, lai cilvēki zinātu par to esamību, tāpēc infrastruktūras organizēšanā īpaša nozīme ir sabiedrības informētībai un identifikācijas zīmēm.
Papildus dzīvojamām un sabiedriskām ēkām drošības pasākumi būtu jāattiecina arī uz publisko infrastruktūru - rotaļlaukumiem, stadioniem, promenādēm. Mūsdienīgi risinājumi dod iespēju uzstādīt pārvietojamas patvertnes, kur iespējams pārlaist apšaudi.
Reāli militāri draudi vai dabas katastrofu draudi palielina pieprasījumu pēc kompaktās pilsētas (jeb "15 minūšu pilsētas") modeļa. Piemēram, Izraēlā cilvēki bieži izvēlas īsus attālumus mērot kājām, nevis braukt ar automašīnu, jo apšaudes gadījumā ir vieglāk aizskriet līdz patvertnei.
