Vācijas kancleru Olafu Šolcu deleģējušās Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas laikraksts "Vorwärts" atspoguļo O. Šolca runu zem virsraksta “Imanuela Kanta ļaunprātīga izmantošana” vai varbūt izvarošana, jo vācu vārdam “Missbrauch” ir arī tāda nozīme.
Lai gan tagadējās Ukrainas valsts pastāvēšana vairāk nekā divus gadus pēc Krievijas uzbrukuma sākuma nebūtu iespējama, ja Ukraina katru dienu nesaņemtu ieročus, naudu un citus atbalsta veidus no daudzām valstīm, ar šo palīdzību pietiek tikai kara turpināšanai. Tās valstis, kas patiesi gribētu palīdzēt Ukrainai uzvarēt, nav spējīgas sniegt šādu palīdzību, jo tieši tāpēc tās grib Ukrainas uzvaru kā Krievijas sakāvi, ka tās saprot savu nespēju pretoties Krievijas agresijai, ja Krievijai tiks dota iespēja sadziedēt Ukrainā iegūtās brūces un sagatavoties nākamajam karam. Savukārt lielvalstis, kas varētu dot Ukrainai uzvaras ieročus, izmanto Krievijas un Ukrainas karu kā instrumentu savstarpējo attiecību kārtošanai. Tām tagad šķiet izdevīgi vilkt garumā notiekošo karu un aizvilkt to līdz pusizputējušai Krievijai, ko varbūt varētu izmantot (noalgot, uzrīdīt) arī nākamajās politiskajās un arī militārajās kombinācijās.
Var vērtēt arī tā, ka “lielvalstu” piesaukšana ir aizsegs Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) - nomināli daudzām, bet ārpolitikas nozīmē vienai valstij, ap kuru aplipušās valstis patiešām ir valstis daudzās nozīmēs, bet ne militārā nozīmē. Šīm valstīm jāievēro sava vieta un jāveic manevri ASV izkārtotā karaspēka ierindā. Starp šādām valstīm ir arī pēc lieluma solīdā un pēc ekonomiskās attīstības līmeņa apskaužamā, bet ar divām sakāvēm pasaules karos militāri joprojām pusparalizētā Vācija. Tās tagadējā augstākā amatpersona, kanclers Olafs Šolcs (Scholz, 1958) izskatās pēc Vācijas ierobežoto iespēju personifikācijas. Kanclera amatā viņš rosās kopš 2021. gada decembra, dodot pamatu tenkām, ka viņa kļūšana par Vācijas valdības vadītāju bija viens no signāliem Krievijas diktatoram Vladimiram Putinam, ka tagad nu gan ir īstais brīdis sagrābt Ukrainu. Proti, ka Krievijas rietumu robežai tuvākā valsts ar kaut jel kādu ietekmi un iespējām pasaulē vispirms izliksies Krievijas agresiju nemanām un pēc tam kapitulēs, kad Krievija izteiks Vācijai apmēram tādu ultimātu kā Latvijai 1940. gadā.
To nu vairs nevar pateikt, kā būtu, ja būtu - ja Krievai būtu izdevies pārņemt Ukrainā varu simboliski trijās dienās, praktiski trijās nedēļās vai mēnešos. Ir tā, ka Ukrainai izdevās izjaukt Krievijas zibenskara plānu. Tagad karš pārgājis pozīciju jeb resursu savstarpējas iznīcināšanas kara fāzē, kurā Vācija palīdz Ukrainai ar saviem resursiem. Gluži nejauši sagadījies, ka viena no kara dienām šā gada 22. aprīlī sakrita ar vācu filozofa Imanuela Kanta 300. dzimšanas dienu. Dzimis, kā arī 1804. gadā nomiris un apglabāts viņš Kēnigsbergā. Šo pilsētu Vācija zaudēja Padomju Savienībai Otrajā pasaules karā. Padomija pārsauca Kēnigsbergu par Kaļiņingradu un atstāja mantojumā Krievijai.
22. aprīlī gan Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, gan Kaļiņingradā notika Kantam veltīti pasākumi. Krievija atsaucās uz Kanta kapu tagadējā Kaļiņingradā, bet Vācijā nodibinātā Berlīnes un Brandenburgas Zinātņu akadēmija ir pieteikusies par mantinieci Prūsijas Zinātņu akadēmijai, kurā Kants tika ievēlēts 1786. gadā. V. Putins aizsūtīja uz Kaļiņingradu Krievijas valdības locekli nolasīt Kanta piemiņas pasākuma dalībniekiem valsts prezidenta apsveikumu, bet O. Šolcs uzstājās pats: “Kurš gaidīja akadēmiski harmonisku runu, tas ātri vien atklāja savus maldus. Jo Olafs Šolcs izmantoja savu runu, lai ar Vladimiru Putinu izrēķinātos tik asi un kodīgi, kā mēs no viņa nekad neesam dzirdējuši,” par kancleru jūsmoja viņa partijas, tātad Vācijas sociāldemokrātiskās partijas laikraksts "Vorwärts".
Publikācijas virsrakstu varētu latviskot ar vārdiem “Imanuela Kanta ļaunprātīga izmantošana: tik skarbi kanclers Šolcs izrēķinās ar Putinu" (attēlā).
Šeit tulkosim tā, bet citos gadījumos vārdam “Missbrauch” ir nozīme “izvarošana”. Laikraksts novērtēja kanclera runu par “Kanta tradīcijām atbilstošu apgaismības veikumu, jo Šolcs atvēra publikai acis, atmaskojot vienus Putina melus pēc otriem”.
Šolcs kā aculiecinieks atsaucās uz Kēnigsbergas 750 gadu jubilejas svinēšanu 2005. gada vasarā ar V. Putina un toreizējā Vācijas kanclera, sociāldemokrāta Gerharda Šrēdera līdzdalību. O. Šolcs kā tobrīd Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas ģenerālsekretārs ietilpis viņa svītā un tagad liecina, ka Putins aplidojis vāciešus kā miera eņģelis ar Kanta vārdiem uz lūpām: “Kants bija kategorisks pretinieks starpvalstu strīdu risināšanai kara ceļā. Un mēs cenšamies ievērot šo viņa mācības daļu. Es uzskatu, ka Kanta izvirzīto vīziju mūsu paaudzei vajadzētu īstenot un to var realizēt.” Bet tagad atklājas, ka nav iespējama lielāka atšķirība starp vārdiem un darbiem kā Putina gadījumā. Putins ir padarījis visus savus pavalstniekus par instrumetiem un līdzekļiem pretstatā Kanta prasībai izturēties per cilvēkiem kā pret mērķiem. “Jau šī iemesla dēļ Putinam nav ne mazākā pamatojuma piesaukt Kantu,” uzsvēris Šolcs.
Uz Kanta 300. dzimšanas dienas atzīmēšanu tagadējā Kaļiņingradā Putins bija atsūtījis pārstāvi nolasīt Putina apsveikumu Kanta dēļ rīkotās konferences dalībniekiem, bet šā gada sākumā Putins jau bija atradis iespēju apmeklēt Kaļingradu personīgi un šīs vizītes programmā iekļāvis pievēršanos Kantam. Tajā skaitā viņš iepinis Kantu savā domu gaitā, kam visciešākais sakars ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Putins atzinis Kantu par savam un tāpat par mūsu laikam diženu domātāju, kurš devis formulu “esi drosmīgs lietot paša sapratni! - tāda, lūk, ir apgaismības devīze.”
Formulas latviskojums ņemts no I. Kanta rakstu krājuma “Kas ir apgaismība?” (R., 2005), kurā iekļautos rakstus savācis un no vācu valodas iztulkojis Igors Šuvajevs. Tādā veidā latviešu lasītājiem ļoti atvieglots uzdevums “lietot paša izpratni”, lai tiktu skaidrībā, ko tad šie vārdi nozīmē. Proti, vai tos var saprast tā (vismaz arī tā), kā tos izskaidroja Putins, vai tā, kā izskaidroja Šolcs, kategoriski noliedzot Putina versiju.
Putins attiecinājis Kanta vārdus uz cilvēku kopībām valstu, tautu vai sabiedrību iemiesojumos. “Krievijai tas praktiski nozīmē, ka mēs atļāvāmies vadīties no savām nacionālajām interesēm,” teicis Putins. Prāts esot vajadzīgs, lai gūtu panākumus, kādus nevarētu sasniegt, neievērojot arī partneru intereses. Turpretī Šolcs apgalvojis, ka viņš “ar pamatotu pārliecību” (ausdrücklich) šaubās, vai Kants šajā gadījumā domājis par nacionālajām u.tml. interesēm. Šolca versijā Kanta aicinājums “lietot paša sapratni” ir vērsts uz individuālu “pašdomāšanu” un katra indivīda brīvību. “Putina autokrātijā tas viss katru dienu tiek mīdīts kājām un sagrauts, piemēram, ar cenzūras, digitālās dezinformācijas un uzraudzības līdzekļiem,” atzīmējis Šolcs.
“Kur, lietojot Kanta dotu jēdzienu, “valsts īpašnieki” (Staatseigentümer) 21. gadsimtā ievieš šādas prakses, tur viņiem nevajag nekādus domājošus pilsoņus. Viņiem vajag neinformētus un gļēvus pavalstniekus, “kā pēc patikas lietojamas lietas”” (Šolca citētais formulējums I. Šuvajeva latviskojumā no Kanta raksta “Mūžīgu mieru” jau norādītajā rakstu krājumā). “Kanclers uzsvēris, ka Kants tādas metodes ir uz visstingrāko nosodījis," atstāsta "Vorwärts".
Šolcs klāstījis, ka Kants neder kā attaisnojums ne Krievijas agresijai pret Ukrainu, ne depotijai pašā Krievijā. Tālāk seko Šolca runas fragments, ko “Neatkarīgā” jau citējusi 7. maijā, atsaucoties uz Berlīnes un Brandenburgas Zinātņu akadēmiju kā rīkotāju Kanta 300 gadu jubilejas pasākumam, kurā Šolcs uzstājās ar runu: “Kanta kategoriskā nostāja ir skaidra: “Neviena valsts nedrīkst varmācīgi iejaukties citas valsts satversmē un pārvaldē” [vārdi no “Mūžīgu mieru” I. Šuvajeva tulkojumā]. Bet tieši to Krievija dara Ukrainā.” Turpat tālāk Šolca vārdi, ko zinātņu iestāde izlaidusi, bet partijas laikraksts izplatījis: “Kants ir viennozīmīgi uzstājies pret agresīviem kariem un pret militārismu, pret to, ka cilvēkus “izmanto tikai kā mašīnas un instrumentus” [vēlreiz “Mūžīgu mieru”]. “Bet neko citu kā tieši to parāda savu pašu mobilizēto, cietumnieku un profesionālo karavīru ciniskā sadedzināšana (Verheizen), ko Krievijas režīms cīņā pret Ukrainu piekopj masveidā,” teicis Šolcs.
Savas runas nobeigumā Šolcs plaši citējis Kanta sesto noteikumu ceļam uz “mūžīgu mieru”, ka “neviena valsts karā ar citu valsti nedrīkst atļauties tādu naidīgu rīcību, kas padarīs neiespējamu savstarpējo uzticēšanos nākamā miera laikā, piemēram, pieņemt darbā slepenus slepkavas, indētājus, lauzt kapitulācijas noteikumus, kūdīt uz nodevību valstī, ar kuru karo, u.tml.” “Bet tieši tādas metodes mums atpazīstamas Krievijas tagadējā rīcībā,” apgalvojis Šolcs.
Šolca runas atstāsta nobeigums balansē uz robežas ar aicinājumu mainīt Krievijā valdošo režīmu, jo ilglaicīgs un kur nu vēl “mūžīgs” miers nebūs iespējams tur, kur valda apspiestība un patvaļa. “Mēs visi vēlamies, lai mūsu laikā valdītu miers. Bet miers par katru cenu - tas nebūtu nekāds miers. Arī šādu pārliecību mums ir devis Kants.”
Jautājums, vai Vācijas praktiskā politika kaut kā mainās un mainīsies atbilstoši tam, ko Vācijas kanclers ne tikai pats sapratis, bet ari publiski pateicis par tagadējo Krieviju ar tās diktatoru Vladimiru Putinu. Jā, ir jau notikušas izmaiņas Vācijā. Mirkli pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai Vācijā strīdējās, vai Vācija var atļauties uzdāvināt Ukrainai piecus tūkstošus bruņucepuru. Atļaušanās te tika apspriesta politiskā nozīmē, vai tādu Vācijas rīcību Krievija nenovērtēs par agresiju pret Krieviju. Tādā veidā Vācija deva Krievijai skaidru signālu, ka nu gan ir laiks uzbrukt Ukrainai. Krievija nepalaida garām pareizo uzbrukuma brīdi, bet ar to vien nepietika, lai uzbrukums būtu sekmīgs. Tagad Vācija jau uzdāvinājusi Ukrainai apmēram 50 tanku un vēl daudz ko citu, taču uzvarai nepieciešamie ieroči tie nav ne pēc daudzuma, ne pēc spēka.
