Lai gan pilnīgi no gaisa grābts ir datējums, ka tieši 1670. gada 21. oktobrī “kāds Priekules kalējs no Zviedrijas Johansons izgatavojis ierīci lidošanai, ko arī izmēģinājis,” mēģināsim noticēt 17. gadsimta otrās puses vai 18. gadsimta sākuma cilvēka prasmei pārvērst sevi par mazu planierīti, ko tagadējie cilvēki ir iemanījušies izdarīt, izmantojot planēšanai daudz piemērotākus materiālus un tehnoloģijas.
Senākais publiskais apliecinājums par to, ka kāds cilvēks tagadējās Latvijas teritorijā no baznīca torņa nevis nokritis, kas vecos laikos bija pašsaprotams negadījums, bet aizlidojis citu cilvēku acīm praktiski nesaskatāmā attālumā, ir nodrukāts Jelgavā - tolaik Mītavā izdotā vācu avīzē "Wöchentliche Unterhaltungen für Liebhaber deutscher Lektüre in Russland" (“Nedēļas sarunbiedrs vācu lasāmvielas mīļotājiem Krievijā”) 1805. gada 7. augusta numurā.
Pārdrukājusi to vispirms avīze “Latvis” 1924. gada 13. maija numurā un pēc tam arī žurnāls “Zinātne un Tehnika” 1965. gada 6. numurā. Žurnāla publikācija ievērības cienīga ar to, ka žurnāls spējis parādīt avīzes fragmentu ar avota rekvizītiem, raksta nosaukumu “Der neue Ikarus” (Jaunais Ikars) un raksta pirmajām rindām. Paskaidrots, ka avīzes oriģināls tolaik un droši vien joprojām glabājas tikai Maskavā. 1670. gada 21. oktobri kā notikuma datumu nosauc “Vikipedia” un LETA, atsaucoties uz Latvijas Sabiedriskajiem medijiem, kuri neatsaucas ne uz ko.
Daudz maz veiksmīgais lidotājs klasificēts kā Ikars - tēls no sengrieķu mitoloģijas, kas gan fiksējusi cilvēku dziņu lidot kā putniem, gan brīdinājusi, ka šīs vēlēšanās piepildījums var slikti beigties. Putniem līdzīgas lidināšanās iespējas atklājis ģeniāls celtnieks, arhitekts un tēlnieks, tagadējā pārcēlumā no grieķu valodas uz latviešu valodu Daidals. Viņš sev un dēlam Ikaram izgatavojis spārnus, sastiprinot spalvas ar vasku. Lidodams uz Sicīliju, Ikars pacēlās pārāk tuvu Saulei, vasks izkusa, Ikars iekrita jūrā un noslīka.
Tieši bojā gājušais Ikars, nevis lidināties spējīgais Daidals ir šī stāsta simbols jeb jēga. Tātad stāsts par to, cik riskanti ir cilvēkiem pietuvoties savu spēju robežām. Citiem vārdiem sakot, labāk turēties tālāk no tām! Vai arī otrādi - pārlidot tām pāri un tādējādi ielidot vēsturē jeb no paaudzes uz paaudzi pārmantotajā kolektīvajā atmiņā. Priekules Ikara lidojuma vai vismaz nostāstu par tādu lidojumu izplatīšanās laiks iekrīt latviešu etnoģenēzes sākuma posmā, kas nosaka daudz ko no tā, kas notiks vēl tūkstoš gadus uz priekšu, cik ilgi izdodas izdzīvot visveiksmīgākajām tautām, civilizācijām, kultūrām.
Latviešu gadījumā tik tiešām jāpiesauc arī Priekules Ikars, lai pilnībā saprastu Latvijā valdošās šķiras apsēstību ar nacionālo aviokompāniju “airBaltic”. Racionalizējama šī apsēstība ir kā šīs šķiras locekļu dzīvības apdrošināšanas polise: “Aviokompānijai jābūt tik jaudīgai, lai gadījumā, kad Krievijas tanki iebrauc valstī tādā tempā, kādā tie iebrauca Latvijā 1940. gada 17. jūnijā un Ukrainā 2022. gada 24. februārī, visas valsts augstākās amatpersonas un pārējās bagātākas personas ar saviem ģimenes locekļiem, suņiem/kaķiem un tuvākajiem kalpotājiem paspētu sasēsties lidmašīnās.”
Priekules Ikars jāpiesauc tāpēc, ka 1940. gada trauma visām Baltijas valstīm ir viena un tā pati, bet traumas sekas nav novedušas līdz “airBaltic” līdzvērtīgu aviosabiedrību uzturēšanai ne Lietuvā, ne Igaunijā. Tātad šeit gaisa ceļiem dod priekšroku attiecībā pret zemes un ūdens ceļiem.
Latviešu raksturošanai pamācošs var būt arī salīdzinājums starp Priekules Ikaru un citas tautas iztēlotu varoni, kas arī pratis sameistarot sev spārnus. Tiem, kuri nokļūs Uzbekistānas lielpilsētā Samarkandā, noteikti pastāstīs par laiku, kad pilsēta bija Vidusāzijas iekarotāja Timura (arī Tamerlana, 1336-1405) impērijas centrs. Kādā reizē, kad Timurs bija devies kārtējā kara gājienā, viņa sieva Bibi-Hanuma likusi, lai viņas mīļajam vīram par godu tiktu uzcelta mošeja, kas būtu visvisvisdižākā ne vien Samarkandā, bet pasaulē, kādu viņa to iedomājās. Mošeja tika uzcelta un tagad tiek viesiem ar milzīgu lepnumu rādīta arī kā apliecinājums stāstam par dienesta romānu starp Timura sievu un mošejas galveno celtnieku. Kad Timurs atgriezies, viņš par to uzzinājis un būtu izrēķinājies ar arhitekta, inženiera, mākslinieka un pie tam vēl mīlnieka prasmēs izcilo cilvēku visbriesmīgākajā veidā, bet nekā - tas pratis arī salipināt sev spārnus, uzrāpies uz mošejas jumta un no tā aizlidojis pat Timuram neaizsniedzamā attālumā.
Tad nu lūkosimies, kā klājies mūsu varonim. "Wöchentliche Unterhaltungen...”raksta tulkojums “Zinatnē un Tehnikā” veiklāks un mūsdienīgāks nekā “Latvī”. 1965. gada versijā 1805. gada 7. augusta publikācija izskatās šādi: “Pagājušā gadsimta sākumā [tātad ap 1700. gadu] Kurzemē, Priekules muižā, dzīvoja kāds dzimtcilvēks, kas dažādu spēju, bet jo sevišķi mehānikas zināšanu dēļ bija tik pazīstams, ka šajā novadā atmiņas par viņu vēl tagad nav izdzisušas un to piemin ar cieņu. levērojamo mēģinājumu dēļ, galvenām kārtām aeronautikā, viņš bija iesaukts par burvi. Proti, viņš ar paša gatavotiem spārniem devās lidojumā no Priekules baznīcas torņa, kura gala rotājumu pats bija veidojis, un daudziem skatītājiem, kas bija sapulcējušies, par izbrīnu ar neticamu drosmi pacēlās gaisā. Viņš lidoja līdz Knuipēniem, gandrīz divas verstis tālu, kur nokrita un pārlauza sev vienu kāju. Kad vaina bija sadziedēta, viņš nožēloja, ka neesot jau pirms varonīgā lidojuma iedomājies izgatavot mākslīgu asti, kas tam būtu noderējusi par stūri. Mēģinājumu viņš tomēr neatkārtoja. Viņš nomira drīz pēc tam, novēlēdams, lai to apglabātu tajā vietā, kur tas ar godu bija nokritis. Ilgu laiku nebija zināms, kāds uzvārds viņam dots brīvlaišanas laikā. Parasti viņu diezin kāpēc sauca par zviedru. lespējams, ka amata dēļ viņš kādu laiku bijis Zviedrijā.”
Gan avīzes, gan žurnāla redaktori pelnījuši aizrādījumu par to, ka 1805. gada teksta tulkojums nav skaidri nodalīts no publikāciju autoru - attiecīgi literāta un teologa Luda Bērziņa (1870-1965) un mazāk pazīstamā Dmitrija Zilmanoviča (padomju armijas virsnieka, kurš pēc atvaļināšanas pievērsies aviācijas vēstures jautājumiem) tālāk rakstītā varbūt kā 1805. gada raksta pārstāstījuma ar iespraudumiem no citiem avotiem, bet varbūt jau pilnīgi no citiem avotiem. Tādējādi nav norādīts, no kurienes nākušas vēl citas D. Zilmanoviča minētās versijas, ka otrais lidojums tomēr noticis. Rakstīts, ka lidojums esot apstiprināts Grobiņas tiesas dokumentos, bet nav pateikts, kādā sakarā tas izdarīts. Par notikuma iespējamiem laikiem minēts 1670. vai 1705. gads, no kuriem ticamāks šķietot pēdējais.
1805. gada publikāciju apdarinājis arī latviešu trimdā izdots kolekcionāru žurnāls “Krājējs” 1983. gada 4. numurā. Tāpat kā “Latvī", tur nosaukts padomju laikā nepieminētais raksta autors, mācītājs Georgs Bilterlings (1767-1829). Viņš Priekulē strādājis no 1790. gada līdz pāriešanai uz Jelgavu ap 1800. gadu. Tālāk kā Philicius uzdotais “Krājēja” autors atsaucas uz latviešu vēsturnieku un rakstnieku Jāni (arī Janu) Juškēviču (1886-1961) ar tādu versiju, ar kādu mācītājs nav gribējis savus lasītājus apbēdināt: “Pazīstamais vēsturnieks [pagājušā gadsimta 80. gados labāk pazīstams trimdā nekā Latvijā] J. Juškēvičs 1917. g. Pēterpils arhīvā atradis Grobiņas tiesu aktīs ziņas par kādu Priekules muižas kalēju, kas paštaisītos spārnos pacēlies gaisā un nolidojis divas verstis līdz Knuipes pusmuižai! Visiem bijuši lieli brīnumi, bet varas iestādēm tā likusies “Dieva zaimošana un velna apsēstība”! Kalējs apcietināts un pēc ilgas spīdzināšanas sadedzināts uz sārta! Anno I67O.”
Pēc būtības to pašu paudis arī pirmavotos urķēties spējīgais literatūrvēsturnieks Valdemārs Ancītis (1921- 2006) Jelgavas rajona laikraksta “Darba Uzvara” 1985. gada 2. novembra numurā: “Kad Priekules Ikars Eda Varaceplis 1684. gadā pacēlās gaisā, viņu noturēja par burvi un Grobiņā sadedzināja.”
Regulārie atgādinājumi par drosminieka lidojumu no novadpētniecības un lokālpatriotisma ir pārplūduši mākslas darbos, kādi zināmi kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem gan literatūrā, gan glezniecībā, gan telpiskos veidojumos. 1940. gadā dzimušais Andris Gaspersons latviešu dzejā atzīmējies tikai ar pagājušā gadsimta 60.-70. gados datētiem darbiem, sākot ar dzejoli “Metinātājs” žurnāla “Liesma” 1964. gada 7. numurā. Turpat 1969. gada 10. numurā fragmenti no poēmas “Priekules Ikars”:
Spārni no oša.
Ozola droša,
Bērza līksts.
Kārkliem sīkstiem,
Mīļotās austais
Linaudums pāri, —
Celšos kā saule
Nākotnes ārēs!
Spārni plati, žilbinoši
lesāk rāmi slīdēt —
Kalvis prom no torņa droši
Lido.
Lido!
Liepājas rajona laikraksts “Ļeņina Ceļš” 1986. gada 18. oktobrī ciklā “Mūsu novada tēlojums literatūrā” nonāk Grobiņā, ar kuru saistīta gan A. Gaspersona poēma, gan vietējā autora Eduarda Dardzedža (1899-?) mašīnrakstā avīzei iedota luga “Priekules muižas spārnu kalējs”. Līdz tipogrāfijai un profesionālo teātru skatuvēm tā nav nonākusi, bet Kurzemes amatierteātru skatītājus un aktierus iepriecinājusi. Šiem un citiem autoriem jēdzieniski un dramaturģiski tehniski izdevīgi bija apdarināt versiju par kalēja sadedzināšanu. Savukārt “Ļeņina Ceļš” ar atsauci uz vēsturnieku Alni Svelpi (1928-1990) atzīmēja Grobiņu kā vietu, “kam šai jomā pieder prioritāte. Tieši tur 1559. gadā sadedzināta Latvijā pirmā ragana, un tikai pēc tam burvju un raganu sārti sākuši liesmot Rīgā un tās apkārtnē.”
“Dzimtenes Balss” 1976. gada 13. maijā informēja latviešus pasaulē un pie reizes arī Latvijā, ka “drīz vērsies priekškars Paula Dambja operai “Spārni” (“Ikars”). Libreta autors - dzejnieks Jānis Peters, libreta pamatā - notikums 1684. gadā, kad Priekules muižas kalējs - jauns puisis - mēģināja pieradīt - cilvēks var lidot... Viņā dzīvoja ilgas pēc spārniem. Ticība tiem. Kā teiksma par Priekules Ikaru notikums atnācis līdz šodienai, iedvesmo māksliniekus.” Domu zīmju izvietojumu V. Apinītes tekstā varētu pieņemt par spārnu simboliem. Atgādināsim, ka Priekule ir J. Petera dzimtā vieta.
Pagaidām pēdējo un pazīstamāko Priekules Ikara atveidojumu literatūrā devusi Māra Zālīte, kuras tekstam mūziku pievienojis Uldis Marhilēvičs un darbību - Dailes teātris. Nākas ticēt, ka 2009. gada uzvedums nav bijis veiksmīgs, ja jau abi divi tobrīd ietekmīgākie teātra kritiķi iebrēcās kā vienā balsī.
Silvija Radzobe (1950-2020) “Neatkarīgajā” 2009. gada 6. maijā zem virsraksta “Priekules Ikars. Izrāde - krīze” rakstīja: “Laikā, kad totālās ekonomiskās krīzes dēļ esam spiesti dzīvot bailēs un šausmās, kad tiek apsvērtas iespējas, kādas nav tikušas apsvērtas nekad, kopš pastāv latviešu teātris (atsevišķu teātru slēgšana, sezonas saīsināšana, kad katra izrāde var būt pēdējā utt.), Dailes teātris Mihaila Gruzdova režijā izlaiž Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča mūziklu “Priekules Ikars”. Izrādi - krīzi, kurā kā atkritumu maisā vienuviet koncentrēts viss nedzīvais un nolietotais, no kā jātiek vaļā, lai teātris varētu pilnvērtīgi pastāvēt. Kaut arī dramaturgu intelektuālās domas vājums un režijas arhaisms mūsu skatuves mākslā diemžēl nav nekas neparasts, “Priekules Ikars” citu līdzīgu gadījumu vidū tomēr izceļas.”
Normunds Naumanis (1962-2014) “Dienā” 15. maijā zem virsraksta “Civilizācijas (un izrādes) drupas” pasludināja, ka ““Priekules Ikars” pārspēja visas manas sliktākās aizdomas: “mazā traģēdija ar dziesmām”, kā to definējis pats režisors, ir neglābjams radošais fiasko - visam teātrim,” bet tomēr ne dramaturģei, kuras luga esot “kaut arī līdz galam mākslinieciski neizslīpēts, bet ir ārkārtā revolucionārs un nopietns eksistenciālisma pieteikums latviešu drāmā”.
Pilnīgi iespējams, ka būs vēl nākamie darbi par Priekules Ikaru, tajā skaitā veiksmīgāka M. Zālītes lugas interpretācija. “Laiks” no Ņujorkas un “Brīvā Latvija” no Londonas 2011. gada 2. jūlijā apsveica Māras Zālītes lugu izdevumu “Trīs latviskas dziesmuspēles” - “Tobāgo!” (2000), “Še tev Žūpu Bērtulis!” (2004) un “Priekules Ikars” (2007) - rakstā zem virsraksta “Tautiskās pašapziņas eleksīrs”: “Uzpravīt latvietim dūšu, gluži kā to darīja prezidentūras laikā Vaira Vīķe-Freiberga, mudinot Dziesmu svētku plašo auditoriju kā vienā balsī saukt, ka latvietis ko var, grib un spēj.”
Diemžēl jārēķinās arī ar tādām traģēdijām kā Priekules Ikaram ticamās nostāstu versijās un M. Zālītes lugā, jo “17. gadsimts cilvēkā, kas parādījis spēju lidot pa gaisu, nevar saskatīt neko citu kā vien nešķīsteni, kas jāsadedzina uz sārta, viņš pirms došanās bendes rokās ar kori spīta pilns izdzied cilvēces nākotnes izredzes:
Mēs lidosim!
Ar spārniem, kas nesalūst vējā!
Mēs lidosim!
Ar spārniem, kas nesamirkst lietū!
Mēs lidosim!
Mūsu spārni ir plati kā ceļš!”
