Latvijas Bankas rīkotā pasākumā vakar tika noslaucīti putekļi gadus trīsdesmit senam plānam beidzot tomēr privatizēt valsts galvenos uzņēmumus un padarīt šo nepopulāro pasākumu populāru ar to, ka akcijas tiks pārdotas arī Latvijas iedzīvotājiem, lai vēlāk viņu vecumdienas būtu materiāli nodrošinātas ar spīti pirmā un otrā pensiju plānu izputēšanai.
Pēc lieluma un citiem parametriem iespaidīgākie uzņēmum Latvijā joprojām pieder Latvijas valstij par spīti tam, ka Latvijas Republika tika atjaunota patiesā pārliecībā par privātās uzņēmējdarbības spējām paglābt cilvēkus no ekonomiskajām šausmām, kuru dēļ tika likvidēta Padomija jeb sociālisms ar ražošanas līdzekļu piederību valstij. Tā tas notika pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā, bet jau 90. gadu otrajā pusē sabiedrība bija vīlusies arī kapitālismā. Sabiedrība prasīja un politiķi izpildīja prasību saglabāt lieluzņēmumus valstij. Kopš tā laika iedibinājies rituāls, ka gandrīz katra nākamā Latvijas valdība izrāda vēlēšanos izmantot pirmo 100 dienu saudzēšanas režīmu, lai pagūtu palaist uzņēmumu akcijas pārdošanā Rīgas Fondu biržā, kā skan patriotiskāk, nekā lietojot tās tagadējo nosaukumu “Nasdaq Riga”. Tiek solīts, ka gan konkrētie uzņēmumi, gan Latvijas tautsaimniecība kopumā par akciju pārdošanā iegūto naudu sasniegšot nepieredzēti augstu attīstības līmeni. Vienmēr tiek pieminēti arī iedzīvotāji, kuri kļūšot materiāli labi nodrošināti uz uzņēmumu maksāto dividenžu rēķina. Tomēr sabiedrība šiem solījumiem nav noticējusi. Politiķi no sabiedrības sašutuma nobīstas un atstāj valsts īpašumtiesības šajos uzņēmumos kā neaizskaramo rezervi. Labā ziņa tā, ka bez šīs rezerves izmantošanas līdz šim ir izdevies iztikt.
Evikas Siliņas valdība nav izņēmums Latvijas valdību pēctecībā. Valdība un E. Siliņa personīgi izmantoja Latvijas Bankas rīkoto, par kapitāla tirgus forumu saukto pasākumu kā platformu, no kuras pasludināt, ka “biržā plānots kotēt mazāko daļu akciju lielai daļai valsts uzņēmumu". Šie E. Siliņas vārdi aģentūras LETA ziņu arhīvā ieguldīti - uzmanību - pagājušā gada kapitāla tirgus forumā 7. februārī. Pēc gada un dažām dienām no toreiz solītā nav izdarīts nekas. E Siliņa šajās dienās aizbraukusi uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem rūpēties par turienes sieviešu tiesībām un valdība šā gada kapitāla tirgus forumā bija bija pārstāvēta pēc iespējas minimāli.
Tomēr atzīmēšanas vērta ir Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāra Jurģa Miezaiņa piedalīšanās vienā no šā gada pasākuma diskusijām. Viņš ļoti trāpīgi izskaidroja pagājušajā gadā pieteikto valsts uzņēmumu privatizācijas plānu neizpildīšanu ar sabiedrības noraidošo nostāju. Savukārt šo nostāju nosaka sabiedrības neuzticēšanās valstij kā sadaļa no kopējās neuzticēšanās starp cilvēkiem vispār un starp uzņēmējiem vai politiķiem tajā skaitā. Ja viņa sacīto saīsina un izsaka ar piemēru, kādu saviem vārdiem izteikt amatā esošs cilvēks neatļāvās, tad tās būtu bažas, ka reālās sekas privātā kapitāla ieplūdināšanai “Latvenergo” vai “Latvijas Valsts mežos” būtu otrā, trešā utt. Gausa sameklēšana par šo uzņēmumu vadītājiem ar algām miljons eiro gadā katram un pienākumu valstij šos uzņēmumus uzturēt.
Kapitāla tirgus forums bija pirmais, kurā Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks publiski uzstājās pēc pārvēlēšanas amatā. Savā uzrunā viņš norādīja, ka šie forumi kalpo par atskaites punktiem par padarīto un par nepadarīto. M. Kazāka sniegtie starptautiskie salīdzinājumi bija tādi, ka obligāciju tirgus kapitalizācija (obligāciju kopējā cena, ja kāds tās pirktu) pieaugusi līdz 4,7% no iekšzemes kopprodukta (gadu iepriekš 3,6%), bet akciju tirgus kapitalizācija samazinājusies no 1,8% līdz 1,4% no IKP. M. Kazāks atzina, ka valstīs ar augsti attīstītu kapitāla tirgu šādi radītāji izvietojas starp 50% līdz 100% no IKP.
Viens no attaisnojumiem Latvijas iedzīvotāju vājajai iesaistei kapitāla tirgos bija cilvēku vainošanu par vāju finanšu pratību. Tas tiešām apvainojums, ja palūkojas, ko sasnieguši tie, kuriem vislielākā finanšu pratība gan pēc viņu pašu domām, gan no valsts iestāžu viedokļa, ja jau iestāde ļauj šiem cilvēkiem rīkoties ar Latvijas nodokļu maksātājiem atņemto naudu. Tātad jautājums par pensiju fondu pārvaldnieku - fizisko personu, pensiju fondu un fondus nodibinājušo banku finanšu pratību.
Fondu 2024. gada rezultāti vēl nav apkopoti, bet par 2023. gadu zināms, ka vislielākā krājēju grupa 352 492 cilvēku sastāvā bija pensiju otrajā līmenī sakrājusi līdz vienam tūkstotim eiro. Pašsaprotami, ka viņu vidū bija visi 316 jaunieši 15 gadu vecumā, no kuru obligātā sociālās apdrošināšanas maksājuma daļa jau nonākusi pensiju fondos. Viņiem taču priekšā vēl piecdesmit gadi uzkrājumu veidošanai līdz daudziem tūkstošiem eiro. Turpretī pilnīgi absurdi, ka uzkrājumi līdz tūkstotim eiro ir arī pašai lielākajai grupai no cilvēkiem 64 gadu vecumā, kuriem naudas krāšanas vietā jau jānodarbojas ar pensiju saņemšanas dokumentu kārtošanu. Pārskata gada vidū Latvijā bijuši 2 944 šādi cilvēki. Pat ja pārspīlējam viņu uzkrājumu apjomus, noapaļojot tos ar tūkstoti eiro katram, tad turpmākajos 15 mūža gados, cik demogrāfiskā statistika atvēl pensionāram, gandrīz trīs tūkstoši cilvēku no pensiju otrā līmeņa saņems 1 000 / (15 x 12)=5,55 eiro mēnesī.
Kā zināms, Latvijas iedzīvotāju nodokļu maksājumi pensiju fondos tiek ieskaitīti kopš 2001. gada 1. jūlija un caurmēra darba stāžs pensionēšanās brīdī nedaudz zem 40 gadiem. Tādējādi iemaksas un to augļi pensiju fondos krājušies jau ilgāk nekā pusi no vidējā darba stāža ilguma, solot pensionāram 5,5 eiro mēnesī - tātad pilnīgu neko no viņa izdzīvošanas viedokļa. Labi, lai vēl pārdesmit gadu laikā uzkrājumi dubultojas vai pat uz augļu rēķina trīskāršojas - rezultāts būs tas pats nekas.
No šiem vienkāršajiem aprēķiniem konsekvences, ka uzkrājumu veidošana ir bezcerīga abos gadījumos: vai nu tas ir ienesīguma maksimums, kādu var sasniegt profesionāļi pretstatā amatieriem, kas caurmērā uzkrās vēl mazāk, vai arī te darīšana ar apzinātu krāpniecību, no kuras cilvēkiem jāturas tālāk.
Viens no finanšu pratības veicināšanas piesaucējiem vakar bija tagadējās Finanšu nozares asociācijas (izaugušas no Komercbanku asociācijas) vadītājs Uldis Cērps. Forums deva iespēju “Neatkarīgajai” pajautāt viņam par viņa pārstāvēto pensiju fondu darba graujoši bēdīgajiem rezultātiem un to lomu cilvēku atbaidīšanā no nauda ieguldīšanas.
U. Cerpa skaidrojums bija tāds, ka fondu darbība patiešām bijusi kļūdaina, bet kļūdu nav pieļāvuši paši fondi. Kļūdījusies valsts, uzliekot aizliegumus fondiem ieguldīt akcijās, kas izradījušas visienesīgākais aktīvs, bet skaitījušas riskantas (riskantas akcijas kā tādas, nevis konkrētu uzņēmumu akcijas). Kļūda novērsta pirms gadiem pieciem, ļaujot akcijas pirkt, bet tad atnākušas bēdas - vispirms Covid-19 un tagad karš Ukrainā, kas atkal traucē saimniecisko darbību un tās augļu ieripošanu fondos, bet tālāk līdz katram topošajam pensionāram.
Ja fondiem būtu ļauts ieguldīt akcijās kopš 2001. gada, tad, pēc U. Cērpa vērtējuma, uzkrājumi būtu ne pa reizēm, bet pa kārtu lielāki: tas būtu ne 5,5, bet 55 eiro mēnesī, kas jau sāk robežoties ar kaut kādu vajadzību apmierinošu ieņēmumu posteni.
Valsts, tātad, gribējusi, kā labāk - šajā gadījumā drošāk. Uzkrājumu neesot zaudēti, bet neesot bijuši pietiekami ienesīgi. Bet - tieši tāpēc uzkrājumi tomēr ir zaudēti, jo ienesīgums kopš 2001. gada daudzkārt mazāks par inflāciju kopš 2001. gada.
Atliek paļauties uz valstij palikušo neaizskaramo rezervi “Latvenergo” un tam daudz maz līdzīgo, līdz šim privatizācijai nepakļaujamo uzņēmu veidā, uz kuru rēķina valsts spēs uzturēt pie dzīvības cilvēkus pensionāru vecumā, pat ja pirmā un otrā līmeņa pensiju uzkrājumi izradīsies pārāk mazi.
