Šobrīd jau visai skaidri iezīmējas, ka pārmaiņas Evikas Siliņas valdībā būs. Ja valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un premjerministres Evikas Siliņas 4. septembrī izteiktās pretenzijas pret satiksmes ministru Kasparu Briškenu būtu palikušas bez turpinājuma, tad politiskās augšas varētu abu augsto amatpersonu smagos vārdus aizmirst un izlikties, ka nekas nav noticis, taču jautājumi par ministru atbilstību augstajiem amatiem no darba kārtības nepazūd.
Atgādinu, ko par Briškena darbu pēc tikšanās ar premjerministri pirms diviem mēnešiem teica valsts prezidents: “Satiksmes ministra komunikācija ir izgāzusies.” Siliņa prezidentam piebalsoja: “Satiksmes ministram ir uzdevums tikt galā ar skaidrošanu, ar komunikāciju. Es neslēpu, ka es noteikti vērtēšu arī viņa spēju atbilstībai šajā amatā, vadoties no tā, kā viņš tiks galā ar šo komunikācijas izaicinājumu.”
Pēc atgadījuma ar Latvijas telpā ielidojušo Krievijas dronu un tam sekojošo melošanu diskusijas par “atbilstību prasībām” sākušās arī par aizsardzības ministru Andri Sprūdu.
Taču tas vēl nav viss. Pamazām apgriezienus uzņem skandāls par teritorijas un telpu uzturēšanas iepirkumu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Par šo iepirkumu jau ieinteresējies KNAB. Vairākas pazīmes liecina, ka šis valsts mērogos varbūt nelielais, bet atsevišķām ieinteresētajām personām apjomīgais (vairāk nekā 200 000 eiro gadā) iepirkums varētu būt bijis patiesais iemesls neparasti straujajai (burtiski vienas dienas laikā) kultūras ministres nomaiņai.
Tāpat jaunās kultūras ministres Agneses Lāces iniciētā ilggadējā Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Jura Dambja nomaiņa pret kādu citu tiek saistīta ar vērienīgas apbūves projektu Vecrīgā (kvartālā, kur tagad atrodas āra kafejnīca “Egle”), kuram būvatļauju atteicies dot Dambis.
Kultūras ministrijas neizskaidrojamā stūrgalvība Latvijas Nacionālās operas un baleta valdi noteikt divu cilvēku sastāvā, nevis viena, kā rosināja ar nozari saistītie cilvēki, bijušie iestādes vadītāji Zigmars Liepiņš, Egils Siliņš un Nauris Puntulis, uz visa šī fona izgaismojas jau jaunās krāsās. Lai arī Lāce plašākai publikai zināma kā dedzīga galēji kreisās ideoloģijas virzītāja (viena no redzamākajām biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīvistēm), tā vien izskatās, ka viņai nav sveša arī “praktiskā” politika. Ar vārdu praktiskā šajā gadījumā saprotot to politisko darbību, par kuru parasti interesējas KNAB.
Ievērojiet, dažādi skandāli, neskaidrības, tā dēvētās komunikācijas kļūdas virmo gandrīz tikai ap “Progresīvo” ministriem. Turklāt nav tā, ka Latvijas sabiedrība kaut kā īpaši nemīlētu “Progresīvos” un par katru cenu censtos sameklēt utis tieši viņu kažokā. Es nerunāju par to sabiedrības daļu, kurai “Progresīvie” patiesi ir kā sarkanā lupata bullim, bet gan par to daļu, kura vēl nesen bija šai partijai simpatizējoša.
Atcerēsimies Siliņas valdības pirmsākumus vai vēl agrāk - Kariņa otrās valdības veidošanu. Tolaik, teiksim, sabiedrisko mediju kopējā attieksme pret “Progresīvajiem” bija visnotaļ labvēlīga. Kariņš tika atklāti mudināts ņemt “Progresīvos” valdībā, bet, kad tas nenotika, pret “Vienotības” koalīciju ar “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību attieksme veidojās neslēpti vēsa.
Latvijas “smalkās aprindas” “Progresīvo” iesaisti Siliņas valdībā uztvēra pozitīvi un cerīgi. Tika ratificēta Stambulas konvencija, pieņemts partnerības likums, un šķita - visa kreisi liberālā publika varēs mūžīgi laimē diet. “Mūžība” gan ilgi nevilkās. Šobrīd jau var droši teikt: “Progresīvie” varas eksāmenu nav izturējuši. Turklāt nevis izturējuši izslavēto pārbaudi ar varu, naudu un slavu, bet gan nav izturējuši elementāru profesionālisma pārbaudi.
“Progresīvo” ministri ir izrādījušies tipiski muldētāji, kuri varbūt prot tekoši virknēt modīgus vārdus teikumos, bet praktiskajā vadīšanā sevi parāda kā pilnīgus nespējniekus. Tas gan vairāk attiecas uz abiem “Progresīvo” vīriešu kārtas ministriem. Kultūras ministre šajā ziņā ir ar krietni stingrāku tvērienu un, kā jau minēju, ar profesionālākām iemaņām “praktiskajā” politikā.
Samērā lielo uzticības kredītu, kāds “Progresīvajiem” bija no sabiedrības liberālā spārna vēl pirms gada, viņi ir ar vieglu roku izšķērdējuši, un tagad jau tikpat kā nav šaubu, ka tieši “Progresīvie” ir tie, kuri velk Siliņas valdības uzticības reitingus uz leju. Uz to “Vienotība” kā valstī vadošais politiskais spēks (pieaugušie bērnudārzā, kā viņi paši mēdz sevi pozicionēt) nevar nereaģēt.
Arī valsts prezidents, sniedzot dažādas pirmssvētku intervijas, liek saprast, ka ministru izvērtējums nekur nepaliks. Tiesa, vispirms jāpieņem budžets, un tad arī varēs ķerties pie valdības darba sakārtošanas.
“Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs intervijā Latvijas Radio, atbildot uz jautājumu par šo ministru darba izvērtējumu, pāriet pretuzbrukumā, norādot: “Mēs joprojām neesam pārgājuši uz jaunu budžeta plānošanu, par kuru ir atbildīgs finanšu ministrs; mēs joprojām neesam spējuši ieviest solīto jaunu skolu finansēšanas modeli, kas joprojām nav izdarīts. Manuprāt, iekšlietu ministram ir vairākas lietas, kuras būtu nepieciešams darīt attiecībā uz civilo aizsardzību. Šādi darbi ir. Es vēlētos, lai mums šajā brīdī mūsu fokuss būtu virzīts uz šiem darāmajiem darbiem.”
Kā redzams, Šuvajeva nosauktie “joprojām nepadarītie darbi” saistīti ar “Vienotības” pārraudzībā esošajām finanšu, izglītības un iekšlietu ministrijām. Šuvajevs skaidri pasaka, ka nekāda “Progresīvo” ministru publiska pēršana netiks pieļauta un nekāda pelnu bēršana sev uz galvas ne tik. Vai nu sekojam Kariņa laikā iedibinātajai tradīcijai: ja kādam nepatīk citas koalīcijas partijas ministrs, tad to var nomainīt, tikai nomainot kādu savu ministru (Marijas Golubevas “Attīstībai/Par!” un Jāņa Vitenberga NA precedents), vai arī...
Tas, kas seko aiz šīs daudzpunktes, visā šajā situācijā ir visinteresantākais. Iespējami dažādi scenāriji. Vienkāršākais un politiski mierīgākais būtu koalīcijas iekšienē vienoties, kurus divus ministrus nomainām (vienu “Progresīvo” (Briškenu), vienu “Vienotības”, izlemiet paši, kuru - Ašeradenu, Čakšu, Kozlovski), lai vilks paēdis un kaza dzīva. Proti, veicam nelielu kosmētisko valdības “remontu” un dzīvojam tālāk esošajā koalīcijas sastāvā. Tas, ka koalīcijai ir tikai 52 balsis, nav tik traģiski, jo nekādi supersvarīgi balsojumi nav paredzami, bet, ja tādi arī būtu, tad vienmēr var mobilizēties un nepieciešamo balsu skaitu “sakasīt”.
Cits modelis būtu piesaistīt ceturto “krēsla kāju”. Tas ir, “Apvienoto sarakstu”. Taču tas nozīmētu amatu pārdali, kas vienmēr ir politiski ārkārtīgi sāpīgs un tāpēc sarežģīts process. Tādos gadījumos vienmēr parādās it kā apdalītie, kuriem šķiet, ka viņi ir “abižoti”, nenovērtēti, dabūjuši mazāku kūkas gabaliņu nekā tas otrs. Kā jau bērnudārzā mēdz būt. Visa šī jezga ap pīrāga dalīšanu neveicina kolektīva draudzīgumu un darba ražību. Toties veicina politisku greizsirdību un nenovīdību.
No šāda aspekta labāk būtu, ja valdība tiktu veidota jauna, no baltas lapas. Ar “baltu lapu” saprotot pilnīgu veco aizvainojumu, agrāko aizspriedumu atlikšanu malā un pat aizmirstot par šī brīža savstarpējām personiskām antipātijām. Kas bijis, bijis, tagad visu sākam no jauna.
Nav nekāds noslēpums, ka Rinkēvičam ir labas, lai neteiktu ļoti labas, attiecības ar pašreizējo premjeri. Viņi abi lieliski saprotas, un prezidentam nebūtu nekas pretī, ja arī nākamo valdību (ja līdz tam nonāktu) vadītu tā pati Evika Siliņa. Kādā sastāvā, tas jau ir cits jautājums. Par to kādā brīvdienā Dubultos, mierīgos apstākļos, varbūt pat pie vīna glāzes visas ieinteresētās personas varētu šaurā lokā vienoties.
Bet pagaidām lai deputāti pieņem budžetu. No darba brīvajā laikā viņi (tie, kuri uz Dubultiem netiek aicināti) var Vecrīgas kafejnīcās papļāpāt par jaunās valdības kontūrām ar tur mūžīgi sēdošajiem “profesionālajiem” valdību stādītājiem. Jo līdz šim vēl neviena Latvijas valdība nav kritusi, ja nav gatava jauna. Kā mēdz teikt, neviena lidmašīna nav gaisā palikusi. Tāpat arī Latvija bez valdības nepaliks nekādā gadījumā.
