Jaunā konservatīvā partija (JKP) ir gatava nākamā gada valsts budžeta kontekstā atkāpties no prasības celt diferencēto neapliekamo minimumu līdz 500 eiro, ja vietā tiks piedāvāts skaidrs atbalsts ģimenēm, informējis Tieslietu ministra birojs.
Nevar teikt, ka šī ziņa būtu pārsteidzoša, jo ir jau pierasts, ka šī partija visu ko sola, bet izpildīt ne grib, ne var. Kas tad ir noticis atkal?
JKP ir gan iekļuvusi Rīgas domē, taču no cerētās rullēšanas pie varas stūres nekas prātīgs nav sanācis - ir tikai četri mandāti, un vēlēšanu uzvarētāji varētu bez JKP arī iztikt. Taču amatus gribējās un arī tagad gribas. Var vērot, ka valdības koalīcijas partneriem JKP agresīvi huligāniskā un populistiskā iznešanās sāk aizvien vairāk krist uz nerviem. Jau pagājis tas laiks, kad JKP bija svaiga, jauna un daudzsološa. Tagad uz jaunuma un svaiguma viļņa ir citi spēki, kuriem nav vajadzības dalīties savos panākumos ar “konservatīvajiem”. JKP tuvojas savam norietam, kas varbūt jau būtu izpaudies kā netikšana Rīgas domē, taču pēdējā brīdī izdevās viltīgs gājiens ar sievietes - Lindas Ozolas - izbīdīšanu priekšplānā. Šāda mimikrija atsvaidzināja partijas piedāvājumu un padarīja to atšķirīgu no citiem, kuru mēra amata kandidāti bija tikai skarbi kungi.
Lai paliktu pie varas, JKP nākas ieslēgt pašsaglabāšanās instinktus un manevrēt, atmetot agrāko bezkompromisu ālēšanos.
Tagad nākas mainīt taktiku un mēģināt vienlaikus sēdēt pie valdības galda klusu, bet uz āru radīt iespaidu, ka partija valdībā varonīgi cīnās par tautu.
Patiesībā finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) un Finanšu ministrija pati ir dziļā nesaprašanā par saviem iepriekšējiem nodokļu politikas plāniem un redz, ka tos vajag koriģēt. Ar to nodarbojas nozares eksperti un netiek galā. Bet JKP tikmēr no pakaļas skandina visādas ašās idejas - vienā dienā atcelt nekustamā īpašuma nodokli mantai, kas maksā mazāk par 100 tūkstošiem eiro, pēc tam iesaldēt kadastrālās vērtības līdz 2026. gadam un tādā garā.
JKP taču ir slavenais solījums, kuru tā pati ir izgudrojusi - 3x500. Vajag kaut kā iztēlot, ka par tā izpildi notiek varonīga cīņa. Ar minimālās algas pacelšanu līdz 500 eiro tas varbūt nebūtu nekas slikts - varbūt pārmēru bremzīgi tas vēl nav noticis. Bet nekādas kustības nevar darīt tā, ka paņem no gaisa pagrābtu skaitli 500, un tad pie tā piedzen visu valsts ekonomiku. Ekonomika var nesaprast un sasirgt. Vajag analīzi, aprēķinus, kas notiks un kādas būs sekas.
Vēl riskantāk kā ar minimālo algu būtu piedzīt nodokļu politiku vienas partijas politiskiem lozungiem. Laikam jau koalīcijas partneri kaut kur aiz kulisēm būs iečukstējuši JKP līderim ausī: “Pastāvi, draugs, pie ratiem!” Negribot palikt aiz borta gan domē, gan valdībā, JKP nekas cits neatliek kā atkal “spinot” - labi, atkāpjamies no 500, bet tad ģimenes, ar ģimenēm, par ģimenēm! Neveiksmīgo vēstījumu par savu kapitulāciju 500 eiro neapliekamā minimuma lietā, partija tagad nobalsinās ar uzmešanos par vislielāko ģimeņu atbalstītāju. Lai veicas!
500 eiro neapliekamais minimums nebūtu problēma, ja valstī būtu nauda. Taču pat tad, kad Latvijas ekonomika bija ar pieaugumu, uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu valdība bija nesteidzīga. Kāda tad tagad vairs var būt paaugstināšana? Naudas valstī nav.
Tās nav gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Visā pasaulē ir kritums, kas radies kovidpanikas dēļ. Ir gan lielie miljardi, ko valsts var dabūt no Eiropas kā palīdzību, taču to naudu valdība izmantos, sildot ekonomiku jaunbūvēs - ārdīs nost bijušo kompartijas māju, lai celtu koncertzāli, un būvēs citus objektus. Naudas nav, jo nav naudas, bet naudas nav lielā mērā tāpēc, ka virkne pēdējo gadu lēmumu ir bijuši vērsti uz to, lai naudas nebūtu. JKP ir līdere šādu lēmumu ražošanā - tā ir cītīgi strādājusi tranzīta nozares konkurētspējas graušanā, izlūdzoties no Amerikas sankcijas pret Ventspils brīvostu. No JKP ir cietis Latvijas augstākās izglītības tēls, bet augstākā izglītība ir laba eksportprece. Tiesību jomā JKP populisms ir nodarījis tādu postu, ka sekas būs jūtamas vēl gadu desmitus. Bet investori ne visai skries ar savu naudu uz valsti, kur to var atņemt un vēl neļaut pateikt līdz galam pēdējo vārdu tiesā.
Ja nav naudas, par ko uzturēt savu aparātu, valdība dara to pašu, ko ir darījuši visi neveiksmīgie cari, karaļi un hani - meklē, kur kādus nodokļus kam vēl varētu uzlikt, kur kaut ko kādam atņemt, lai pārsviestu uz citu aizlāpāmu caurumu. Tagad nežēlastībā krīt pašvaldības un autoratlīdzību saņēmēji, kuriem plēsīs nost ādu.
Bet JKP tikmēr staigā un klaigā, cik ļoti tai rūp viss kaut kas. Jūtot, ka vara var izšļukt no rokām, pat savu agrāko jājamzirdziņu - “Marsa” parku - tagad nevar izmantot. Pamanīsiet, ka agrāk JKP ar putām uz lūpām sunīja Valsts drošības dienesta ēkas projektu bijušā velotreka vietā Teikā. Tagad “Marsa” parkā skan zāģi un cirvji un tiek atbrīvota vieta būvlaukumam, bet nemana ne Jāni Bordānu, ne Lindu Ozolu, ne Juri Jurašu gulstamies ar savu ķermeni priekšā buldozeriem, lai glābtu kokus. Pareizi - zina, ja ālēsies, paliks bez amatiem domē. Un tad, skaties, arī valdības sēžu zālē koalīcijas partneri var parādīt durvis.
Bet JKP negrib iet laukā un saka: “Labi, labi, mēs visam piekrītam.” Tas rāda, ka nekādu principu “bezkompromisa” partijai nav, un arī lozungam 3x500 vērtība ir 3x0 jeb nulle.
