Valdošajā koalīcijā joprojām nav vienprātības, ko darīt ar “Rail Baltica”. No vienas puses, jābūvē. Lai tur vai kas. No otras puses – par kādu naudu? Kur ņemt naudu šīs būves finansēšanai, un, ja nauda atrastos, tad kam? Tieši kādai trasei?
Diemžēl šie patiesībā otršķirīgie jautājumi izvirzās priekšplānā, aizbīdot kaut kur tālā dibenplānā pašu galveno jautājumu, ar kuru būtu jāsāk. Ja jautājumam pieejam nopietni, loģiskā secībā. Ja reiz mums ceļojumā līdzi paņēmies čemodāns bez roktura, tad būtu tikai loģiski vispirms noskaidrot - kāpēc mums tas visu laiku jāvazā sev līdzi, ja reiz sagādā tik lielus apgrūtinājumus?
Varbūt tur iekšā ir kaut kas tik vērtīgs, ka to nevar tā vienkārši atstāt parkā pie atkritumu tvertnes. Vai arī tur ir siltās drēbes, kuras noderēs, ja uznāks lieli sali, vai kaut kas tamlīdzīgs. Citiem vārdiem, pirms domājam, kur meklēt naudu “Rail Baltica” dzelzceļa līnijai, skaidri un nepārprotami būtu jāatbild uz jautājumu - kāpēc mums šī trase vajadzīga? Vispār, kāpēc? Ko tā mums dos, un ko mēs zaudēsim, ja trase uzbūvēta netiks? Kamēr nav atbildes uz šiem jautājumiem, tikmēr nemitīga politiskās virves vilkšana, akmeņu mešana par šo tēmu turpināsies.
Līdz pat pēdējam laikam jautājums par trases lietderību tikpat kā neparādījās, jo viss it kā bija skaidrs. Vienprātība bija panākta gan politiskā līmenī, gan arī sabiedrībā. Moderns Eiropas platuma dzelzceļš, kurš ar ātrvilcieniem savienotu Baltijas valstu galvaspilsētas ar Eiropu. Kurš vispār varētu apšaubīt šī projekta nepieciešamību? Turklāt, ja tas vēl būtu gandrīz kā ES dāvana - 85% finansējuma nāk no ES. Kādi vēl iebildumi?
Taču pēdējā gada laikā situācija ir būtiski mainījusies. Izrādās, ka ES finansē tikai pašu pamata trasi. Šī pamata trase nemaz neiet caur Rīgu. Viss pārējais, kas saistās ar šo līniju, jāfinansē pašiem. Lietojot analoģijas, jums ar milzīgu atlaidi tiek pārdota automašīna, kurā nekā cita kā korpuss un dzinējs nav. Viss pārējais jāpiepērk klāt pašam. Sākot ar sēdekļiem, logiem un beidzot ar vadības paneli. Milzīgais prieks par savā īpašumā iegūto lēto mašīnu pamazām pārvēršas smagā vilšanās sajūtā, kad beigās izrēķini, cik tas viss maksās. Kad kārtējo reizi jāver vaļā maks, tad sāc domāt: varbūt vispār no pirkuma atteikties, ņemot vērā, ka būs jāmaksā vēl un vēl, un tā vēl nez cik reižu.
Līdzīgā situācijā esam nonākuši mēs. Taču lēmumu nepieņemam mēs, to pieņems valdošās koalīcijas politiķi. Izejot no savām, pirmām kārtām, politiskajām interesēm. To saprast ir ļoti svarīgi, jo politiķi vienmēr savas intereses uzdod par vispārējām, visas nācijas interesēm. Mēs jau tikai par tautu vien, par tautu vien domājam. Kas, protams, ir tīrā muldēšana.
Kādas tad ir lēmumu pieņēmēju politiskās pozīcijas? Partijas, no kurām atkarīgs “Rail Baltica” projekta liktenis, ir trīs - “Vienotība”, “Progresīvie” un ZZS. Tā kā “Progresīvie” pārstāv arī Satiksmes ministriju, kura ir projekta galvenā realizētāja, tad šī politiskā spēka pozīcija ir visagresīvākā. Projekts jāturpina maksimāli plašākajā tvērumā. Ja ne gluži kā pirms diviem gadiem, tad tuvu tam.
Proti, vienam Eiropas platuma savienojumam jābūt ar Rīgas centrālo dzelzceļa staciju (no Igaunijas puses) un lidostu “Rīga” (no Lietuvas puses). Savukārt lidosta un Rīgas centrs būtu savienoti ar vecā platuma dzelzceļu. Tā kā šiem savienojumiem vēl nav ES finansējuma (šobrīd nav
nekādas skaidrības par to, vai izdosies ES fondus kaut kā pārdalīt par labu “Rail Baltica” projektam), tad tam būtu jārezervē valsts budžeta nauda, ko kategoriski atsakās darīt “Vienotības” pārraudzītā Finanšu ministrija.
Ko grib “Vienotība”? Tā kā “Vienotība” sevi pozicionē kā centrisku, pragmatisku spēku, tad tā nav ierobežota ideoloģiskos rāmjos. Tā var balstīties uz tīru politisku aprēķinu. Ko grib tauta, to arī mēs. Tauta dzelzceļu grib, savienojumu ar Eiropu grib, modernus ātrvilcienus grib. Izšķērdīgi tērēt budžeta naudu negrib. Tad kā šīs divas nesavienojamās vēlmes savienot? Grūti, bet ne neiespējami. Jāņem palīgā burvju vārds - drošība. Tas šobrīd strādā tikpat kā visos gadījumos. Tam naudas nevar būt žēl. Pat ja kādam žēl, to nedrīkst skaļi teikt.
Līdz ar to “Vienotības” pozīcija ir: projekts jāturpina, dzelzceļš jābūvē, bet minimālajā apjomā. Militārās drošības dēļ. Patiesībā tikai tāpēc, ka projekta apturēšana neatbilst “Vienotības” darba stilam - nedarīt nekādas asas kustības, kuras var radīt neparedzamas sekas. Visdrošākā taktika ir - ļauties plūsmai. Peldēt kā puķīte pa dambi. Tāpat ar augstu ticamību var pieļaut, ka projektā ir ar šo partiju saistītas nopietnas saimnieciskās intereses, kuras varētu ciest, ja projekts tiktu apturēts.
ZZS šajā salikumā pretendē uz to elektorāta daļu, kurš vienmēr ar šaubām raudzījies uz “Rail Baltica” projektu un nav padevies vilinošo animāciju hipnozei. Uz to elektorāta daļu, kura jau no paša sākuma prasījusi projekta ekonomiskās lietderības izvērtējumu: kas pa to līniju brauks, ko pa to vedīs, cik izmaksās infrastruktūras uzturēšana un kāds no tā visa būs ekonomiskais efekts.
Kā tagad Saeimas izmeklēšanas komisija atklājusi, līdzšinējie auditorfirmas “Ernst & Young Latvia” projekta ekonomiskās lietderības izvērtējumi bijuši “aiz matiem pievilkti” un balstījušies uz pašu ieviesēju sniegtajiem datiem. Par projekta ekonomisko lietderību šobrīd nerunā pat dedzīgākie projekta aizstāvji.
Akcents ir pārbīdījies uz diviem citiem aspektiem - ja reiz iesākts, tad tas jāpabeidz, turklāt mums ir tiesiskās saistības pret Igauniju un ES. Mazākas pret Lietuvu, kurai šajā projektā ir savas prioritātes, maz saistītas ar mūsu interesēm. Otrs aspekts, kurš šobrīd tiek virzīts kā galvenais - drošība.
Dzelzceļš esot nepieciešams kā militārs objekts, pa kuru kara gadījumā tikšot piegādāta kaujas tehnika, ieroči, munīcija, dzīvais spēks. Kāpēc to visu nevarētu piegādāt Latvijai jau agrāk (“Rail Baltica” pirmā kārta labākajā gadījumā tiks pabeigta līdz 2030. gada 31. decembrim, bet, visticamāk, vēl vēlāk), lētāk un pa citiem ceļiem, netiek paskaidrots. Tiek operēts ar emocionāli iezīmētām kārtīm - drošība, kremlini, NATO, Putins. Jaucot šīs kārtis dažādās kombinācijās, rezultāts vienmēr ir viens - Putins apdraud mūsu drošību, tāpēc projekts nepieciešams, lai NATO kravas var ātrāk ierasties, bet pret projektu iestājas tikai kremlini.
Apmēram tāpat kā pirms piecpadsmit gadiem, kad projekts vēl bija fantāziju stadijā: vakarā iesēdies vilcienā, bet no rīta jau esi Berlīnē. Super, vai ne? Jautāt kādam, vai viņš patiešām vēlas sēdēt desmit stundas vilcienā, lai par 100 vai vairāk eiro aizbrauktu līdz Berlīnei, līdz kurai var par 30 (vai vēl mazāk) eiro aizlidot pusotras stundas laikā, neskaitījās labais tonis. Tieši tāpat kā tagad neklājas jautāt: vai drošības stiprināšanai (militārajiem mērķiem) nevarētu “Rail Baltica” paredzētos miljardus iztērēt kaut kā lietderīgāk?
Lai arī opozīcijas partiju ietekme uz lēmumu pieņemšanu Latvijas politiskajā sistēmā ir reducēta līdz minimumam, tā tomēr nav gluži nekāda. Īpaši, ja viena no opozīcijas partijām vada parlamentārās izmeklēšanas komisiju attiecīgajā lietā. Šīs komisijas vadītāja Andra Kulberga pozīcija ir starp “Vienotības” un “Progresīvo” pozīcijām, tuvāk pēdējiem. Projekts (kaut apcirptā versijā) jāturpina. Jo ātrāk tam atradīsim naudu budžetā (akmens “Vienotības dārziņā, kura naudas došanu vilcina), jo mazākas būs kopējās izmaksas.
Nacionālās apvienības (NA) pozīcija ir līdzīga. Tā īpaši uzsver projekta drošības komponenti, lai gan drīzāk tur meklējamas sīkas savtīgas intereses, jo projekts jau no paša sākuma bija NA ilggadējā eiroparlamenta deputāta (nominālā premjera amata kandidāta) Roberta Zīles lolojums un “Rail Baltica” struktūrās darbojās daudzi ar NA saistīti cilvēki.
“Stabilitātei!” un “Latvija pirmajā vietā” stingri stāv “pret” pozīcijās. Abu šo partiju politisko svaru būtiski mazina gan tas, ka tās abas ir “pret” gandrīz vai visam, gan tas, ka tās politiskajā šķirā un lielā daļā “parastās tautas” tiek uztvertas kā pretvalstiskas, proputiniskas partijas, kuras labāk ne tikai neņemt vērā, bet labāk darīt tieši pretēji to vēlmēm.
Ko mēs redzam kopējā bildē? “Progresīvie” un NA ir par projekta turpināšanu (ar iespējamo finansējumu) maksimāli plašākā tvērumā. “Apvienotais saraksts” stāv turpat blakus, prasot, vismaz politiski, sodīt agrākos projekta ieviesējus. “Vienotība” arī ir par turpināšanu, bet ar minimālu finansējuma iesaisti no valsts budžeta. ZZS aicina nesteigties.
Skatīsimies, vai izdosies kaut kādus ES fondus pārdalīt par labu “Rail Baltica”, tad arī pieņemsim lēmumu. Saglabājam politiskā un finansiālā manevra iespēju.
Diemžēl jautājums - bet kāpēc vispār mums tā trase vajadzīga - tā arī neparādās. Tāpat ka cits, ne mazāk būtisks jautājums: kas notiktu, ja Latvijas valdība oficiāli paziņotu, ka visa līdzšinējā projekta vadība ir bijusi viena liela un pamatīga izgāšanās un mēs no projekta izstājamies. Ja tomēr projekts ir tik nozīmīgs Igaunijai un ES kopumā, tad deleģējam ES to vadīt Latvijas posmā. Par finansējuma sadali vienojamies atsevišķi. Kāpēc šādi netiek stādīts jautājums?