Finanšu ministra Arvila Ašeradena (“Jaunā Vienotība”) pieņemtais lēmums atjaunot amatā VID ģenerāldirektori Ievu Jaunzemi ir ne tikai brutāla priekšteča, paša partijas biedra Jāņa Reira uzsāktās VID attīrīšanas izbeigšana, bet arī apliecinājums tam, ka dažu politisko spēku it kā piedzīvotā sakāve vēlēšanās, iespējams, ir visnotaļ iluzora
Jebkuras valsts iestādes vadītājs nes personisku atbildību, ja viņa pakļautībā esošajā struktūrā tiek konstatētas kliedzošas nelikumības, kas novedušas pie smagām sekām. Bez izņēmumiem. Gadījumos, ja vadītājs pats bijis iesaistīts nelikumību organizēšanā vai piesegšanā, viņam jāatbild likuma priekšā kopā ar pārējiem pretlikumīgo darbību veicējiem. Arī gadījumos, kad iestādes šefs neko nav zinājis par savu padoto slepeno dzīvi un veiktajām nelikumībām, viņa atbildības slogs nemazinās. Tātad šis konkrētais vadītājs ir tik nekompetents, nesaprotošs vai vienkārši visos virzienos lokāms, ka viņa atrašanās augstā amatā nav pieļaujama. Tā ir aksioma, kas (vismaz uz papīra) garantē kaut kādu nebūt pārliecību, ka valsts iestāžu pārvaldība notiek puslīdz optimāli un visu valsts iedzīvotāju interesēs. Latvijā diemžēl šī aksioma lielākoties tiek ignorēta.
Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos gadījumus, kad amatpersonas atklātu nelikumību gadījumā savā pārvaldībā esošā jomā būtu atkāpušās pašas. Tikpat maz pirkstu vajag, lai atsauktu atmiņā gadījumus, kad augstāka instance šādu vadītāju būtu patriekusi. Nereti pēc šādiem gadījumiem patriekts tiek pats patriecējs. Lielākoties notiek kaut kādas politiskās spēles un mudžināšanās, kas arvien vairāk iedzīvotājiem rada pārliecību, ka nekas šajā valstī nenotiek godīgi un normāli.
Tieši šāds ir nu jau atkal zirgā esošās VID ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes gadījums. Kopš viņas stāšanās amatā VID piedzīvojis tik daudz skandālu, ka pietiktu sešu ģenerāldirektoru atcelšanai. Tikai ne Jaunzemes. Viņa, tumsībā turētā, pat nenojauta, ka pašas deguna priekšā muitnieki šiverējas ar kokaīnu un vēl visādi korumpējas, izmeklētāji fabricē lietas uz nebēdu, bet bēdu uzņēmējiem, citi atkal veic uzrēķinus, kurus nemaz neuzrēķina, jo uzrēķinātājiem pašiem tiek “uzrēķināts”, vārdu sakot, nezināja neko no tā, ko neoficiāli jau sen zināja teju katrs, kam bijusi tā laime vai nelaime nokļūt “padziļinātā” VID uzmanības lokā. Jaunzeme tā visa laikā tikai priecājusies par panākumiem VID pieejamības uzlabošanā un pamuļķīgas, kaķa Leopolda cienīgas draudzības vairošanā starp jauko VID un tautu.
Vēl jau var pieminēt arī ierēdņa akreditācijas rezultātus, kuri neuzrādīja ģenerāldirektores spējas vadīt šo iestādi (turklāt vairākkārt).
Faktiski jau tikai viens no pieminētajiem skandāliem būtu pilnīgi pietiekams iemesls, lai Jaunzeme pati atkāptos no amata, bet nē. Viņa turpināja sēdēt tajā tronī, kurā viņu savulaik uznesa tā brīža politiskā konjunktūra. Turklāt katrā arvien no jauna atklātā nelikumību gadījumā turpinot runāt pilnīgas bezjēdzības par pasākumu kopuma stiprināšanu tiešā kontaktā ar cilvēkiem esošo ierēdņu darba uzlabošanā un tamlīdzīgas nekonkrētas blēņas. Tomēr tieši tāda ģenerāldirektore tolaik (un arī, kā redzams, pašlaik) bija izdevīga un vajadzīga dažādu shēmu veidotājiem no Latvijas politekonomiskā dūksnāja.
2022. gada 15. septembrī toreizējā finanšu ministra Jāņa Reira politiskajās batālijās gadiem ilgi rūdītā pacietība beidzās - pat ja uz viņu arī tolaik tika izdarīts spiediens likt mierā jauko ģenerāldirektori, viņš tomēr vairs nespēja izturēt arvien baisāko atklājumu mākoni, kas cēlās no pamales Talijas ielas pusē. Jaunzeme tika atstādināta no amata, gan tikai uz disciplinārlietas izskatīšanas laiku. (Te nu jāpiemin, ka šīs “disciplinārlietu” izskatīšanas, īpaši “izskatītāju” nozīmēšanas kārtība arī ir mazliet dīvaina, bet tas ir nedaudz cits stāsts. Jāpiemin vien, ka Paulam Putniņam ir tāda luga ar visai zīmīgu nosaukumu “Paši pūta, paši dega”.)
Saprotams, ka Jaunzeme nekādu savu atbildību pat neskaitāmo mediju izgaismoto lietu sakarā nesaskatīja un nostājās cietējas pozā. Tikmēr viņas politisko un tumšekonomisko aprindu fani jau centās gatavot augsni paša Reira nomelnošanai - tika izplatītas runas par kaut kādu mistisku “personisku nepatiku” un tamlīdzīgā garā, kam bija tikai viens mērķis - pēc iespējas novērst uzmanību no būtiskā, proti, notiekošā pašā VID. Bet tur šis tas notika. Nu, piemēram, no amata tika atstādināts Nodokļu un muitas policijas priekšnieks Kaspars Podiņš, kura gadījumā sazin kāpēc par nekādu personisku Reira “nepatiku” neviens vis nerunāja. Jo dikti jau nu sapurgāts bija Podiņa mundieris. Tagad, atšķirībā no Jaunzemes, Podiņš VID vairs nestrādā.
Uz Reiru visādi centās iedarboties gan tā laika koalīcijas partneri, gan šo koalīcijas partneru partneri, kā rezultātā tapa kaut kāds absolūti nesaprotams papīrs - plāns pārcelt Jaunzemi ar ja ne tikpat, tad ar ļoti līdzīgu atbildības slogu apveltītā amatā. Šis plāns jau laikam tomēr nav jāuztver nopietni - tas bija tikai tāds nomierinošas “eļļas pieliešanas” mēģinājums pamatoti uzbangojušā skandāla viļņos. Patiesais visu šo darbību mērķis bija sagaidīt vēlēšanu rezultātus.
Vēlēšanas nāca ar pārsteigumiem - kā zināms, 5% barjera palika nepārvarēta tādam smagsvaram kā “Attīstībai/Par” ar Pabriku priekšgalā, Pavļutu pakaļgalā un Jaunupu gan tur, gan tur. Tomēr veca mīlestība, kā zināms, tik ātri nerūs. Uzvarējusī “Jaunā Vienotība”, lai gan ārēji demonstrējot baisos muskuļus, nekur daudz tālāk par iepriekšējās valdības veidotāju savienotājelementu tā arī laikam nav tikusi. Visas vecās saites joprojām nav irušas un laikam tik drīz vis neirs. It kā revolucionāri mainot iepriekš faktiski pašu pieņemtos mazāk svarīgos lēmumus (piemēram, Biķernieku zemes jautājumā), daudzos jautājumos “dīlošanās” ar vecajiem biedriem, visticamāk, nav zaudējusi neko no iepriekšējā asuma. Viens no būtiskākajiem jautājumiem neapšaubāmi bija jautājums par Jaunzemi.
Pirmais, ko izdarīja pašu zēni no “Jaunās Vienotības”, bija Reira noņemšana no finanšu ministra trases. Izskanēja brēcieni, ka valdībā netiks ņemts neviens, kam tauta nebūs dāvājusi uzticību vēlēšanās. Tas notika it kā vēršoties pret Ulda Pīlēna tīkojumiem pēc posteņa, pēc kura viņš nemaz, visticamāk, netīkoja. Tādējādi tika panākts, ka Reirs, kurš palika uzreiz aiz “strīpas” vēlēšanās, par ministru nekļuva. Tā radās pamats nomainīt ministru pret “milzu uzticību” ieguvušo Ašeradenu, kurš visādu darījumu slēgšanā skaitās meistars jau no tiem laikiem, kad par reālām kapeikām nopirka valsts dibināto un izmaksāto “Dienu”.
Ašeradens, protams, iepazinās ar lietu, iepazinās arī ar Jaunzemi - ar pārējiem, kuri bija iesaistīti Jaunzemes atgriešanās projektā, viņš, visticamāk, jau bija labi pazīstams. Laiks gāja, Ašeradens turpināja iepazīties, pati Jaunzeme, kā jau tas atstādinātām amatpersonām Latvijā ierasts, sasirga, visi kaut ko gaidīja. Kamēr sagaidīja.
Visticamāk, kaut kādu disciplinārlietas atzinumu Ašeradenam vajadzēja tikpat ļoti kā Latvijai Skultes termināli, kuru patiesībā nevajadzēja. Vajadzēja tikai laiku, kamēr tiek panākts kaut kāds kompromiss. Ļoti iespējams, ka šis kompromiss tika panākts ar jau pieminētā Podiņa pilnīgu un galīgu “kancelēšanu”. Šis vīrs, kurš, pēc pagaidām neoficiālas versijas, esot bijusi tiešā saite starp “atpariešus” atbalstošiem uzņēmējiem un VID, respektīvi, esot uzmanījis, lai tiktu ievērotas šo uzņēmēju intereses un piesegtas viņu rebes, piemēram, dažu uzņēmumu izslēgšana no PVN maksātāju loka un tālāku šo uzņēmumu “neredzēšana” no VID puses, bija tik tālu “izgaismojies”, ka vairs īsti līdzšinējai misijai nederēja. Tāpēc, iespējams, tika nolemts viņu šajā “šaha spēlē” upurēt. Bet, kā zināms, bieži vienas figūras upurēšana ļauj iegūt ko citu, piemēram, saglabāt dāmu - nu gluži kā tas notika Jaunzemes atgriešanās stāstā. Podiņš prom, Jaunzeme atpakaļ, bet virtuālā “Jaunupa sarakstiņa” loma, ko līdz šim pildīja Podiņš, tiks uzticēta kādam citam. Vēlreiz jāuzsver, ka šī ir tikai neoficiālā informācijā balstīta versija un Jaunzemes kundzes tik kārotos ar zvērestiem, videoliecībām un notariāli apstiprinātiem dokumentiem nostiprinātus pierādījumus vismaz pagaidām iegūt ir apgrūtinoši. Ja izrādīsies, ka aprakstītā versija ir nepatiesa, nekavējoties par to ziņosim.
Pēc triumfālās atgriešanās vakar no rīta atpakaļieceltā VID ģenerāldirektore sniedza interviju “Rīta Panorāmā”. Varbūt nevajadzēja. Jo ļoti jau dīvaini izklausījās Jaunzemes stāstītais, ka viņa beidzot ir izlasījusi dažas grāmatas par labas prakses ieviešanu, ka esot izpratusi, ka korupcija esot VID zemākajos slāņos, uzzinājusi, ka VID piedāvā darbiniekiem zemas algas un liek strādāt virsstundas. Tomēr kronis visam bija viņas solījums sākt domāt par to, kas īsti ir VID, kā arī plānotais ieguldījums ēnu ekonomikas apkarošanā, proti, statistikas sagatavošana. Pavisam baisi, ka ģenerāldirektore tiešām saka, ko domā, kļuva pēc viņas teiktā, ka “mēs turpināsim iesākto”. Tā vien šķiet, ka cerībām uz pārmaiņām un VID attīrīšanos tomēr nebūs lemts piepildīties.
Tikpat bezsaturīgi un pat mazliet traģikomiski bija arī Ašeradena dotie “jaunie uzdevumi” Ievai Jaunzemei. Kā milzu novitāte tika nosauktas lietas, kas faktiski ir pat primitīvā līmenī pašsaprotamas. Līdzīgi varētu, piemēram, satiksmes ministrs uzdot Autotransporta direkcijai turpmāk nodrošināt un raudzīties, lai autobusiem būtu riteņi, vai tieslietu ministrs turpmāk paģērētu tiesām vadīties pēc likuma. Jautājums, vai bijušais ministrs, tagadējās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs samierināsies ar sava pēcteča Ašeradena lēmumu? Iespējams, ka “Jaunās Vienotības” monolītajā masā sāk parādīties šādas tādas pirmās nevienotības plaisas.
