NATO ģenerālsekretārs Marks Rite brīdina par iespējamu karu ar Krieviju, un tas varot sākties pēc četriem vai pieciem gadiem, tāpēc jādara viss, lai to novērstu. Eiropas Savienība šobrīd izskatās visai gļēva un sagurusi, un rodas jautājums: cik lielā mērā šajos un turpmākajos gados Eiropa spēs vienoties un stiprināties, lai “darītu visu” kara novēršanai? “Neatkarīgā” sarunājas ar ekspertiem: ar Vidzemes augstskolas vadošo pētnieku Gati Krūmiņu, Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli un vēsturnieku Kārli Daukštu.
“Eiropas vienotība, manuprāt, tomēr būs spēcīgāka, nekā mums šķita pirms kādiem pieciem gadiem,” teic Gatis Krūmiņš, “un kāpēc tā domāju? Jo Eiropas Savienība pārsteidzošā kārtā spēj pieņemt lēmumus attiecībā uz Ukrainu. Tas, kas man nepatīk: Eiropa ir sagurusi no kara, un - jo tālāk no kādas valsts ir šis karš, vienotība jūtama vājāk. Turklāt katrai valstij ir savas problēmas, tostarp ekonomiskās. Plus visam tam - samazinās Eiropas konkurētspēja pasaulē. Tūlīt pie varas būs Tramps, uzliks tarifus Eiropai, eksports būs apgrūtināts.”
Taču - ja nekas kardināli netiks mainīts, Eiropa kļūs arvien vājāka, uzskata Krūmiņš. “Ja Eiropa nekļūs dinamiskāka, būs slikti. Un vajag domāt par to, kā kopā strādāt, nevis karot. Taču Eiropā - tostarp Latvijā - ir uzplaukusi birokrātija. Līdz ar to daudzi pasaules reģioni mums aiziet garām. Tā ir Eiropas lielā pretruna, kas tai jāpārvar,” saka Krūmiņš.
Vēl viena Eiropas problēma: sabiedrības novecošana. “Daudzviet tā tiek līdzsvarota ar migrācijas palīdzību, bet kopumā cilvēki paliek vecāki. Turklāt Eiropā ir demokrātiska sabiedrība, kuras vadoņi nespēj pieņemt nepopulārus lēmumus. Paskatieties, kas notiek, ja kāds ierunājas, ka vajadzētu paaugstināt pensionēšanās vecumu. Taču - ja mēs to nemainīsim, pensiju sistēmas sabruks - vienā valstī agrāk, citā vēlāk. Mums jau tagad jāsāk runāt par tiem, kuri pensionēsies pēc 20-30 gadiem: jāsaprot, ka viņiem nevarēs samaksāt tik lielas pensijas: vai nu jāceļ pensionēšanās vecums, vai nu jāsamazina pensijas.”
Krūmiņš turpina domu par demokrātiju: “Mums ir vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības. Tas ir vairāk nekā simt gadu vecs koncepts, kas tika ieviests pēc Pirmā pasaules kara. Iespējams, ka mums kādā brīdī vajadzētu kāpties atpakaļ, ieviešot vēlēšanu kvotas. Saprotu, tas ir provokatīvi. Cilvēks, kurš ir aktīvajā dzīves posmā, maksā nodokļus, dod pievienoto vērtību - viņa balss ir vērtīgāka nekā kāda seniora balss. Padomājiet, ko mēs ievēlam. Ja puse vēlētāju ir seniori, viņi arī ievēlē seniorus. Bet, nedod dies, ja es būtu politiķis un rosinātu: nodokļu maksātājam aktīvajā vecumā - balss “sver” divus punktus, savukārt tam, kurš nemaksā nodokļus un vairs nav aktīvajā vecumā, balss “sver” vienu punktu. Man taču mestos virsū! Bet jāsaprot, ka ar tiešo demokrātiju mēs drīz iebrauksim grāvī.”
Krūmiņš ir pārliecināts, ka valdošie vēlas Latviju un Eiropu padarīt par lielu etnogrāfisko muzeju: “Mēs mēģinām iekonservēties. Tas jūtams vērtību sistēmā, likumos. Tiek ieviestas jaunas tehnoloģijas, tomēr pārvaldības formu nezin kādēļ daudzi grib iecirst akmenī. Visa pasaule brauks uz Eiropu skatīties kā uz etnogrāfisku muzeju?”
“Neesmu pareģis, tomēr domāju, ka Eiropa spēs vienoties un stiprināties, lai pretotos Krievijas agresijai. Protams, viegli tas nebūs,” iesāk Roberts Zīle. “Nesen Reinis Pozņaks Eiroparlamentā bija noorganizējis konferenci “Vājuma cena” - par Ukrainu. Runājām arī par to, ka - jo tālāk valsts atrodas no kara zonas, no Krievijas, jo mazāk līdzekļu valsts atvēlēs aizsardzībai. Uz šo konferenci atnāca tikai austrumeiropieši. Bija baltieši, rumāņi, somi.”
Otrs pasākums bija biznesa forums, kurā uzstājās darba devēji, kuri bija izveidojuši prezentāciju par to, kas jādara, lai bizness ripotu bez aizķeres. “Es izgāju cauri prezentācijas īsajai versijai un secināju, ka tur nav neviena vārda par aizsardzības industriju,” teic Zīle. “Es uzrunāju foruma dalībniekus, to pasakot. Viņi apjuka… Pēc tam man klāt pienāca kāds vācietis un atklāja, ka viņš to mēģinājis darīt jau vairākus gadus, bet viss atduras kā pret sienu. Tā ka man nav pārāk stabila pārliecība par militāro rūpniecību… Taču es negribu sarūgtināt lasītājus, padarot viņus nedrošākus. Vismaz mums jāsapūš vaigos, lai droni gar Rīgas lidostu nelido.”
Zīle vērtē situāciju ar droniem kā traģikomisku: “Nesaprotu, varbūt kaut kādi noteikumi nav pieņemti, lai notriektu šos dronus? Tieši tāpat kā ar Gaigalavā nokritušo dronu: to neviens “nepamanīja”. Tagad dronu nozīme ir ārkārtīgi augsta, un, ja ir iegādātas kādas ierīces, kas monitorē dronus, bet tās tomēr nestrādā, tas nozīmē - kaut kas ir palaists vējā. Tūlīt būs trīs gadi kopš kara sākuma, vajadzētu jau iegūt pieredzi.”
Vēl, domājot par ES vienotību, jāpiemin Ungārijas un Slovākijas “īpašā” loma. “Ungārijas Viktors Orbāns atšķiras no Slovākijas Roberta Fico. Orbāns sitas par Ungārijas interesēm, jo šai valstij ES nedod naudu. Taču jāņem vērā tas, ka Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas energoresursiem. Ungārija ir tik dziļi ierijusi Krievijas āķi, ka tā nevar no tā norauties pat gribēdama. Ungāriju nevar izslēgt no ES, viņi var tikai paši aiziet,” stāsta Zīle, “bet viņi to nedarīs. Savukārt Fico saķeršanās ar Zelenski balstās gāzes tranzītā: Slovākija ar to nopelnīja.”
Ko var darīt Latvija, lai veicinātu Eiropas vienotību? “Mums jāsaprot viena lieta: paskaties uz kartes, cik mūsu valsts neliela, cik maz mums cilvēku. Bet mums - kur vien tas iespējams - jākož zilonim kājā un jākaunina viņš. Zinu, ka daudz strādā ārlietu ministre Baiba Braže, Rihards Kols ir aktīvs ārlietās. Kopumā - domāju, ka gaisma tuneļa galā tomēr ir nojaušama. Protams, politika un diplomātija nav ērtas un patīkamas lietas, tomēr jāsaprot, ka tie ir rīki, ar kuriem mums nepalikt vieniem.”
“Esmu skeptisks attiecībā uz Eiropas valstu spējām konsolidēt savas nacionālās intereses, līdztekus konsolidēt tās intereses, kas ir kopīgas visai Eiropai,” spriež Kārlis Daukšts, “tāpēc domāju, ka Eiropa tomēr atkrīt šajā globālajā sacensībā no Ķīnas un ASV. Manuprāt, patlaban lielākais drauds Eiropas nākotnei atrodas Tuvajos Austrumos. Un tas ir apzināts augstākajos līmeņos Eiropā, bet praktiskā realizācija spēcīgi klibo. Tā nav koordinēta starp valstīm, un formulētās nacionālās intereses bieži vien prevalē pār kopīgajām nostādnēm.”
Daukšts uzskata, ka Eiropa ir sašķelta jau tagad. “Šķelšanās ir vērojama pa līniju, par ko daudzi runā: tā ir Austrumeiropas valstu tieša robežu saskarsme ar agresorvalsti. Tai piemīt vēsturiskas reminiscences un vēsturiskā pieredze, un tā dominē pār Rietumeiropas neprasmīgo rīcību pret Krieviju. Rietumvalstis faktiski ir zaudējušas orientieri, un tā zudums izraisa iekšēju neizpratni vienai valstij par citu valsti - par to orientāciju un nostāju. Eiropa patlaban nav vienota savā filozofiskajā attīstībā. Un šī filozofiskā diskusija par Eiropas nākotni ir jau sākusies. Šobrīd Eiropa kā kopīga kultūrtelpa, kā politiska telpa, kā ekonomiska telpa atrodas dziļā krīzē. Tā iedarbojas uz katras valsts iekšējo politiku, uz iedzīvotāju noskaņojumu. Līdz ar to neizpratni par kopīgo likteni mēs reducējam uz iekšpolitiskām norisēm. Tāpēc rodas Eiropas iekšējās pretrunas un Eiropas atsevišķu valstu - piemēram, Ungārijas un Slovākijas - pretrunas.”
Bet Daukšts piemin arī Poliju: “Mana versija ir tāda. Polija patlaban cenšas būt proamerikāniska, protrampiska. Un vienlaikus Polija sāk aktīvi bruņoties - ar kāpinājumu. Polija cer kļūt par tādu kā Austrumeiropas flanga centru, kļūstot par vienotāju, par Austrumeiropas bastionu - īpaši militārajā jomā. Domāju, ka Polija saņems Trampa atbalstu šajos centienos. Atcerēsimies Trampa vizīti Polijā viņa pirmās prezidentūras laikā: toreiz Tramps nosauca Poliju par savu galveno sabiedroto Eiropā.”
Bet kā samierināties ar to, ka Krievijas propagandoni ne vienu vien reizi atgādina: kad bijušo padomju republiku un citu Austrumeiropas valstu elites būs nobriedušas, tad nāks PSRS atjaunotāji un paņems šīs bijušas teritorijas atpakaļ savā klēpī. Daukšts uzskata, ka tā ir bijušā Krievijas premjera Sergeja Kirijenko izstrādāta stratēģija: “Krieviem patlaban nav iespēju vērsties ar militāriem līdzekļiem pret NATO, bet viņi cer uz tādu pašu domu, kādu savulaik izvirzīja ASV prezidents Reigans, proti, ka PSRS sabruks iekšēju nosacījumu dēļ. Doma ir tāda: lai nobriest iekšējās pretrunas ekonomikā, kultūrā, sadarbībā, politikā - tajās valstīs, kuras krievi joprojām dēvē par postsociālistiskajām valstīm, un tad… Viņi cer, ka šī nostalģiskā reminiscence uzplauks spēcīgi, to kurina mediji, internets, un tā ir hibrīdkara sastāvdaļa. Lasu, ko raksta par Rīgu, cik garšīgi tur bijuši ēdieni padomju laikā un tamlīdzīgi.”
Daukšts uzskata, ka šī kultūras zemapziņa ietekmē politiskās cerības un politiskās noskaņas. “Un tas ir diezgan bīstami. Domāju, ka daudzi to saprot. Manuprāt, valsts prezidents Rinkēvičs to labi apzinās. Par citiem man pārliecības nav, sevišķi par aizsardzības ministru Sprūdu.”
Par aizsardzības jomu runājot: ielidoja trīs droni, kurus neviens nespēja ne pamanīt, ne notriekt. Daukšts pieņem, ka tā ir šķelšanās domāšanas sfērā: “Krievijā uzskata, ka patlaban nedrīkst izaicināt milzīgu spēku, kam pieder kodolieroči, proti, NATO. Taču krievi domā: cik tālu mēs varam atļauties iet Baltijas valstīs, cik dziļi varam pārbaudīt to spējas? Tāpēc jau es kritizēju savu bijušo skolnieku, labu kolēģi - Andri Sprūdu. Viņš pie manis savulaik sāka rakstīt disertāciju. Es galīgi nepiekrītu Sprūda un NBS komandiera Kalniņa tukšajai runāšanai par Gaigalavas dronu. Bet ir taču jāsaprot: tas nolidoja Latvijas teritorijā 100 kilometrus, un tas nozīmē, ka krievi pārbaudīja mūsu aizsardzības spējas. Šis drons bija uzreiz jātriec nost, un tas būtu signāls, ka ienaidnieks dabūs pa purnu bez kavēšanās. Bet stāstīt kaut ko par monitorēšanu… Toreiz biju Aglonā, atceros, ka par to dronu un monitorēšanu pat pusaudži puikas smējās.”
