Komentāri

Premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, pats Valsts prezidents Egils Levits un virkne gan pozīcijas, gan opozīcijas politiķu ir vienā balsī pauduši vienu domu – cīņā ar “netīrās naudas atmazgāšanu” ir iebraukts “pretējā grāvī”.

Ja Eiropa nebūtu tik ļoti aizņemta ar Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām, tad, visticamāk, politisko ziņu virsrakstos dominētu ES un Polijas, Ungārijas sarežģīto attiecību jautājums. Šī tēma ir īpaši aktualizējusies pēc tam, kad 16. novembrī Polija un Ungārija uzlika veto ES budžetam.

Pēdējo nedēļu laikā pie Latvijas politiskā debesjuma ir iemirdzējusies jauna zvaigzne – Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova, kuru daži īpaši jūsmīgi kreisi liberālās domas apustuļi jau redz kā nākamo Latvijas prezidenti.

Saeima trešdien, 2. decembrī, galīgajā lasījumā pieņēma nākamā gada valsts budžeta likumu. Nākamgad konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,58 miljardu eiro, bet izdevumi – 10,76 miljardu eiro apmērā. Ieņēmumu samazinājums kopā ar izdevumu palielinājumu mazliet pārsniegs miljardu eiro. Budžeta deficīts paredzēts 3,9 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas saprotami – kovids ietekmē, traucē, grauj.

Beidzot! Beidzot Saeimas deputāti un ministri sāk strādāt, it visa valsts pārvalde saspringusi starta pozīcijā, policija drukā standarta protokolus kriminālkovidbandītu masveida aizturēšanai, Ādažu tankisti jau eļļo tanku kāpurķēdes, lai stātos sardzē pie lielveikaliem, bet ielu komiteja sadarbībā ar dāmu komiteju un mazmājnieku biedrību izraugās labākos ļaudis „troikām”, kas izvērtēs kovidkārtības grāvējus, lai tos neizbēgami nodotu taisnā soda izpildei – nošaušanai ar rudzu bisi.

Premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) svētdienas vakara likteņruna bija plaši izziņota jau iepriekš, tāpēc tauta ar dziļu interesi gaidīja, ko tādu viņš teiks.

Aizvadītajā sestdienā pasaule pavisam klusi un pieticīgi atzīmēja Frīdriha Engelsa 200 gadu jubileju. Jaunākā paaudze šo personu nemaz nezina, un, ejot Rīgā pa Stabu ielu, pat neiedomājas, ka pusgadsimtu iela nesa šī vācu domātāja vārdu. Bet derētu zināt gan, jo ideoloģija, kuru pasaule savulaik iepazina, pateicoties tieši Engelsam, atkal kļūst populāra.

Kad 1940. gada 13. maijā ļoti sarežģītā starptautiskā situācijā par Lielbritānijas premjeru kļuva Vinstons Čerčils, viņš parlamentā teica runu, kura iegājusi politikas vēsturē kā visu laiku skaudrākā, bet vienlaikus arī apņēmīgākā politiķa runa. Ja līdz tam politiķi savās uzrunās centās solīt labāku dzīvi un uzskaitīja, ko darīs, lai tā drīzāk iestātos, tad šoreiz Čērčils darīja pilnīgi pretēji. Viņš teica: “Es nevaru piedāvāt neko citu, kā vien asinis, smagu darbu, asaras un sviedrus.” Citiem vārdiem, viss ir slikti un būs vēl sliktāk.

Cenzūra ir konstitucionāli aizliegta visās demokrātiskajās valstīs, taču tas neattiecas uz tādām lietām kā etniskā un rasu naida kurināšana, terorisma atbalstīšana, bērnu pornogrāfija. Šo parādību aprakstam un aizliegšanai ir veltīti likumi. Ar likumiem tiek regulēta arī autortiesību joma, kurā tiek aizliegts izmantot cita autora darbus savas peļņas gūšanai bez atļaujas.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nolēmusi pieprasīt izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) demisiju, trešdien preses konferencē paziņoja LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga.

Roberts Zīle intervijā “Neatkarīgajai” (24.11.2020.) par esošo valdību teica: “Šis [13. Saeimas] vēlēšanu rezultāts bija tik slikts, ka tur bija grūti kaut ko citu salikt.” Proti, balsu sadalījums ir tāds, ka ar esošo koalīciju un Kariņa valdību mums būs jānovelk līdz nākamajām vēlēšanām 2022. gadā. Faktiski tas nozīmē, ka valdība var darīt, ko tā grib, un, par spīti tās sadrumstalotībai un šķietamajai nestabilitātei, tā ir stabilāka nekā jebkura cita, jo nekādu citu valdību politiski izveidot nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka to neļauj ticība jeb Latvijā valdošā politiskā mitoloģija.

Amerikā souls, blūzs, r&b un hiphops vienmēr bijis cieņā, ko diezgan viegli var nolasīt pēc Štatos dzīvojošā etniskā sastāva, taču reps diezgan dīvainā veidā ar visām četrām iesakņojies arī pie mums. Turklāt šobrīd tas piedzīvo jaunu popularitātes vilni.

20. gadsimta septiņdesmitajos gados sākot reformēt Ķīnas tautsaimniecību un ieviešot ekonomikā uz privāto iniciatīvu un brīvo tirgu balstītus principus, tika saglabāts centralizētās plānošanas modelis. Ķīnā valsts līmeņa plānošana notiek pa piecu gadu posmiem. 2020. gada decembrī noslēgsies kārtējais piecu gadu cikls (Ķīnas 13. piecgade), un no nākamā gada janvāra sāksies 14. piecgade.

Joslas un ceļa iniciatīvas žurnālistu forumā teiktā uzruna 105 žurnālistu savienību vadītājiem no Latīņamerikas, Āzijas, Okeānijas, Āfrikas un Eiropas.

Lai arī tiesvedības par 3. novembrī notikušo ASV prezidenta vēlēšanu rezultātiem vēl turpinās, un, visticamāk, turpināsies vēl ilgi, šobrīd jau ir pilnībā skaidrs, ka viss lielos vilcienos ir beidzies – 20. janvārī ASV būs jauns, 46. prezidents Džo Baidens.

Skolēnu vecāki ir tumsoņas. Tieši tāds secinājums rodas, ja paklausās izglītības druvas arājas un ecētājas Ilgas Šuplinskas (JKP) izpaudumos par izglītības problēmām. Viņasprāt, pretošanās attālinātajam mācību procesam ir līdzīga situācijai, kāda bija vērojama pagājuša gadsimta 60. gados, cilvēkus mēģinot pārliecināt par elektrības nepieciešamību katrā mājā. Ar valsts līdzekļiem vien elektrifikācija neesot bijusi iespējama, tāpēc nācās pārliecināt iedzīvotājus, ka vajadzīgs arī viņu finansējums. Tādas prasības izraisījušas pretestību.

Valdība otrdien sagudroja jaunus kovidierobežojumus izglītībā – no 30. novembra skolās vienam audzēknim būs jānodrošina trīs kvadrātmetru liela platība, bet skolotājiem arī stundās būs jālieto sejas maskas. Ja šādas prasības nevar nodrošināt, tad skolai mācības jāorganizē attālināti.

Vēl jau nekas pa burbuli nav nolaists un varbūt arī netiks nolaists, taču līdzšinējā notikumu attīstība ar partiju “Latvijas attīstībai” un tās jauno valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītāju Ivaru Ijabu liecina, ka uz to strauji iet.

Diemžēl vislielākie izaicinājumi un vislielākais problēmu loks, ar ko šobrīd ir jāsaduras kvalitatīvam laikrakstam, kurš pāries uz digitālo formātu, ir starptautisko konglomerātu īpašumā esošo sociālo tīklu piekoptā cenzūra. It īpaši tas attiecas uz “Facebook”. Lai palielinātu lasītāju bāzi digitālajos izdevumos, viens no nozīmīgākajiem instrumentiem ir vietējie un starptautiskie sociālie tīkli.

Saeima šajās dienās izskata svarīgus jautājumus – minimālo ienākumu sliekšņus, ietaupīto budžeta līdzekļu novirzīšanu veselības aprūpes vajadzībām, nākamā gada budžeta projektu un ar to saistīto likumprojektu izskatīšanu galīgajā lasījumā.

Skandāls, kurš aizsākās ar Rīgas domes deputāta Māra Mičerevska atklāsmēm par bijušā Vides un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces un partijas “Latvijas attīstībai” “īpašnieka” Edgara Jaunupa darbībām, nebeidz rimties un draud aiz sevis politiskā nebūtībā aizraut arī citus šī politiskā spēka pārstāvjus.

Kovida ārkārtas apstākļos atkal kā pavasarī, bet tagad jau skaudrāk izglītības sistēmai uzglūn jauni izaicinājumi – kā organizēt mācības skolās, kurām klasēm ļaut apmeklēt skolu, kurām pāriet uz mācīšanos attālināti, un vēl virkne problēmu. Būtu labi, ja šajos apstākļos pedagogi un izglītības ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) strādātu kā vienots organisms, iedziļinoties lietās, sadarbojoties un izpalīdzot, taču ministre līdz šim ir uzvedusies augstprātīgi, apsaukājusi pedagogu arodbiedrību par blusām un vismaz pagaidām nav izrādījusi vēlmi sākt dialogu. Tas ir ļoti bēdīgi.