Valdība otrdien sagudroja jaunus kovidierobežojumus izglītībā – no 30. novembra skolās vienam audzēknim būs jānodrošina trīs kvadrātmetru liela platība, bet skolotājiem arī stundās būs jālieto sejas maskas. Ja šādas prasības nevar nodrošināt, tad skolai mācības jāorganizē attālināti.
Būtībā ar to ir pateikts, ka pēc 30. novembra mācīties skolā praktiski vairs nebūs iespējams, jo šādas prasības nav fiziski izpildāmas. Nu var jau mocīties, organizējot kādas stundas sporta zālē vai aicinot uz skolu tikai daļu no klases skolēniem. Bet, ko tad pa to laiku darīs pārējie? Šis gan nav vienas pašas izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), bet visas valdības lēmums, taču uz Šuplinsku tas ļoti attiecas. Ja jau viņa to akceptē, tad viņa uzskata, ka viss ir kārtībā un tā ir pareizi. Te pat runas nav par ierobežojumiem kā tādiem, kas kovida laikā tādi var būt - ja epidemioloģiskā situācija pasliktinās, tad jādomā, kā ierobežot sērgas izplatību. Taču pārsteidzoša ir liekulības mērce, kādā tiek pasniegts šis lēmums. Ja jau ministrei tik ļoti deg pāriet uz attālinātām mācībām, tad varēja to skaidri pateikt un neākstīties ar kvadrātmetriem.
Jo kāda ir doma? Doma ir tāda, ka pie attālinātās mācīšanas varbūt atkal varēs piespēlēt saviem partijas biedriem projektu “Tava klase” un mazdrusciņ paslaukt valsts budžeta naudiņu, ražojot filmiņas, no kurām jēgas ļoti maz.
Ja tikai šī būtu vienīgā problēma. Ir tā, ka Latvijas Izglītības un zinātnes arodbiedrībai (LIZDA) bija 15 ļoti būtiskas prasības Šuplinskai. Tikai viena prasība bija no emociju lauka - LIZDA vēlējās, lai ministre atvainojas par uzpūtīgu izturēšanos un šķērmu izrunāšanos, apsaukājot arodbiedrību par blusām. Pārējās prasības bija ļoti konkrētas. Piemēram, pedagogiem nav saprotams un pieņemams tas, ka ministre šajā kovida šausmu laikā ir izvirzījusi darba kvalitātes prasības skolotājiem, nosakot, ja tās netiks pildītas, tad viņiem nogriezīs algu par 20 procentiem. Ko tas vispār nozīmē? Tas ir pazemojoši. Varētu domāt, ka skolotāji to vien dara kā slinko un slikti strādā.
Skolotāji jau tāpat ir pārstrādājušies un stresā, jo kovids prasa ļoti lielu darba apjomu. Bet tad viņiem no muguras piezagsies ministre un atņems piektdaļu algas.
Ir vēl arī citas nianses. Piemēram, ministrijas virziens uz nevienlīdzību starp privātajām skolām un valsts skolām - tas ir tā, ka naudu dos gan vienām, gan otrām, bet privātajām būs mazāki kvantitatīvie kritēriji.
Šuplinskas kurlums pret arodbiedrību ir diemžēl bezkompromisu. LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga vēl pirms LIZDA padomes lēmuma sacīja: “Ja nozares ministre atļaujas pateikt, ka atbildēs uz tiem jautājumiem, kurus uzskatīs var vajadzīgiem, tad varam izdarīt kārtējo reizi secinājumus par sociālā dialoga kultūras izpratni.” Tomēr arodbiedrība līdz pat pēdējam vilcinājās pieņemt lēmumu par ministres demisijas pieprasīšanu, uz kaut ko vēl cerot un kaut ko gaidot. 12. novembrī LIZDA padome vēl nepieņēma lēmumu, ka ministrei vajadzētu prasties un iet. Taču tagad LIZDA vadzis ir lūzis, un arodbiedrība vakar pieprasīja Ilgas Šuplinskas demisiju. Atbildes uz LIZDA nosauktajiem jautājumiem bijušas tukšas un ne pēc būtības.
Ir pamodies premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”), kurš ir aicinājis nozari un ministri dzīvot draudzīgi un sēsties pie sarunām. Tas jauki, tikai maz ticams, ka iespējamas kādas konstruktīvas sarunas, ja ministre neko negrib dzirdēt.
Kas tagad varētu notikt tālāk? Visticamāk, nemainīsies nekas. Šuplinska turpinās ministrēt un izlikties, ka nekas nav bijis. Sak, kas tā LIZDA? Lai iet ieskrieties. LIZDA gan nav vis kaut kāda, bet ļoti nopietna organizācija, kas būtībā pārstāv pedagogus un zinātniekus. Bet nu Šuplinska nāk no napoleoniskas, augstprātīgas, uzpūtīgas partijas, kura dzird tikai sevi.
