Komentāri

Pēc 6. janvāra notikumiem Vašingtonā ASV prezidenta Donalda Trampa pozīcijas kļuvušas tik vājas, ka neiespert ievainotajam vilkam atļaujas vien slinkie. Trampa pretinieki šo iespēju izmanto ar reibinošu aizrautību. Viņus var saprast, jo politika nav nekāda tolerances un empātijas siltumnīca, kur pulcējušies “piedošanas un otra vaiga pagriešanas” entuziasti. Politika drīzāk ir džungļi, kur nevilcinoties tiek pārgrauzta rīkle tam, kas izrādījis vājumu un pakritis. Pārfrāzējot oskarotās brāļu Koenu filmas nosaukumu – labdabīgiem cilvēkiem politikā nav vietas.

„Ja man kā nacionālistam jāizvēlas – aizstāvēt maza bērna tiesības uz īstu mammu un tēti vai divu veču tiesības „paspēlēt ģimenīti”, tad... nu, sorry, veči,” raksta Daugavpils uzņēmējs Andrejs Faibuševics. Tas, manuprāt, ir, kā mēdz teikt, „vienkāršās tautas” mierīgākais un saprotamākais skaidrojums histērijas vētru izsaukušajam Nacionālās apvienības (NA) likumprojektam par tradicionālās ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Ceturtdien Saeima nodeva likumprojektu izskatīšanai komisijās.

Pēc valdības krīzes Igaunijā otrs starptautiski nozīmīgākais notikums Baltijā bija Lietuvas ārlietu ministra Gabrieļus Landsberģa ierosinājums Valsts lietuviešu valodas komisijai izvērtēt iespēju atteikties no tradicionālā Baltkrievijas valsts nosaukuma lietuviešu valodā.

Baznīca kā institūcija sociologu firmas SKDS veiktajos sabiedriskās domas pētījumos par savu reitingu it kā nevar žēloties – 2020. gada decembrī tai uzticas 61% Latvijas iedzīvotāju, bet neuzticas 26%. 13% respondentu ir grūti pateikt. Tas ir labāk nekā 2019. gadā, kad baznīcai uzticējās 54%. Taču, ja paraugāmies tālāk pagātnē, piemēram, 2000. gadā, kad baznīcu pozitīvi vērtēja 74% visu Latvijas iedzīvotāju, jāsecina, ka pēdējos desmit gados uzticība ir diezgan stipri gājusi mazumā.

Bieži mēdz teikt: ja tas un tas nebūtu noticis, tad to vajadzētu izdomāt. Ar domu – attiecīgā parādība vai notikums tikai šķietami kaut kam traucē. Drīzāk palīdz.

Viss plūst, viss mainās, tik latvju zemē nemainās nekas. Tā gribas teikt, vērojot SKDS ikgadējā pētījuma Latvijas institūciju reitingus. Jau desmit gadus dažādu institūciju sabiedrības uzticības tabula paliek nemainīga.

Latvijas Centrālā statistikas pārvalde ir laidusi klājā “Latvijas statistikas gadagrāmatu 2020”. Tajā ir apkopota statistika par 2019. gadu, un tā ir izvietota salīdzinājumos ar iepriekšējiem gadiem.

Ir noslēgusies lietderības revīzija “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte”, kas veikta, atsaucoties Ministru kabineta aicinājumam veikt visaptverošu pētījumu, kas būtu koncentrēts tieši uz kriminālprocesiem par noziedzīgiem nodarījumiem ekonomikas un finanšu jomās.

Saeimas opozīcijas partijas nevada savas labākās dienas – var teikt, ka opozīcija pašlaik ir dezorientēta, dēmonizēta un demoralizēta. Valdību veidojošā koalīcija visus tās priekšlikumus ielidina papīrgrozā. Tā tas bija pie budžeta sastādīšanas, tāpat arī, kad uz priekšu tika stumta Latvijas pašvaldību kartes pārzīmēšana jeb novadu reforma.

Sociālās vietnes “twitter” lēmums uz visiem laikiem liegt šīs platformas izmantošanu Donaldam Trampam ir rosinājis plašu diskusiju par vārda brīvības robežām un tās jēgu mūsdienu pasaulē. Kamēr vieni šausminās par to, ka “mute tiek aizbāzta” ASV prezidentam, citi šo soli apsveic kā “sen jau bija laiks”.

Vērtējot laiku, kad Tramps vispirms parādījās un vēlāk arī gluži negaidīti kļuva par ASV prezidentu, acīs krīt nedaudz kaitinošā komplektācija – izcilas lietas iet kopā ar nekam nederīgām; apbrīnojama pārliecība, enerģija un gatavība panākt iecerēto iet kopā ar neiedomājamu bezkaunību, narcisismu un muļķību. Vai tiešām Tramps nevarēja darīt savus labos darbus bez šiem nevajadzīgajiem uzbrukumiem medijiem, apvainojošajiem izteikumiem, no gaisa pagrābtajiem faktiem un visa pārējā, kura dēļ viņu neieredz puspasaule?

Daniels Pavļuts („Attīstībai/Par!”; AP) ir kļuvis par jauno veselības ministru, un te ir gan labās ziņas, gan ziņas, kas ne visai labas.

Ieilgusī ASV prezidenta Donalda Trampa pretstāve Vašingtonas varas kolosam, kurš viņam it kā nozadzis vēlēšanas, pēkšņi un negaidīti aprāvās ar ārkārtīgi raibas publikas gluži vai komisku Kapitolija ēkas sagrābšanu.

Ilgi gaidītais, bet tāpēc ne mazāk pēkšņais premjera Krišjāņa Kariņa neuzticības izteikums veselības ministrei Ilzei Viņķelei sadalīja to politiski aktīvo sabiedrības daļu, kura kopumā atbalsta esošo koalīciju, Viņķeles un Kariņa atbalstītājos.

„Labi, ka vismaz citi mūsu ministri strādā daudz labāk,” kāds politikas pazinējs zirgojās, uzzinājis, ka premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV) otrdien pieprasījis veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”) demisiju – it kā par neesošu vakcinācijas plānu, it kā par nenotikušu diskotēku, it kā par vidējā pirksta mētāšanu nevietā, kas to lai tagad saprot... Jā, Krišjāņa Kariņa pacietība lūzusi interesantā vietā, jo teju divus gadus cilvēku pacietību pārbaudīja vēl viena cita ministre – Ilga Šuplinska (JKP), kura, šķiet, ir visnepopulārākā no esošā Ministru kabineta, kas pagaidām stāv stingri kā miets vētrā.

Tieši pirms gada Neatkarīgā atzīmēja faktu, ka Egila Levita vadībā valsts prezidenta institūcija pusgada laikā spējusi dubultot reitingu (no 3,5 līdz 6,5 punktiem). Tobrīd bija liels ļaužu entuziasms, uzticēšanās kredīts un cerības uz Valsts prezidentu. Bija doma, ka tā turpināsies un valsts prezidenta institūcija turpinās kāpumu pēc vēl lielākas uzticības.

Ja kāds ir aizmirsis (vai vispār nezina) padomju laiku atrakstīšanās klasiku, tad piedāvāsim Ministru kabineta preses sekretāra Reiņa Grāvīša atbildi uz virkni jautājumu, kas tika iesūtīti Valsts kancelejai (VK) pērnā gada 28. decembrī. Nu – 5. janvārī – beidzot sagaidījām atbildi. Varētu to visu publicēt bez komentāriem – un jau būtu smieklīgi. Ja vien nebūtu bēdīgi.

Pagājušā gada 30. decembrī, laikā, kad lielākā daļa ļaužu bija pievērsusies Jaungada sagaidīšanas darbiem Covid ierobežojumu apstākļos un par ārpolitiku neinteresējās, tika paziņots ka ES un Ķīna vienojās noslēgt sarunas par visaptverošu investīciju nolīgumu starp ES un Ķīnu. Līgumam punkts tika pielikts pēc videokonferences, kurā piedalījās Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Vācijas kanclere Angela Merkele, kas pārstāvēja ES Padomes prezidentūru, un Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Bijusī ekonomikas un arī finanšu ministre, tagad Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola (ZZS) nolēmusi nolikt deputātes mandātu, jo sapratusi, ka, apvienojot deputāta darbu ar Starptautiskās šaha federācijas (FIDE) rīkotājdirektores un valdes priekšsēdētāja vietnieces amatu, cietīs abi.

Tā veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”; AP) demisija, par kuru politikas aizkulisēs runāja jau decembrī, nupat kļuvusi par faktu. Vakar, 5. janvārī, pulksten 10 bija paredzēta Ministru kabineta un Krīzes vadības padomes kopsēde, kas tika pārcelta uz 12, pēc tam sēdi pārcēla uz pulksten 15, kas nozīmē, ka zem deķa šajā laikā notika liela kņada – pārrunas visiem ar visiem, kas nu būs un ko nu darīt.

2021. gads ir sācies, Lielbritānijai jau pilnībā nodaloties no Eiropas Savienības. Lielbritānija pievienojās ES 1973. gadā un gandrīz pusgadsimtu bija ES dalībvalsts. Tomēr, arī būdama ES dalībvalsts, Lielbritānija atturējās no ļoti ciešas integrācijas visās kopējās sistēmās.

Vecgada vakarā sacīt runu televīzijas kanālā TV24 bija iecerējis pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts Aldis Gobzems. Nu Gobzems ir zināms. Reizēm viņš mēdz palaist muti. Taču, vai viņš tiešām grasījās kaut kā agresīvi izrunāties pašā gadumijā, kad cilvēkiem labs prāts?