Valdība otrdien nolēma pārdalīt ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus (499 miljonu eiro) Covid-19 krīzes seku novēršanai. Uzreiz jāsaka, ka tā nav nekāda ekstra nauda. Tā jau bija agrāk iedalīta, taču vēl nebija “apgūta”. Lielāko šīs naudas daļu veido līdzekļi, kuri bija rezervēti “Latvijas dzelzceļa” elektrifikācijas projektam, no kura nolemts atteikties.
Līdz ar to teikt, ka šī ir nauda tieši krīzes seku mazināšanai, var visai nosacīti, jo galvenokārt tā nonāks tajās pašās nozarēs, kur bija agrāk plānota. Kopējais naudas apjoms, ar ko pagaidām operē mūsu Finanšu ministrijas politiskā vadība, ir nožēlojami niecīgs, it īpaši uz Vācijas, Francijas, arī Polijas fona, kā to ļoti precīzi LTV raidījumā “Tieša runa” atzīmēja Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle. Pirms runājam par to, pēc kādiem principiem krīzes seku mazināšanai paredzēto naudu lietderīgāk izlietot, maza atkāpe, kas nepieciešama, lai varētu labāk saprast kontekstu.
Vara izvēlas aizstāvēt turīgos
Reiz bērnībā kādās mājas viesībās noklausījos domu, kas man dziļi iespiedās atmiņā. Izrādās, pilnīgi pietiekot, ja grāmatā ir kaut viena atziņa, kas iekrīt un paliek prātā, lai varētu uzskatīt, ka šīs grāmatas iegāde un lasīšana bijusi tā vērta. Pirms dažiem gadiem iznāca enciklopēdisks izdevums “Latvijas tautsaimniecības vēsture” vēstures zinātņu doktora Gata Krūmiņa redakcijā. Iespaidīgs foliants ar vairāk nekā tūkstoš lappusēm, bet prātā visspilgtāk palikusi viena doma, kura caurvij Pētera Leiškalna rakstīto sadaļu par Latvijas valsts sociālo politiku pēc neatkarības atjaunošanas. Proti, secinājums, ka
vienmēr, kad politiskajai elitei (varai) ir jāizdara izvēle, kurus sabiedrības slāņus aizstāvēt, tā nešaubīgi izvēlas nostāties turīgāko pusē,
aizsedzoties gan ar juridisko paļāvību, gan valstisko kontinuitāti un pat sociālo taisnīgumu. Piemēram, pārmērīgi lielās pensijas (vairāku tūkstošu latu lielas) pārskatīt nevarot, jo tas sagraušot sociālo taisnīgumu (?!), kuru iemieso sociālās apdrošināšanas iemaksu princips. Šī paša iemesla dēļ nevarot palielināt neadekvāti mazās pensijas (mazāk nekā divdesmit latu). Tas, ka iepriekšējie likumi apzināti tika veidoti, lai šādas acīmredzamas netaisnības būtu pieļaujamas, nekad netiek ņemts vērā.
Pa šiem trīsdesmit neatkarības gadiem tikpat kā nekas nav mainījies. Jebkurš jautājums pēc būtības tiek izšķirts par labu tiem, kas bijuši labākā situācijā jau pirms tam. Krīzei sākoties, kad atsevišķas tautsaimniecības nozares gandrīz pilnībā apstājās, atkal tika iedarbināts šis vecais princips. Tie, kuri jau agrāk bija labi nodrošināti; par kuriem valsts vai turīga firma bija maksājusi lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas, varēja pretendēt uz kaut cik ciešamu atbalstu, savukārt tiem, kuri arī pirms tam bija situšies kā pliki pa nātrēm, kā vienmēr, tika parādīta trīs pirkstu kombinācija.
Kompensācijas tiem, kuriem veikalos nav jāmeklē atlaides
Par tūrisma, ēdināšanas un izguldīšanas nozari jau daudz runāts. Šajās nozarēs strādājošie nekad nav pārāk trekni dzīvojuši, un politiskā šķira sen jau ielāgojusi - no nabagiem nav jābaidās. Ne tie tiek varas kabinetos savas intereses bīdīt, ne arī spējīgi kaut cik iespaidīgas ielu demonstrācijas sarīkot. Pirms vēlēšanām pavicinās viņiem gar degunu kādu saukli par krieviem, oligarhiem, jenotiem vai citiem zvēriem, un gan jau atkal mūs ievēlēs.
Taču ir vēl kāda nozare, kura krīzē ir smagi cietusi. Tā ir kultūras nozare. Īpaši tā, kura saistīta ar cilvēku pulcēšanos. Kultūras darbinieki, kuri atrodas valsts vai pašvaldību apgādībā, vēl var paļauties uz dīkstāves pabalstiem. Lai arī tie nav lieli, tomēr badā nevienam dzīvot neliks. Taču šajā sfērā ir arī daudzi pašnodarbinātie, kuru ienākumi tieši atkarīgi no nospēlētajiem, novadītajiem sarīkojumiem, izrādēm, koncertiem. Tagad viņi ir palikuši tikpat kā bez jebkādiem ienākumiem.
Diemžēl šeit atkal parādās jau pieminētais princips. Turīgajiem viss, nabagajiem - piga. Mūsu vienīgās supergrupas “Prāta vētra” mūziķiem, šķiet, vismazāk vajadzētu uztraukties, ka viņiem veikalā būs jāmeklē biezpiena sieriņi ar atlaidēm. Taču tieši viņiem valdība Kultūras ministrijas personā paredzējusi apjomīgas kompensācijas par nenotikušo koncerttūri Krievijā. Protams, viņi nav vienīgie, taču arī visi pārējie kompensāciju saņēmēji ir ne jau no nabago gala. Lieki jautāt, kādas kompensācijas paredzētas tiem muzikantiem, vakara vadītājiem, kuri zaudējuši iztikas līdzekļus, jo vairs nevar spēlēt kāzās, ballītēs vai vienkārši krogā?
Protams, cilvēks ir tāds zvērs, kurš gan jau kaut kā izķepurosies un bez maizes nepaliks. No šī aspekta šīs pēkšņi par nabagiem kļuvušās iedzīvotāju kategorijas ignorēšana no valdības puses ir saprotama. Taču ir vēl kāds apstāklis.
Vai iepriekšējās krīzes mācības būs bijušas veltas?
Kādas bija iepriekšējās, 2009. ‒ 2011. gada krīzes smagākās sekas? 200 000 zaudētu darba vietu, kas izraisīja aptuveni tikpat apjomīgu emigrāciju. Tā kā vairums aizbraukušo bija fertilajā vecumā, tad pie viņiem jāpieskaita vēl arī tūkstoši svešumā dzimušo bērnu, kas latviski runāt kautrējas un senču dzimtenē diez vai atgriezīsies.
Mēs tērējam samērā lielus resursus demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai, taču kāda tam visam jēga, ja, tiklīdz ir ekonomiskā krīze, valdība skaita centus un šķiro cilvēkus, kuriem sniegt atbalstu un kuriem ne. Noteicošais kritērijs ir sociālo apdrošināšanas iemaksu apjoms, lai gan galvenajai valdības rūpei vajadzētu būt - kā nepieļaut jaunu emigrācijas vilni. Šim nolūkam jādara viss, lai minimizētu sabiedrības ienākuma līmeņa kritumu un darba vietu skaita samazināšanos. Ja kārtējo reizi galvenais uzdevums būs domāt, kā mazāk iedot naudu biznesam un cilvēkiem, tad iepriekšējās krīzes mācības būs izrādījušās veltas un sagaidīsim jaunu vienvirziena aviobiļešu pircēju straumi.
