Portlendā (Oregonas pavalsts, ASV) vietējie revolucionāri noķēpāja, aizdedzināja un vienkārši izņirgājās par pieminekli, kuru pirms 120 gadiem uzslēja par godu alnim kā šīs teritorijas kādreizējam saimniekam. Jaunie teritorijas saimnieki savu panāca. Piemineklis ir aizvākts un tagad atrodas vietējā muzeja krātuvēs (pagrabos).
Dzejniece un publiciste Liāna Langa-Bokša sociālajā vietnē “twitter” uzdeva neizpratnes pilnu jautājumu: “Barbarisms, destrukcija, vandalisms - nekas cits. Kādu mērķi sasniedz, Portlendā iznīcinot šo neparasto kultūras vērtību - 120 gadus veco pieminekli alnim?”.
Sestdien Baltimorā (Merilendas pavalsts, ASV), apkārtējo pūlim līksmi gavilējot, tika nogāzta Kristofora Kolumba statuja un noslīcināta okeānā. Šis piemineklis, tāpat kā Portlendas alnis, Sanfrancisko piemineklis “Dona Kihota” autoram, piecus gadus āfrikāņu verdzībā pabijušajam Servantesam un daudzi citi, veidots arhaiskā garā. Tagad tādus neuzstāda. Visus šos pieminekļus vieno šis vecmodīgais gars. Tie ir sava laikmeta zīmes, kuras iemieso pasauli, kura “līdz pamatiem jānojauc, jo jaunu pasauli mēs celsim”. Demolēšana tiek vērsta nevis pret saturu, bet gan stilistiku. Šī vecmodīgā, 19. gadsimta stilistika 21. gadsimta hunveibiniem vienkārši riebjas. Tā ir jāiznīcina, kā agrākās kultūras liecība. Tagad būs jauna, pavisam cita kultūra, kurā nav vietas tai vecajai, kuras laiks ir pagājis.
Ja skatāmies šo pieminekļa demolēšanas kadrus, tad redzam, ka starp apkārt priecīgi lēkājošajiem vandāļiem pārsvarā ir jaunieši, kuriem viss notiekošais ir aizraujoša atrakcija.
Ikviens no mums ir bijis jauns, tāpēc šos jauniešus nav grūti saprast. Jaunam cilvēkam jūra līdz ceļiem, visas durvis vaļā, un visa dzīve priekšā. Ko gribu, to daru. Savas rīcības sekas ne vienmēr tiek adekvāti apzinātas.
Nedaudz grūtāk izskaidrojama ir apkārtējās sabiedrības, vairāk pieredzējušu cilvēku pakļāvīgā reakcija uz šiem jaunatnei raksturīgiem vecā noārdīšanas aktiem. Viņiem taču vajadzētu zināt, cik bīstamas sekas var radīt pieredzē nebalstīta pašpārliecinātība. Universitāšu profesoriem šajā brīdī vajadzētu pieminēt citos gadījumos tik bieži piesaukto Danninga-Krīgera efektu, taču nē. Labākajā gadījumā klusums, bet biežāk jau vairāk vai mazāk aktīvs atbalsts. Kāpēc?
Pieļauju, ka šādai attieksme ir divi iemesli. Pirmais, tās ir sekas jaunības kultam, kurš pārliecinoši maršē pār pasauli savā triumfa gājienā. Cilvēkam visu mūžu ir jābūt jaunam, un nav nekas sliktāks kā skaitīties vecam. Līdz ar to pieredzējušam cilvēkam apstrīdēt mazāk pieredzējušā pārliecinošo, kaut arī ne vienmēr pamatoto patiesību nozīmē sevi izrādīt kā vecu atpakaļrāpuli. Ja negribi tāds izskatīties, tad piebalso jebkurai jaunai vēsmai, vienalga cik absurda tā neliktos. Līdz ar to, lai cik pamatots šķistu dzejnieces jautājums - ar ko gan nogrēkojies nabaga alnis, jau pati šāda jautājuma uzdošana izskatās “atpalikusi”.
Otrs iemesls varbūt ir pat svarīgāks. Rietumu vidusšķira jau vismaz pusgadsimtu dzīvo, ja tā var teikt, siltumnīcas apstākļos (salīdzinot ar dzīvi ārpus Rietumiem). Tai nav jārisina eksistenciāli jautājumi. Nav jācīnās par izdzīvošanu. Progresīvā sabiedrība ar universitāšu sociālo zinātņu profesoriem priekšgalā var izvirzīt sev jaunus mērķus. Īstus vai iedomātus, bet noteikti augstus un cildenus. Ne mazākus kā cilvēces glābšana. Pasaule jāglābj no klimata katastrofas, apspiestības, mūžīgās netaisnības, diskriminācijas, dzīvnieku izmantošanas, dabas postīšanas utt. Ja mērķis ir mazāks, tad taču dzīvei nav jēgas.
Rodas pašsaprotams jautājums - un kas tur slikts? Kur problēma? Īsti jau problēmas nav. Kamēr neaizmirst, ka ne visi pasaulē dzīvo ar domām par šīm augstajām matērijām. Šo mazo, bet ārkārtīgi būtisko niansi nekad nedrīkst izlaist no prāta. Cilvēks, kurš labprātīgi bučo otra kurpi, un cilvēks, kurš ar prieku šo kurpi padod bučošanai, dzīvo pilnīgi dažādās mentālās pasaulēs, lai gan fiziski varbūt uz blakus ielas. Pietiek palasīt BLM kustības ideologu manifestus, lai saprastu, ka šī kustība nekādu taisnības un vienlīdzības “paradīzi” visiem cilvēkiem nesola. Faktiski tā aicina atkārtot Libērijas eksperimentu, tikai šoreiz jau globālā mērogā.
Atgādināšu, ka 19. gadsimta sākumā turīgi ASV verdzības pretinieki sametās, nopirka no Āfrikas vietējiem karaļiem - cilvēku medniekiem un vergu piegādātājiem plašu teritoriju (divas reizes lielāku kā tagadējā Latvija) un tur izveidoja valsti - “no verdzības un apspiestības brīvo zonu” - Libēriju, uz kurieni pārvietoja no verdzības atbrīvotos afroamerikāņus. Šai valstij tika uzrakstīta tiem laikiem visdemokrātiskākā, vistaisnīgākā konstitūcija. Tikai nez kāpēc, par spīti nepārtrauktām subsīdijām no ASV puses, tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām valstīm ne tikai pasaulē, bet arī Āfrikā. Kaut arī ne vienu dienu Libērija nav bijusi kolonija. Kāpēc tāds rezultāts? Vienkārši šo valsti ne vienu dienu nav vadījuši nosacītie kurpju bučotāji. To visu šo laiku vada tie, kuri ar prieku padod kurpi, lai to bučotu citi.
Lielākajā pasaules daļā uz patlaban ASV notiekošo revolūcijas mēģinājumu skatās ar piezemētu interesi. Kādu labumu no tā visa iegūt sev? Gan Ķīnas, gan Krievijas, gan citu autoritāru, pretrietumnieciski noskaņotu valstu vadītāji apmierināti berzē rokas par šo pieminekļu graušanu, verdzības reparāciju pieprasīšanu, ceļos mešanos un kolektīvo pelnu bēršanu sev uz galvas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu mērķi sakrīt ar ASV revolucionāru mērķiem. Ja pēdējie grib likvidēt vietējo policiju, lai tā nemaisās pa kājām, tad pirmie grib likvidēt globālo policiju, ko iemieso ASV militārais un ideoloģiskais spēks. Lai netraucē ieviest kārtību. Pēc Libērijas parauga. Ar tikpat smuku konstitūciju.
