Džihādistu sapņi gluži negaidīti sāk piepildīties

© Michael Foran

Nav lielākas banalitātes, kā teikt, – 21. gadsimts sākās 9/11/2001, taču jāatzīst, ka tā arī ir. Šis neiedomājamais terora akts lielā mērā pārbīdīja “akcentus”, un, kā mēs to redzam tagad, vēsturiskā perspektīvā, šī “pārbīde” notikusi ne gluži tā, kā varēja gaidīt pirmajās dienās pēc “Dvīņu torņu” sabrukšanas.

Atgādināsim, ka šajā terora aktā dzīvības zaudēja vairāk kā 3 tūkstošu nevainīgu cilvēku, kuru vārdi šodien, kā katru gadu 11. septembrī, tiks nolasīti Ņujorkā svinīgā ceremonijā.

Diemžēl, jo ilgāks laiks paiet kopš šīs traģēdijas, jo vairāk kļūst redzams, ka necilvēcīgā terora akta realizētāji savu mērķi ir sasnieguši. Pareizāk sakot, notikumi pasaulē pamazām virzās šo mērķu virzienā. Atcerēsimies, kas notika tajā septembra dienā pirms 19 gadiem. Par notikušo uzzināju “Preses nama” pirmā stāva kafejnīcā, kur neticamo jaunumu pavēstīja kolēģis Māris Krūmiņš. Ziņa bija tik neticama, ka sākumā tā šķita kā kaut kāds “feiks” (lai gan tolaik “feiku” laikmets vēl nebija iestājies), taču drīz vien neaizmirstamo brūkošo torņu ainu sāka rādīt pa visiem iespējamiem TV kanāliem. Kļuva skaidrs, ka tā ir realitāte. Tātad vēlreiz - kas todien notika?

Islāma džihādisti veica nepieredzēti nekaunīgu agresijas aktu pret ASV hegemoniju pasaulē. Tika sagrauti Pasaules Tirdzniecības centra “dvīņu torņi” Ņujorkā, un ar lidmašīnu taranēta Pentagona ēka Vašingtonā. Uzbrukuma mērķi bija dziļi simboliski - “Globālais bizness” (pēc desmit gadiem pārauga par kustību - “Occupy Wall Street”) un ASV militāra dominante pasaulē (“Pasaules policists”). Uzbrukuma veicēji - izmisuši pašnāvnieki, kuri dodas mocekļu nāvē par ideju.

Nepārprotiet! Skaidrs, ka terora akta upuriem, viņu tuviniekiem un jebkuram saprātīgam līdzcilvēkam šie pašnāvnieki nebija nekādi “izmisuši cīnītāji par ideju”, bet gan bārdaini, neģēlīgi bandīti, kuri kaut kādu iedomātu murgu dēļ ir gatavi nogalināt nevainīgu cilvēku tūkstošus. Tā viņi arī sākumā, kad priekšplānā tika rādītas terora akta upuru un viņu tuvinieku ciešanas, tika uztverti. Viennozīmīgi - bandīti, nelieši, noziedznieki, kuri nav pelnījuši ne mazāko līdzjūtību. Taču upuru un viņu tuvinieku ciešanas pamazām pārklāja laika uzslāņojumi, un ko mēs redzam tagad?

Uz mirkli iedomāsimies, ka “Svētā džihāda mocekļi”, kuri 2001. gada 11. septembrī krita “nevienlīdzīgā” cīņā ar “Amerikas bezdievjiem”, tagad bezbēdīgi dzīvojas “islāma paradīzē” un pār mākoņa maliņu noraugās uz šobrīd pasaulē notiekošo.

Vai, skatoties uz grautiņiem Sietlā, Kenošā, Čikāgā, degošo alni Portlendā, Kristofera Kolumba un ASV dibinātāju statuju gāšanu un apgānīšanu, šie bārdainie teroristi priecājas, vai bēdājas? Par to, ka priecājas, nav ne mazāko šaubu.

ASV pirms divdesmit gadiem, un ASV tagad ir divas pilnīgi atšķirīgas valstis. ASV sabiedriskā doma ir būtiski pavirzījusies pa kreisi, un, ja arī pret islāma ideoloģijas invāziju tur vēl ir saglabājusies 9/11 terora akta izstrādātā imunitāte, tad tas ir tikai laika jautājums, kad inkluzivitātes teorijas pārņemtā sabiedrība sāks pārskatīt attieksmi ne tikai pret islāma sludinātājiem, bet arī 9/11 vēsturisko traktējumu. Galu galā “Dvīņu torņos” taču pārsvarā strādāja cilvēki, kuri “upuru” - “vajātāju” dihotomijā atradās “varas pozīcijās”, bet teroristi bija “nabaga apspiestie”. Ja “džihādistu” mērķi kaut nejauši sakrīt ar šodienas “progresistu” mērķiem, tad... bail pat turpināt domu gaitu. Tātad nogāzto vergtura Vašingtona un rasista Džeksona pieminekļu vietā jāceļ piemineklis...? Vai tiešām tiem bārdaiņiem, kas nolaupīja tās lidmašīnas? Vēl jau nē, bet mūsdienās vēsture rit strauji.

Cīņa pret kapitālismu, imperiālismu, “varas pozīcijās” esošajiem tikai uzņem apgriezienus, un vēl nav zināms, kur šis Rietumu sabiedrības “kreisā vektora” dreifs mūs aiznesīs. Taču skaidrs, ka 21. gadsimts “baltajiem apspiedējiem” nesolās būt viegls. Gribu vēlreiz atgādināt, ka šis gadsimts iesākās tieši ar šo šaušalīgo terora aktu, kas, iespējams (uh, kā gribētos kļūdīties), kādreiz pēc simts gadiem tiks atzīmēta kā svinamā diena, kad sākās “Svētais džihāds” pret “balto virskundzību”. Šajā vietā jāpiebilst, ka pastāv bažas, ka šodien, sakarā ar “Covid-19” pandēmiju, svinīgā piemiņas ceremonija Ņujorkā ar upuru vārdu nolasīšanu varētu tikt atcelta. Ja tas tā notiks, vai šī tradīcija tiks pēc gada atjaunota? Redzēsim.

Pagaidām, kamēr šāds notikumu tālākas attīstības traktējums vēl šķiet autora sakāpināto fantāziju lidojums (būtu tikai priecīgs, ja tā būtu), modīgāk ir salīdzināt 9/11 sekas ar jau pieminētās “Covid-19” pandēmijas sekām. Abi šie notikumi ir ar tik spēcīgu “nospiedumu” cilvēces vēsturē, ka par tādiem mēdz teikt, - šīs bija lūzuma punkts, kad laika nogrieznis sadalījās - pirms un pēc šī notikuma.

Pirms 19 gadiem notikušā terora akta sekas tikai tagad sāk iezīmēties, un kā redzam, ne tā, ka šķita pirmajos gados pēc traģēdijas. Tāpēc arī šobrīd prognozēt “Covid-19” ilgtermiņa sekas ir pāragri. Taču redzot, pa kādu ceļu aizgājusi ASV pēc 9/11 (tas nenozīmē, ka tieši šis terora akts bija šī ceļa primārais cēlonis), varam būt droši - arī “Covid” pandēmijas sekas būs ļoti īpatnas un, iespējams, netipiskas. Gluži kā “Covid” sākumā uzstādītā diagnoze - atipiskā pneimonija.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.