Lieliski atceros savu pirmo lidojumu ar pasažieru lidmašīnu. Sēdēju pie loga un, skatoties lejā uz balto mākoņu gubām, tās uztvēru gluži kā mīksta sniega kupenas. Šķita, ja gadījumā kas, tad maigi iekritīsim šajās mīkstajās kupenās. Tikai lidmašīnai sēžoties zemāk un lidojot cauri šiem it kā blīvajiem mākoņiem, kļuva skaidrs, cik maldīga ir šī optiskā ilūzija.
Piektdien Vašingtonā, Baltā nama Ovālajā kabinetā, notikusī diplomātiskā katastrofa bija gluži kā šāda lidošana cauri mākoņiem, kad pēkšņi redzi, cik patiesībā gaisīga ir pārliecība: ja gadījumā kas, tad mūs pasargās varenās ASV un NATO 5. pants. Uzreiz jāsaka, ka tas ir šī skandāla lielākais pluss. Pēc notikušā pamodušies ir gandrīz visi un visur. Cits jautājums, kāda rīcība sekos un kādas tam būs sekas gan Ukrainai, gan Eiropai, gan Latvijai. Arī ASV.
Piektdienas skandāls Vašingtonā noteikti ieies pasaules politikas vēsturē, jo nekas tamlīdzīgs nebija noticis vismaz pēdējā pusgadsimta laikā, ja ne vēl ilgāk. Sarunu laikā, kas gan notika nevis aiz slēgtām durvīm, bet preses klātbūtnē, tiešajā ēterā, saplēsās, turklāt ne pa jokam, ASV prezidents Donalds Tramps, viceprezidents Dž. D. Venss un viņa viesis, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
Nav nozīmes atkārtot visu notikušā hronoloģiju, jo šis skandāls visu nedēļas nogali bija ziņu virsrakstu pašā augšgalā un ir apzelēts no visām pusēm. Tāpat nespriedīsim, vai strīds bija jau iepriekš iestudēts vai radās sarunu gaitā. Tam vairs nav nozīmes. Svarīgāks jautājums ir: kā šis skandāls mainīs pasaules politisko kārtību, un ko tagad darīt?
Novērotāji, analizējot šo bezprecedenta skandālu, atrodas starp diviem galējiem poliem. Vienā valda uzskats, ka, ņemot vērā to, ka Ukrainai nepieciešama palīdzība no ASV, nevis otrādi, Zelenskis uzvedies pārāk bravūrīgi. Brīdī, kad uz spēles likta tavas valsts eksistence, daudzu cilvēku dzīvības un ASV palīdzība ir svarīgāka par visu, viņam esot bijis jāslāpē sava lepnība un lietas labā jānorij Trampa un Vensa apvainojumi, ja abu izteikumos tādus saskatījis. Tāpēc Zelenska runāšana pretī jāvērtē kā puiciska nesavaldība.
Otrā polā ir uzskats, ka Zelenskis kā karojošas valsts prezidents izturējies situācijai atbilstoši un vienkārši neļāvis “sev kāpt uz galvas”. Mana pozīcija šajā jautājumā ir tuvāka otrajam polam. To savulaik precīzi formulēja Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils: ja starp karu un kaunu izvēlas kaunu, tad beigās tiek dabūts gan kauns, gan karš.
Viss apstākļu kopums jau ilgi pirms Zelenska vizītes Vašingtonā liecināja, ka Zelenskis un Tramps Ukrainā notiekošo uztver gluži atšķirīgās dimensijās. Sarunas gaitā šīs atšķirības arvien skaidrāk iezīmējās un likumsakarīgi (neatkarīgi no tā, vai strīds bija jau iepriekš plānots vai izveidojās nejauši) noveda pie esošā rezultāta. Šeit svarīgi uzsvērt, ka nav nekādu pazīmju, ka Ukraina kaut ko būtisku iegūtu, ja Zelenskis būtu uzvedies pielaidīgāk un iztapīgāk.
Tramps nemitīgi atkārto, ka vēlas panākt mieru, taču viņam tikpat kā nav nekādu instrumentu to reāli izdarīt, ja izejam no tās realitātes, kurā kara izbeigšanas atslēga atrodas Putina rokās. Tā kā Tramps pret Putinu ir bezspēcīgs, jo viņam vienkārši nav ietekmes mehānismu, ar kuriem viņš varētu izdarīt spiedienu uz Putinu, tad viņš savā galvā ir radījis citu realitāti, kurā kara izbeigšanas atslēga ir Zelenska rokās. Šajā realitātē Putins grib mieru, bet Zelenskis grib turpināt karu.
Šī realitāte balstās uz tēzēm: “ja es būtu bijis prezidents, tad nekāda kara nebūtu”, “Putins grib mieru, jo es ar viņu parunāju”, “Zelenskis grib karu, jo jaunās, miera laiku vēlēšanās viņu nepārvēlēs. Viņa reitings ir 4%”.
Šie “argumenti” neiztur nekādu kritiku. Zelenska reitings ir nevis 4%, bet 57% (2025. gada februāris) un pēc šīm sarunām noteikti būs vēl augstāks. Ja Putins patiešām gribētu mieru, tad viņš to varētu izdarīt kaut rīt uz brokastu laiku. Kaut vai ierosinot pamieru, pusēm paliekot esošajai frontes līnijai atbilstošās pozīcijās. Taču no Krievijas puses nav pat ne mazāko mājienu par šāda pamiera iespējamību. Tā kā Tramps par Krievijas pozīciju vispār nerunā, tad ir vērts to atgādināt.
Krievijas nostāja ir nesatricināma un nemitīgi (gandrīz ik nedēļu) no jauna pārapliecināta: ja Rietumi (Ukraina Putina pasaulē vispār nav sarunu subjekts) grib ilgtspējīgu un stabilu mieru (pamiera ideja tiek noraidīta saknē), tad jānovērš kara pirmcēlonis.
Tas ir: 1) NATO jāatvelk līdz 1997. gada robežām; 2) Ukrainas demilitarizācija (simboliska armija ar vieglajiem kaujas ieročiem iekšējās kārtības uzturēšanai); 3) denacifikācija (jaunas, Maskavai draudzīgas pārvaldes izveidošana pēc Baltkrievijas parauga); 4) vismaz četru Ukrainas apgabalu pievienošana Krievijai tās administratīvajās robežās, ieskaitot šobrīd Kijivas kontrolē esošās Hersonas un Zaporižjas pilsētas, jo tās jau esot ierakstītas Krievijas konstitūcijā.
Skaidrs, ka šādiem nosacījumiem ne Ukraina, ne Eiropa, ne pasaules demokrātiskie spēki piekrist nevar. Tāpēc par to, kāpēc vispār norit šis karš, Tramps nerunā vispār. Viņaprāt, notiekot pilnīgi bezjēdzīga, nepamatota asinsizliešana, kura jāpārtrauc. Vienkārši tāpēc, ka es tā gribu.
Tā kā Tramps savu varenību spēj demonstrēt tikai pret izteikti vājākiem pretiniekiem - Panamu, Kolumbiju, Dāniju, Ukrainu, bet pret spēcīgākiem - Putinu, Sji Dzjiņpinu, Netanjahu - izjūt nenoslēpjamu respektu, pat bijību, tad vienīgais veids, kā panākt solīto mieru Ukrainā, ir piespiest Zelenski pieņemt Putina miera nosacījumus. Citiem vārdiem, parakstīt kapitulāciju. Taču, lai to darītu, Zelenskim nav jābrauc uz Vašingtonu.
Visa šī absolūti atšķirīgā situācijas izpratne sarunu laikā ar katru nākamo mirkli arvien vairāk atsedzās. Tramps runāja par lielisko darījumu, kuru tūlīt parakstīsim, bet Zelenskis nemitīgi atgriezās pie pamatjautājuma: un kas būs pēc tam? Kādas varat dot garantijas, ka Putins pildīs kaut jelkādas parakstītās vienošanās?
Kādas vēl garantijas, aizkaitināti attrauca Tramps. Es, Tramps, esmu lielākā garantija, jo neesmu jau Baidens, mani Putins “neuzmetīs”. Kad Zelenskis ļoti uzmanīgi centās iebilst, ka Putinam uzticēties nevar, Tramps vēl neapmierinātāk atrūca: nu kā var vest sarunas ar cilvēku, kurš tik ļoti ienīst Putinu. It kā nebūtu Putina dēļ simtiem tūkstošu bojā gājušo, par ko viņu ienīst.
Kopš Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās visa Trampa retorika ir vienos vārtos - vienīgais šķērslis miera panākšanai ir Zelenskis. Nepaguļas zem Putina, maitas gabals tāds. Tāpēc Trampa un viņa komandas galvenais uzdevums bija Zelenski salauzt un pataisīt par lupatu. Par tādu lupatu, par kādu jau pataisīts kādreizējais “vanags”, antiputinists, reiganists, pašreizējais valsts sekretārs Marko Rubio, kurš pilnībā zaudējis jebkādu savu seju un paklausīgi pilda Trampa norādījumus. Minētajā pasākumā viņš izskatījās tik nelaimīgs, ka bija skaidrs, ka viņš visu lieliski saprot, bet tāpat pēc tam publicēja paziņojumu, kurā pieprasīja Zelenska atvainošanos Trampam.
Kāpēc Trampam vajadzīgs Zelenskis/lupata? Tāpēc, ka citādi sarunās ar Putinu Trampam nebūs par ko runāt. Putina izpratnē tikai viņi divatā lems par pasaules likteņiem. Šajā “šaha spēlē” Zelenskis ir Trampa figūra, kura viņam jābīda. Iedomājieties, jūs spēlējat šahu, bet pēkšņi kāda jūsu figūra sāk kustēties patstāvīgi. Ne tā, kā jūs to bīdāt. To nekādi nevar pieļaut, tāpēc Zelenskis nevis katru reizi no jauna jāpierunā, bet jāsalauž. Reizi par visām reizēm.
Latvijas politiskajā praksē uzskatāmākais politiķa salaušanas piemērs bija Latvijas prezidenta Valda Zatlera inaugurācijas svinīgajā preses konferencē atsevišķu personu uzstājīgie jautājumi par saņemtajām pacientu aploksnēm, par zvērudārzu un citām nepatīkamām lietām, kas šo inaugurāciju Zatleram pārvērta no svētku dienas par melno dienu.
Šādi laušanas vai “pierakstīšanās” rituāli ir plaši izplatīti, sākot no jauna priekšnieka “pārbaudes uz izturību” darba kolektīvos un beidzot cietuma kamerās, uzņemot jaunus iemītniekus. Ja Zelenskis būtu visus apvainojumus un pazemojumus norijis, lai tikai saglabātu augsto bosu labvēlību, tad Tramps ar viņu turpmāk vairs nerēķinātos. Visus rīkojumus viņš Zelenskim nodotu ar trešā līmeņa ierēdnīšu starpniecību.
Lūk, kā jauno pasaules kārtību un Zelenska vietu tajā redz “Fox News” kanāla komentētājs Džesijs Voterss, Viņš īsi un skaidri, bez mazākās aiztures tiešraidē deklarē tās Amerikas nostāju, kura ievēlēja Donaldu Trampu: “Mēs valdām pār pasauli. Šī pasaule pieder Amerikai. Viņš [Zelenskis] ir mūsu ieliktenis (proxy). Viss beigsies tad, kad to teiksim mēs, nevis Zelenskis. Ja viņš vēlas rīkoties vienatnē, lūdzu. Mēs darījām visu, ko varējām, viņa labā. Krievija iebruka, un mēs viņu atbalstījām. Tajā laikā tā bija pareizā rīcība. Bet tagad vairs ne. Tagad karš ir beidzies, bet viņš atsakās to atzīt. Ja viņš neatzīst realitāti, tad tā viņu vienkārši aizslaucīs.”
Kāpēc karš ir beidzies un kā tas ir beidzies, Voterss nepaskaidro, jo Trampa pasaulē realitāte ir tā, ko Tramps saka. Ja saka, ka karš ir beidzies, tad tā arī ir. Šī Trampa realitātes un Zelenska realitātes nesakritība arī izraisīja šo konfliktu.
Nav šaubu, ka Zelenskis būtu gatavs uz daudz ko, ja Tramps patiesi būtu gatavs kaut ko nopietnu dot pretī. Ja cilvēki patiešām kaut ko grib un redz, ka to var sasniegt, viņi ir gatavi daudz ko pieciest. Tas, ka Zelenskis ielaidās vārdu pārmaiņās vispirms ar Vensu, bet vēlāk arī ar Trampu, liecina, ka gaisotne telpā bija sakarsusi tiktāl, ka Zelenskis saprata: viņš ir ievilināts slazdā un nevajadzīga izdabāšana Trampam neko nedos. Tieši otrādi, tikai nodemonstrējot gatavību dot pretī, var kaut ko panākt.
Kā attīstīsies notikumi tālāk? Ukrainas publiskajā telpā, kur sākotnēji valdīja lepnums, ka viņu prezidents Zelenskis saglabājis gan savu, gan nacionālo pašcieņu un nav noliecies nekauņu priekšā, nākamajās dienās parādījās paliels satraukums par vairākām lietām. Par iespējamo sakaru sistēmas “Starlink” atslēgšanu; par ASV pretgaisa aizsardzības sistēmu “Patriot” raķešu piegādi, kas ļauj ievērojami minimizēt Krievijas raķešu triecienu postījumus; par izlūkdienestu informācijas plūsmas pārtrūkšanu un kiberdrošības apdraudējumiem. Cita veida ieroči un munīcija vismaz tuvāko mēnešu vajadzībām Ukrainai jau ir.
ASV publiskajā telpā ārpus trampistu (MAGA) vides valda pārliecība, ka Tramps no šī skandāla neko nav ieguvis. Ukrainas jautājums, kurš ne tikai ASV, bet arī Eiropā bija aizgājis tālu dibenplānā, atkal ir ziņu lenšu augšgalā. Atbalsts Ukrainai ir būtiski pieaudzis visā pasaulē, tādējādi netieši apliecinot, ka Zelenska stingrā nelokāmība atmaksājusies. Pilnīga palīdzības pārtraukšana Ukrainai un acīmredzama nostāšanās Putina pusē Trampa reitingu nepacels, tāpēc gaidāma antiukrainiskās retorikas mazināšanās.
Neitrālo novērotāju vidū valda pārliecība, ka ASV palīdzība Ukrainai netiks kā ar cirvi nocirsta, jo daudzi līgumi jau ir parakstīti un ASV ieroču ražotājiem piegādes Ukrainai ir finansiāli izdevīgas, bet Tramps šajos rūpniekos ieklausās. Saceltie putekļi nosēdīsies, un gan jau sarunas zemākā līmenī atsāksies. Beigu beigās, iespējams, pat tiks parakstīts izslavētais minerālu jeb retzemju metālu darījums. Parakstīt to var arī ministru līmenī.
Kas paliks, kad migla izklīdīs? Skaudrā atziņa, ka vecā pasaules kārtība, kurā par drošību Eiropā atbild ASV, vairs nepastāv. Tas NATO, kāds tas bija, vairs nepastāv. Īlons Masks tviterī jau atbalstījis aicinājumu ASV izstāties no NATO un ANO. Tā šobrīd ir MAGA pamatstraumes nostāja. Piesaukt 5. pantu vairs neskaitās labais tonis, un priekšplānā izvirzās cits galvenais jautājums: kādu militāro spēku katrs var likt pretī potenciālās agresijas gadījumā?
Kā jau sākumā teicu, skandāls Vašingtonā no mūsu skatu punkta bija ārkārtīgi vērtīgs. Nesaku, ka tas bija kaut kas pozitīvs, bet no ilūziju kliedēšanas viedokļa un skaidrākas izpratnes par reālo lietu kārtību ļoti pamācošs. Tagad atliek tikai cerēt, ka šī mācība vainagosies ar apņēmīgu rīcību mūsu aizsardzības spēju stiprināšanai. Ar jaunas kolektīvās drošības sistēmas veidošanu. Paļauties uz ASV, kuras no mums šķir “skaists okeāns” (Tramps), ir aplama stratēģija. Tieši tāpat kā 1946. gadā.
