Mākslinieks Aigars Bikše, kurš šobrīd mainījis profesiju un, kamēr Artūrs Toms Plešs ir ministrs, kļuvis deputāts, sociālajā vietnē “Facebook” ierakstīja: “Man ir piedāvājums: Latvija aiztur visu Baltkrievijas hokeja komandu un atbrīvo uz Latvijas–Baltkrievijas robežas apmaiņā pret visiem Baltkrievijas teroristiskā režīma politieslodzītajiem. Ar teroristiem nevar cīnīties, iesniedzot viņiem cedeles un depešas! Atbildei jābūt skaļai un sajūtamai!”
Var mēģināt saprast mākslinieciskā deputāta īpatnējo humora izjūtu un viņa teikto neuztvert nopietni. Tieši tāpat kā to mākslu, kura putuplasta lelles veidolā joprojām stāv Rīgas centrā uz Krišjāņa Valdemāra ielas starp Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Latvijas Mākslas akadēmiju. Tomēr šim deputāta ierakstam un sešmetrīgajai putuplasta lellei ir kāda kopīga īpašība, par kuru jārunā nopietni. Tā ir paviršā attieksme pret materiālu. Vienā gadījumā pret tēlniecības objektu, kas apzināti izstrādāts no lēta plastikāta, otrā pret valodu, kas ir deputāta darba instruments.
Abos gadījumos šo paviršību var gudriem svešvārdiem it kā izskaidrot un pat pamatot. Par zināmo skulptūru mākslas aprindās labāk neizteikties, jo kritika no malas tiek uztverta kā “tu taču no mākslas neko nesaproti”. Lai nu tā būtu. Jāatzīst, ka man personīgi šāda surogātmāksla varētu pat šķist interesanta vienā eksemplārā, bet ja šāda putuplasta leļļu kultūra plaši ievazātos un līdzīgas figūras kā ģipša pionieri stāvētu uz katra stūra, tad diez vai tai ar sajūsmu aplaudētu.
Ar otru gadījumu, tas ir, mākslinieka deputāta aicinājumu ņemt baltkrievu hokejistus par ķīlniekiem, jau ir nopietnāk. Māksla ir māksla, un tur, ja ne viss, tad daudz kas ir atļauts. Politika ir gluži cits žanrs. Tur šādai visatļautībai var būt daudz smagākas sekas. Protams, var jau skaidrot, ka deputāts, aicinot hokejistus ņemt par ķīlniekiem, nebija to domājis burtiski, bet gribējis tikai pievērst uzmanību problēmai, speciāli sabiezinot krāsas. Droši vien tā arī bija, un Bikše patiesi nebija domājis, ka tagad mūsu specvienības kaujinieki iebruks viesnīcā, kurā apmetušies baltkrievu hokejisti, tos sagūstīs un aizvedīs nezināmā virzienā.
Taču politika ir sfēra, kurā, ja ne gluži nejoko, tad vismaz joko ļoti uzmanīgi. Vēl jo vairāk, ja joks skar politiķus ar bandītiskām nosliecēm. Bandīti, kā likums, jokus vai ironiju nesaprot vispār. Viņi visu uztver mērogā 1:1. Tu pasaki kaut ko absolūti absurdu un domā, ka ikviens taču saprot, ka to biji teicis ar ironiju, bet tev izvirza “predjavu” (pretenzijas) par katru divdomīgi izteikto vārdu.
Tā arī šajā gadījumā. Ņemot vērā šā brīža saasinātās Latvijas un Baltkrievijas attiecības, nav šaubu, ka šis Bikšes izteikums tiks pasniegts Lukašenkam kā pierādījums mūsu noziedzīgajiem nolūkiem. Jāsaprot, ka katrs spriež pēc sevis. Lukašenka šo Bikšes “metaforu” viegli var uztvert kā mudinājumu rīkoties tieši tā. Ja jau viņi drīkst ņemt hokeja komandas par ķīlniekiem, tad kāpēc ne es? Ar ko tad es sliktāks? Jāatceras, ka Lukašenkas tipa cilvēku uztverē vārdos izteikta darbība ir gandrīz tas pats, kas reāli veikta. Ja vēl to kādu laiku smadzenēs paviļā, tad atšķirības izzūd pilnībā.
Atcerēsimies šajā sakarā bijušās ASV valsts sekretāres Madlenas Olbraitas nekad neizteiktās, bet it kā ar psihes skenēšanas metodi no attāluma nolasītās domas par “milzu netaisnību, ka Sibīrijas bagātības pieder tikai Krievijai”. Tagad šie slima suņa murgi Krievijā tiek uzdoti kā neapstrīdams fakts, un pirms nedēļas Putins tos, acis nepamirkšķinot, publiski atkārtoja, pamatojot gatavību “sadot pa zobiem” saviem ģeopolitiskajiem pretiniekiem.
Nebūs brīnums, ja arī Lukašenkas galvā par ķīlniekiem sagrābtā hokeja komanda drīz kļūs gluži reāls, jau noticis fakts, uz kuru attiecīgi jāreaģē.
Deputāts Bikše ar savu politiķim bezatbildīgo izlēcienu apzināti vai neapzināti būs pavirzījis vēl tālākā neprātā Baltkrievijas diktatora jau tā plašās pieļaujamās rīcības robežas.
Bikšes izlēcienam ir vēl kāds aspekts. Iekšpolitiskais. Deputāta vieglprātīgie izteikumi nekādi netika nosodīti no paša partijas biedriem. “Attīstībai/Par!” (AP) Saeimas frakcijas vadītāja Marija Golubeva LTV raidījumā “Šodienas jautājums” faktiski attaisnoja savu partijas biedru, atsaucoties uz to, ka “modernā māksla tā dara - tā provocē caur akcijām, reizēm uz robežas. Es nekādā ziņā neuztvertu šo ierakstu tikpat toleranti, ja Bikšes kungs nebūtu mākslinieks. Ja tas būtu vienkārši deputāts, kas to pateica, tad es uzreiz zvanītu un teiktu, novāc to ierakstu...”
Ko ar šo atbildi mums gribēja pateikt AP frakcijas vadītāja? Mūsu deputātu sarakstā ir āksti, kuri drīkst runāt to, ko nopietniem cilvēkiem mēs nekādā gadījumā neļautu, un šādu praksi uzskatām par normālu. Ko tas nozīmē? Tas nozīme, ka mēs pazeminām politiskās atbildības latiņu par būtisku iedaļu. Mēs normalizējam politisku bezatbildību un nolaižamies līdz Putina “domu lasīšanas” un Lukašenkas “Hamas vēstuļu” un “pārtverto Maika un Nika telefona sarunu” līmenim.
Pirms dažām dienām citā komentārā rakstīju, ka politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” pieder pie to politisko spēku grupas, kura vienmēr un visur cenšas būt “pareiza”. Esmu spiests atzīt, ka esmu kļūdījies, un ņemu savus vārdus atpakaļ.
