Čekas ziņotājs: Brīvības ierobežošana ir dabisks [normāls] process

Mārcis Auziņš definē jauno normālības standartu: brīvības ierobežošana ir dabiska. © Ekrānšāviņš no xtv.lv

“Es domāju, ka šajā situācijā brīvības ierobežošana ir dabisks process, ne, lai kādam nodarītu pāri, bet, lai mēs kā Latvijas sabiedrība, kā eiropieši varētu sevi aizsargāt un ar šo vīrusu tikt galā,” RīgaTV24 raidījumā “Ziņu Top” par nevakcinēto cilvēku brīvības ierobežojumiem izteicies kādreizējais VDK ziņotājs, tagad LU Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs Mārcis Auziņš.

Pirms runājam tālāk, uzreiz jāpaskaidro, kāpēc, citējot šo Auziņa izteikumu, uzsvaru lieku uz viņa kādreizējo kolaborāciju ar okupācijas režīmu? Tāpēc, ka gatavība kļūt par čekas ziņotāju ir noteiktas uzvedības un rakstura īpašību marķieris, kas norāda uz bezprincipialitāti, konformismu un vēlmi vienmēr pieslieties “pareizajai” sabiedriskajai domai.

Tas nav nekas īpaši nosodāms, jo jebkurā sabiedrībā absolūtais vairākums realizē drošāko dzīves stratēģiju - būt kā visiem, nekur lieki neizlekt un savu “citādību” demonstrēt tikai pareizības standartu rāmjos. Ne visi var būt varoņi, kas, upurējot savu komfortu, gatavi nostāties pret pārspēku. Konkrētajā gadījumā Auziņa kolaborācija nozīmē to, ka viņš vienmēr translē to viedokli, kurš attiecīgajā brīdī ir sabiedrībā dominējošais.

Tātad, izmantojot Auziņu kā sabiedriskās domas indikatoru, varam diezgan droši konstatēt, ka Latvijas sabiedrības vairākums atzīst brīvības ierobežošanu kā normālu (dabisku) instrumentu noteiktu rezultātu sasniegšanai. Ja reiz publiski tiek apstrīdēta brīvības absolutizācijas dogma un izteikta tēze, ka liela brīvība ne vienmēr ir vēlama, tad jābūt konsekventiem. Ja brīvības ierobežošana nepieciešama, lai mēs “kā eiropieši varētu sevi aizsargāt”, tad to acīmredzot var attiecināt ne tikai uz šo vienu atsevišķo gadījumu.

Uzreiz var meklēt arī citas situācijas, kad būtu nepieciešams “aizsargāt eiropiešus”. Esmu dedzīgs tās teorijas atbalstītājs, kura atzīst zemapziņas noteicošo lomu cilvēku uzvedībā un rīcībā. Izejot no šīs teorijas, esmu pārliecināts, ka Auziņa “eiropiešu” piesaukšana (kuru pieminēšana vīrusa kontekstā galīgi nebija nepieciešama) bija viņa paša zemapziņas nelūgta izlaušanās uz āru. Taču tā ir ļoti zīmīga, jo rāda, ka tieši eiropiešu, kā plašākas kopības, apdraudējums daudziem liekas satraukuma vērts.

Līdz ar to, piemēram, izvirzās jautājums, vai nebūtu stingrāk jāierobežo brīvība pārcelties uz dzīvi Eiropā cilvēkiem no citām zemēm ar radikāli citu kultūru. Turklāt nav nekādas vajadzības šīm personām ļaut izveidot šeit viņiem komfortablus apstākļus, kādus viņi pieraduši redzēt savās dzimtajās vietās. Kā to (neizdabāt ienācējiem) cenšas darīt neapstrīdama paraugvalsts Šveice, kur referendumā 2009. gadā tika aizliegta minaretu būvniecība, bet pavisam nesen, šā gada martā, aizliegta parandžu nēsāšana publiskās vietās. Šeit jāuzver - cenšas, jo referendums par “parandžām” bija oficiāli nomaskēts par aizliegumu aizsegt seju publiskās vietās (formāli to nekādi nesaistot ar islāma tradīcijām), un šie ierobežojošie noteikumi tika pieņemti ar minimālu balsu vairākumu. Taču tendenci šie referendumu rezultāti uzrāda.

Ja atzīstam, ka brīvības ierobežošana nepieciešama, lai mēs “kā eiropieši varētu sevi aizsargāt”, tad atkrīt arī visa verbālā ekvilibristika, cenšoties pierādīt nepierādāmo. Proti, ka brīvības ierobežojumi patiesībā to nemaz neierobežo. Atkrīt nepieciešamība vēlamos ierobežojumus kaut kā mākslīgi sastiķēt kopā ar brīvības absolutizācijas dogmu. Ja šī dogma tiek atmesta vai vismaz pamatīgi atmiekšķēta, tad “eiropiešu aizsargiem” parādās jaunas, plašas iespējas. Līdz šim daudz kritizētajiem Polijas un Ungārijas vadītājiem parādās papildus argumenti, un, galvenais, morālās “pareizības” pamats turpināt “aizsargāt eiropiešus”.

Droši vien šajā brīdī ne viens vien gribēs piesaukt vārdu - demagoģija - un norādīt, ka Auziņa vārdi ir “izrauti no konteksta”, jo domāts bija kaut kas cits, utt. Taču jau Bībelē rakstīts, ka iesākumā bija - vārds. Vārds ir kā zvirbulis - palaidīsi un atpakaļ vairs nedabūsi. Auziņš pateica, un tā tas arī paliks ierakstīts interneta dzīlēs uz mūžīgiem laikiem. Ja tos pašus vārdus par brīvības ierobežošanas dabisko būtību būtu pateicis kāds opozicionārs, teiksim, Aldis Gobzems vai pat valdošajā koalīcijā esošās Nacionālās apvienības deputāts Jānis Iesalnieks, tad šī frāze neko daudz nenozīmētu, jo precīzi iegultos valdošajā “pareizo” uzskatu matricā, kur Gobzems un Iesalnieks translē tikai “nepareizās” idejas. Taču Auziņš ir no pavisam citas nometnes. No “pareizajiem”. Ne velti sākumā tik lielu uzsvaru liku uz viņa kolaborāciju. Kolaboranti, kuri sadarbojas ar uzvarējušo režīmu, vienalga vai tie ir Auziņš, Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins vai Romualds Vonsovičs, vienmēr ir cilvēki, kuru deguns ir kā vējrādītājs - vienmēr rāda “pareizo” virzienu. Turklāt rāda ne tikai paši sev, bet arī apkārtējai publikai.

Nu, ko? Laipni lūgti jaunajā pasaulē, kurā brīvība vairs nav kaut kas viennozīmīgi pozitīvs. Jāsaprot, ka šī jaunā, revolucionārā doma jau nav Auziņa izgudrota. Viņš, kā precīzs vējrādītājs, to tikai ir pirmais pie mums publiski atskaņojis. Ja kāds grib iebilst, ka pasaule gadu tūkstošiem dzīvojusi pēc šiem nebrīvības principiem un joprojām pēc tiem dzīvo lielā pasaules daļā, tad atkārtoju - nav runa par kādiem atpalikušiem, despotiskiem režīmiem. Auziņš atskaņo attīstītākās civilizācijas daļas jauno paradigmu - brīvības ir par daudz, un to jāsāk ierobežot. Šajā jaunajā pasaulē mēs speram tikai pirmos soļus un priekšā mūs gaida daudz jauna un nebijuša. Diemžēl ne vienmēr patīkama.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.