Laiks mainīt ES centrālo dogmu – par atvērtu, savstarpēji integrētu pasauli bez robežām jāaizmirst

© Ekrānšāviņš no Deutsche Welle reportāžas 8. novembrī

Skatoties video ar tūkstošgalvaino potenciālo robežpārkāpēju pūli, kurš pirmdien lauzās pār Baltkrievijas–Polijas robežu, pats par sevi prātā nāca jautājums – cik ilgi vēl ES saglabās iecietību pret Lukašenko izdarībām? Kad beidzot pacietības mērs būs pilns un ES beigs sevi pazemot ar jau par apsmieklu kļuvušo “rūpju” un “dziļo bažu” izteikšanu?

Var jau Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena aicināt paplašināt sankcijas pret Baltkrieviju, pret aviokompānijām, kuras šos personāžus uz Baltkrieviju ved, taču vienlaikus nevajadzētu aizmirst par to nepārprotamo signālu, kādu viņa tikai pirms dažām nedēļām deva gan potenciālajiem robežpārkāpējiem, gan arī baltkrievu diktatoram.

Šā gada 22. oktobrī fon der Leiena strikti noraidīja Polijas, Lietuvas un citu valstu lūgumu piešķirt papildu finansējumu ES ārējās robežas nostiprināšanai un oficiāli paziņoja, ka nekādi mūri un dzeloņstieples uz Eiropas robežām par ES naudu būvēti netiks. Šis paziņojums ārpus ES tika iztulkots nepārprotami - nosacītā “atvērto durvju” politika netiek grozīta. Šo signālu lieliski saprata gan nekaunīgi laimes meklētāji no Irākas un citām Austrumu valstīm, gan Lukašenko, kurš saberzēja rokas un turpināja ņirgāties par Eiropas politisko šķiru, kura tādā kā pašiedvesmojošā hipnozē turpina sprediķot par humānismu, cilvēktiesībām, “nabaga bēgļu ciešanām” un citām savu pašapziņu tīkami kairinošām mantrām.

Lai nerastos pārpratumi, kategoriski norobežojos no dažviet sociālajos tīklos sastopamajām patiešām necilvēcīgajām problēmas risināšanas metodēm - šaut, ļaut nosalt un tamlīdzīgi. Risinājumam jābūt humānam, cilvēka cieņu nepazemojošam, bet adekvātam. Tas nozīmē, ka nevar būt tā, ka viena puse rīkojas apzināti ļaunprātīgi, klaji ņirgājoties, bet otra puse izliekas, ka nekādas ņirgāšanās nav, un cenšas runāt ar reketieri tā, it kā pretējā pusē būtu ētikas profesors no Bonnas universitātes.

Uz ko cer Lukašenko? Jāatceras, ka bijušā sovhoza direktora redzējums par to, kā iekārtota pasaule, fundamentāli atšķiras no tā, kā apkārtējo pasauli redz gurdā labklājības oblomovismā (sk. JRT izrādi “Oblomovs” Alvja Hermaņa režijā) ieslīgusī Eiropa. Var izvirzīt hipotēzi, ka Lukašenko, redzot Turcijas piemēru, kad turienes līderis Erdogans piespieda ES amatpersonas ne tikai sēsties pie sarunu galda un uzsākt ar viņu sarunas, bet arī ļoti dāsni samaksāt par bēgļu nometņu uzturēšanu, cer šo turku gambītu atkārtot. Labākajās reketieru tradīcijās viņš cer, ka, stimulējot migrantu straumi caur Baltkrieviju uz Eiropu, piespiedīs ES uzsākt ar viņu tirgošanos par nosacījumiem, ar kādiem viņš būtu gatavs “to jūsu problēmu” atrisināt.

ES būtu jādod skaidrs mājiens, ka nekādu sarunu ar hibrīdkara iniciatoru nebūs. Taču šis mājiens jādod nevis ar vārdiem, kurus Lukašenko vispār neņem aubē, bet gan ar darbiem. Turklāt ne tik daudz ar darbiem, spiežot uz Lukašenko, cik ar darbiem, maksimāli apgrūtinot potenciālo robežpārkāpēju vēlmi savas noziedzīgās darbības veikt.

Respektīvi, 22. oktobra paziņojums nekavējoši jādenonsē. Skaidri un nepārprotami jādefinē jaunā ES nostāja - mūri, sienas un dzeloņstieples uz ES robežām būs. Bez kautra mulsuma jāpasaka, ka ar laiku tās kļūst tikai augstākas un grūtāk pārvaramas, jo nevar Eiropa uzņemt visus Āfrikas un Āzijas labas dzīves tīkotāju miljardus. Rietumu intelektuāļu lolotā ideja par atvērtu, savstarpēji integrētu pasauli bez robežām jāaizmirst, tāpat kā pasaule aizmirsa Frensisa Fukujamas slavenās “vēstures beigas”. Ar to šeit nedomāju viņa grāmatu, bet ideju par labklājīgas, bezkonfliktu liberālās demokrātijas galīgo triumfu pēc “dzelzs priekškara” sabrukuma pagājušā gadsimta astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā. Forget it!

Ja jau “liberālie” Rietumi samērā viegli un rekordīsā, nepilna gada laikā nogāja visai garo ceļu no “obligāta vakcinācija nekādā gadījumā nebūs, jo neatbilst demokrātijas pamatprincipiem” līdz “obligāta vakcinācija atbilst visiem demokrātijas pamatprincipiem”, tad tikpat īsā laika posmā jāpārvar ceļš no “žogi un mūri neatbilst liberālajam pasaules modelim” līdz “žogi un mūri vislabāk nodrošina liberālā pasaules modeļa pastāvēšanu”.

Vai šis ceļš tiks izvēlēts un šādi soļi sperti? Nekādas ilūzijas par to nevajadzētu lolot. Grūti iedomāties, ka ES visaugstākajā līmenī spētu pieņemt kādus pietiekami stingrus lēmumus, kuri būtiski mainītu situāciju ne tikai uz Baltkrievijas, bet arī uz citu valstu ES ārējās robežas. Pagaidām grūti, bet nekur jau eirokrāti neliksies. Dzīve piespiedīs. Baltkrievu diktators ar savu nekaunību šajā ziņā palīdz kreiso propagandas apstulbotajiem atvērt acis.

Svarīgākais