Šis ir 14. Saeimas vēlēšanu gads, tāpēc politiķi, polittehnologi un vienkārši politikas vērotāji cenšas uzminēt – kuri būs svarīgākie jautājumi, ap kuriem grozīsies galvenās priekšvēlēšanu debates?
Pirms nedēļas rakstā “Izmisušajiem par elektrības un apkures rēķiniem dalīs makšķeres” izteicu versiju, ka apkures rēķini, enerģijas cenas un līdz ar to arī visu pārējo preču un pakalpojumu cenas varētu dienaskārtības galvgalī nomainīt apnikušo kovida tēmu. Protams, ja sāksies plaša mēroga karadarbība Ukrainā, tad šis it kā ārpolitiskais notikums var sajaukt visas kārtis, bet pagaidām izskatās, ka būs divi galvenie jautājumi - kovids un inflācijas pārvaldība.
Kāpēc rakstu inflācijas pārvaldība, nevis plašākā nozīmē - ekonomiskie jautājumi? Tāpēc, ka Latvijas iedzīvotāju lielāko daļu makroekonomiskie jautājumi interesē tikai dažos ne pārāk būtiskos, bet Latvijas publiskajā telpā neproporcionāli lielu vietu aizņemošos rādītājos. Tie ir - inflācija; budžeta deficīts un ar to saistītais valdības parāds.
Tā kā budžeta un parāda jautājumus šobrīd vairāk nosaka ES un ECB finanšu/monetārā politika, priekšplānā izvirzīsies cīņa ar inflāciju un tās sekām (par spīti tam, ka cenu stabilitāte ir tieši Latvijas Bankas galvenais uzdevums). To mēs jau redzam debatēs par atbalsta mehānismiem energoresursu tarifu kompensēšanai - kam tie pienāksies, kam nē un cik lieli tie būs.
Īpaša vēlētāju grupa būs pat ne tie, kuri šos pabalstus saņems, bet tie, kuri šiem pabalstiem nekvalificēsies. Jo cilvēks būs bijis tuvāk tai robežšķirtnei, kad gandrīz jau deva, bet tomēr neiedeva, jo viņš būs dusmīgāks, un, kā zināms, dusmās ne vienu vien podu var nogāzt. Piemēram, nobalsot par kādu, par kuru citos apstākļos nekādā gadījumā nebūtu balsojis.
Ņemot vērā, ka ekonomistu vidū valda vienprātība, ka inflācija līdz rudenim ne tikai nemazināsies, bet visdrīzāk pieaugs, var droši prognozēt, ka šis jautājums un tā atvasinājumi no vēlēšanu dienaskārtības nekur nepazudīs. Par kovidu tik droši teikt nevar. Lai arī Lielbritānijā jau nākamnedēļ tiks atcelti lielākā daļa ierobežojumu, tas vēl nenozīmē, ka arī Latvija sekos šim piemēram un līdz rudenim kovida tēma būs aizmirsusies. Galvenajās ES valstīs - Francijā un Vācijā - toni nosaka izteikti kovidtirāni, kuri stāv stingrās, principiālās pozīcijās - nekādas pretimnākšanas antivakceriem.
Ievērojiet, ka šobrīd priekšplānā izvirzās cīņa nevis pret pandēmiju vai omikronu, bet gan pret ķeceriem. Kurš kuru? Džokoviča lieta ar viņa neielaišanu Austrālijā bija labs šīs “cīņas” piemērs. Medicīniskais aspekts tika pilnībā ignorēts. Tas, ka nesen kovidu izslimoji, mūs neinteresē. Vakacinējies neesi, tātad durvis slēgtas. Tā kā arī mūsu Kariņa/Pavļuta valdība ir ieņēmusi līdzīgu nostāju, ticamākais scenārijs ir turpmāka spriedzes uzturēšana, piespiedu būsterēšana un sertifikātu derīguma termiņa uzturēšana spēkā.
Protams, līdz rudenim vēl daudz kas var mainīties, bet jāatceras, ka ir samērā liela cilvēku daļa, kura kovidierobežojumus uzskata par kaitīgiem ne tikai ekonomikai, bet arī cilvēku veselībai. Lūk, ko raksta pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils S. Konstantinovs: “No mentālās veselības viedokļa, šogad skolām ir izdevies atrast vissliktāko iespējamo variantu. Neparedzama raustīšana starp karantīnām un klātieni, līdzīgi kā slavenajos Pavlova eksperimentos, smadzenēm ir krietni sliktāk nekā vienkārši ilgstoša negatīva pieredze.” Šī “raustīšanās” negatīvi ietekmē ne tikai pusaudžu mentālo veselību. Tā negatīvi ietekmē visas sabiedrības veselību. Turklāt ne tikai mentālo, bet arī somatisko.
No elektorālā viedokļa, tas, ka potējušies ir 70% un vairāk procentu, vēl neko nenozīmē, jo nav socioloģisku datu par to, kāds ir sabiedrības sadalījums starp kovidhistēriķiem un tiem, kuri gribētu visu to murgu ar maskām, ausveisiem, rindām uz ielas pie nelielu veikalu durvīm un tā tālāk ātrāk izbeigt, kā to izdarīja Boriss Džonsons Anglijā.
Ja kāds grib jautāt - kas tie tādi kovidhistēriķi un kā tos atpazīt, tad katrs pats var acumirklī noteikt, vai ietilpst šajā grupā. Šim nolūkam godīgi jāatbild pašam sev - kāda bija mana pirmā emocionālā reakcija uz minēto Džonsona lēmumu: vai - kaut nu viņam izdotos, vai arī - kaut nu kovidrādītāji pēc ierobežojumu atcelšanas uzskrietu debesīs un Džonsonam ar kaunu būtu jāatzīst, ka šis solis bija kļūda. Ja gribat, lai ierobežojumu atcelšana izrādītos Džonsona kļūda, tad tas nepārprotami norāda, ka esat kovidhistēriķis, kurš nez kādu iemeslu dēļ gūst patīkamus kairinājumus no šīm bailēm, no šīs histērijas.
Īpaši jāuzsver, ka ne mirkli necenšos noliegt kovida bīstamību un tās nejauko raksturu, taču šeit mēs nerunājam par pašu kovidu. Mēs runājam par attieksmi, par vēlmēm. Es personiski vēlos, lai Džonsonam viss izdotos un arī citās valstīs atceltu visus, uzsveru - visus, ierobežojumus un dzīve kaut vai no formālā aspekta atgrieztos situācijā pirms 2020. gada marta. Nedomāju, ka esmu tāds vienīgais.
Esmu pārliecināts, ka tādu cilvēku, kas atbalstītu Zviedrijas, Lielbritānijas un citu līdzīgu valstu pieeju Latvijā, ir daudz vairāk nekā tie 3-5%, kurus varētu pieskaitīt pie Gobzema vai Šlesera fanu kluba. Taču pagaidām vēl neviena cita partija nav pozicionējusies, ka tā būtu gatava iestāties par visu (vai vismaz lielākās daļas) ierobežojumu atcelšanu.
Šo piesardzību var viegli saprast, jo starp katras partijas atbalstītājiem ir gan tādi, kuri gribētu šos ierobežojumus atcelt, gan tādi, kuri iestājas par stingrākiem ierobežojumiem un vēl nesaudzīgāku spiedienu pret tiem, kuri negrib potēties vai būsterēties. Lai neaizšautu garām, partijas nogaida, taču tā arī var šo to nokavēt.
Pēc nepilna mēneša - 15. februārī - spēkā stāsies likums par cilvēktiesību derīguma termiņu. Tiem, kuri būs vakcinējušies, bet nebūs būsterējušies, tiks atņemtas tās cilvēktiesības (tajā skaitā tiesības uz darbu), kuras jau novembrī tika atņemtas tiem, kuri nebija vakcinējušies vispār. Cilvēku skaits, kuri ir potējušies, bet būsterēties negrib, ir krietni lielāks nekā to dzelžaino antivakceru skaits, kuri gatavi iet līdz galam un potēties nav pierunājami. Zinu vairākus, kuri savulaik vakcinējās, bet, bet pieaugot informācijai par dažādām blaknēm, būsterēties kategoriski nevēlas. Vienreiz vakcinējos, pietiek.
Šobrīd šiem cilvēkiem politiskajā spektrā ir ļoti šaura elektorālā izvēle. Tiem, kuriem svarīgs tieši šis viens jautājums, gribot negribot jāizvēlas starp dažiem dīvainīšiem. Pēc Gobzema faktiskās izgāšanās ar viņa “Rododendru” noslēdzu ar kādu paziņu derības par to, ka Gobzema partija nepārvarēs 5% barjeru un Saeimā netiks. Kas par to klaunu (narcisu) balsos, bija manas pārliecības pamatā.
Tagad vairs tik drošs savā pārliecībā nejūtos, jo politiskajā spektrā tā arī nav parādījies spēks, kurš skaidri pateiktu - šī māžošanās jāizbeidz un kovids no plaša mēroga sociāla jautājuma jānodod šauri specializētu mediķu ziņā, kā tas ir ar visām pārējām slimībām. Cilvēku, kuri šādu piedāvājumu gribētu redzēt, netrūkst, bet politiķi šo pieprasījumu apmierināt nesteidz.
