Latvijas sociālie tīkli ir pārpilni uzjautrinošiem ierakstiem, kuri apņirdz slepkavu, kara noziedznieku Putinu, paredzot šim izdzimtenim drīzu galu. Kaut nu tā būtu, bet šajā “uzvaras” eiforijā (zibenskarš izgāzies, un tā jau ir uzvara) nevajadzētu ar aizmiglotām acīm ieslīgt “panākumu reibonī”.
Rīgas Stradiņa universitātes Ārpolitikas institūta līdzstrādnieks Mārtiņš Daugulis TV3 studijā uz jautājumu, kāpēc netiek noteikta bezlidojumu zona virs Ukrainas, ar entuziasmu (tā taču domā visi, vai ne?) un sejas izteiksmi (nu, kas tur nesaprotams?) atbild: “Ja mēs rīt kā NATO noslēdzam gaisa telpu, vai tu, Kristīn, vai šie cilvēki, kas šeit apkārt, vai mēs esam gatavi rīt, piemēram, sākt karot?”
Daugulim atbilde uz paša uzdoto jautājumu šķiet pašsaprotama - protams, ka nē, tāpēc NATO neko pret Putinu neuzsāks. Tiesa, parazītvārda “piemēram” kaunīgā iestarpināšana pirms vārda “karot” netieši liecina, ka Daugulis vismaz zemapziņas līmenī saprot, ka šī frāze nav diez cik cienīga. Ka tā nozīmē: Esmu gatavs uz visu, tikai nesit! Tieši tas, ko “gopņiks” (ielu bandīts, krievu val.) Putins gribēja panākt.
Ja tiek pateikts A, tad jāpasaka arī B. Frāze - Vai tu, Kristīn, esi gatava karot - nozīmē tikai vienu - kapitulāciju, pirms vēl kara darbība ir sākusies. Kāds ir Putina politikas galvenais mērķis? Revanšs par PSRS zaudējumu Rietumiem Aukstajā karā. Tagad ir pienācis laiks atriebties par šo pazemojumu (Putina izpratnē) un pārskatīt to realitāti, kura pasaulē eksistē kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem.
Kaut kādā ziņā Putins šo karu jau ir uzvarējis, ja pieņemam, ka viņa mērķis ir tāda Eiropa, kura pat pirkstu neuzdrošinās pakustināt Krievijas virzienā. Kura atbilstoši jaunajai NATO doktrīnai “ka tikai nesadusmot Putinu” cenšas nedarīt neko tādu, kas varētu sadusmot Putinu. Nav runa pat par “no-fly zone” vai bēdīgi slaveno poļu iznīcinātāju sāgu, runa ir arī par daudz piezemētākām lietām.
Kara pirmajās dienās Latvijā populāra kļuva ideja, ka pienācis laiks, kad vispārējā sašutuma apstākļos varētu strauji, pa burzmu nojaukt okupācijas pieminekli Pārdaugavā. Beidzot ir jāpasaka skaidri un gaiši tas, ko visus šos 30 gadus mūsu varturi ir baidījušies teikt, - tas monstrs, kas stāv Uzvaras [pār Bermontu] bulvāra galā, nav nekas cits kā tikai un vienīgi okupācijas piemineklis. Mūsu kauna stabs. Kamēr tas tur stāv, mūsu valsts neatkarība un nācijas vienotība ir tāda kā “falša”. It kā jau īsta, un visi gribētu tam noticēt (esam taču ES un NATO), bet iekšējo sajūtu, ka zem kājām stingrs pamats, neizdodas uztvert.
Okupācijas pieminekļa demontāža būtu labs veids, kā šādu stingru pamatu nostiprināt, taču pat kara pirmo dienu apņēmības jundā spēciņa pietrūka. Skaidrs, ka tagad, kamēr Kremlī sēdēs Putins, tam spēka būs vēl jo mazāk, jo uz katru daudz niecīgāku nosacītā “okupācijas pieminekļa” demontāžu, vienalga kur un kādā veidā, skanēs iebilde: “Vai tu, Kristīn, esi gatava karot?”
Tagad draudi no Ukrainas neatkarības ielas kantora (Krievijas vēstniecības) skanēs jau ar gluži citu zemtekstu, jo Putins ir pierādījis, ka karot ir gatavs. Par laimi, gatavs varbūt arī ir, bet slikti. Tiesa, viņa kodolrungas darbības kvalitāte vēl nav pārbaudīta, un neviens to arī nevēlas pārbaudīt. Taču jebkurā gadījumā būs jāpierod pie dzīves, kad galvenais politiskais arguments būs: “Vai tu, Kristīn, esi gatava karot?”
Teorētiski varētu arī dzīvot ar domu “ka tikai nesadusmot Putinu”, jo slikts miers tomēr labāks nekā labs karš un Somija tā dzīvoja (dzīvo) jau astoņdesmit gadu, taču nav garantijas, ka vēsture atkārtojas identiski. Ar to domājot Somijas gadījumu, kad PSRS un Somija mierīgi dzīvoja līdzās bez būtiskiem konfliktiem. Nekas neatkārtojas tieši tāpat. Vēl jo vairāk tāpēc, ka radikāli atšķiras Latvijas un Somijas iedzīvotāju struktūra.
Ko ar to visu gribu sacīt? Nekas nav svarīgāks par pašcieņu. Ukraiņu tauta ir nodemonstrējusi ne tikai pašcieņu, bet arī apbrīnojamu varonību, un līdz ar to jau iegājusi vēsturē, neatkarīgi no tā, kā beigsies karš. Ukraiņu pretošanās un “’tēvijas kara” jaunais 21. gadsimta mīts jau ir radies, un nekas to vairs nevar sagraut. Būtu ļoti skumji, ja latviešu 21. gadsimta mīts balstītos uz saukļiem - “arī es bēgtu!” un “vai tu, Kristīn, esi gatava karot?”.
