"Nacistu orda" vajā nabaga žurnālistus, kas atskaņo Putina stāstus

Ločmele, atbalstot domubiedres Braunas pārmetumus aizsardzības ministram Artim Pabrikam, tviterī piesauc nacistus © Ekrānšāviņš

Žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele Kremļa propagandas tradīcijās piesaukusi nacistus: “Pabrika vēstulei varētu nepiešķirt tik lielu svaru, ja sociālajos tīklos nedarbotos orda, kas sistemātiski vajā žurnālistus. Latvijas Radio redaktore par to, kāpēc informācijas karā ir JĀSTIPRINA neatkarīgie mediji, nevis jāseko Trampa un nacistu “melu preses” propagandai.”

Šis Ločmeles ieraksts tviterī tapis, piesakot Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas vēstuli, kurā nosodīti aizsardzības ministra Arta Pabrika izteiktie aizrādījumi sabiedriskajiem medijiem.

Jau vairāk nekā nedēļu sociālajos tīklos notiek “cepiens” par Ukrainas bruņoto spēku izlases vienības “Azov” apmelotāja, Krievijas pilsoņa Leonīda Ragozina aicināšanu uz sabiedriskā medija raidījumiem. Šobrīd, kara apstākļos, ņemot vērā Ragozina agrākos, saturiski tā dēvētajam Kremļa naratīvam tuvos izteikumus par Ukrainu, daudziem šīs viņa performances šķiet nepieņemamas. Kaut vai aiz cieņas pret tiem “Azov” kaujiniekiem, kuri ielenkti, necilvēcīgos apstākļos cīnās ar Krievijas ordām Mariupolē.

Taču Ločmele par “ordu” nesauc Krievijas armijas kara noziegumu pastrādātājus - marodierus, izvarotājus, sadistus un slepkavniekus. Tie viņai politkorekti ir Krievijas bruņoto spēku pārstāvji, toties cilvēki, kuri atļaujas kritizēt atsevišķus “neaizskaramos” žurnālistus, Ločmeles izpratnē ir orda. Laikraksta “Diena” galvenais redaktors Gatis Madžiņš uz to norāda: “Pērties par pēdējo Rogozina interviju detaļās ir svarīgi, bet aiz detaļām pazūd mežs. Čalis ir ilgstošs beznosacījuma kremlins. Ir melnbalts laiks. Starptoņu nav. Un man ir kauns par atsevišķiem kolēģiem. Apmaldījušies misijā. Labākajā gadījumā.”

Ločmele un Brauna abas ir pieredzējušas Sarmītes Elertes skolnieces un labi apzinās katra vārda kumulatīvo efektu. Līdz ar to viņas nevar nesaprast, kā šodienas apstākļos Ukrainas “denacifikācijas” kontekstā skan vārds - nacistu prese. Viņas apzināti lieto šo Putina leksiku, lai demonstrēto tieši to, ko atļaujas izrādīt Putins - absolūtu nesodāmības apziņu. Ko gribu, to daru, kā gribu, tā meloju, un jūs visi man neko nevar padarīt. Brauna un Ločemele, kritiķiem piekabinot “nacistu” birku, precīzi atdarina Putinu. Kā kādā karikatūrā par Putinu un viņa apkalpojošajiem medijiem zīmēts: “Jā, mēs visi esam aptrakuši! Un tad?”

Varam pat abstrahēties no Ločmeles & Co lietotās frazeoloģijas - orda, nacistu “melu prese”, “neatkarīgie mediji”, “regulāri vajā” un tamlīdzīgi. Skatāmies pēc būtības. Ko mēs redzam? Katra jauna diena atnāk ar Putina noderīgo (apmaksāto vai pēc pārliecības?) idiotu diversijām Latvijas informatīvajā telpā.

Dienā, kad visa pasaule šausminās par kara noziegumiem Bučā un citās Ukrainas pilsētās; kad Krievijas valsts oficiālā ziņu aģentūra “RIA “Novosti”” publicē skandalozu aicinājumu uz visaptverošu ukraiņu genocīdu, sabiedriskajā medijā vāji slēptais impērists Iļja Kozins atradis ekspertu, kura izteikumi ļauj šai ziņai uzlikt virsrakstu: “Ukrainā saskatāmas kara noziegumu pazīmes, bet ne genocīds.” Vai tiešām LTV vadībai vēl nav saskatījusi sava darbinieka Kozina klaji šovinistisko pārliecību?

Ja saucam lietas savos vārdos, tad bilde ir draudīga. Kreisi liberālie, antinacionālie un pretvalstiskie spēki ar Kozinu priekšgalā Latvijas medijos jūtas visvareni. Gluži kā Putins ar saviem kodolieročiem. Neviens viņiem neko izdarīt nevar, un katrs, kurš kaut iepīkstas par viņu prettautisko būtību, tiek apsaukāts, nonievāts un nodēvēts par “ordu”. Katra pat niecīgākā kritika tiek uztverta sakāpināti. LU profesors Jānis Ikstens par Braunas vēstuli izsakās akadēmiskos jēdzienos: “Autore cīnās ar “salmu vīru”, jo, ignorējot demokrātijas tiesības uz pašaizsardzību, ir sašutusi par sabiedrības daļas pausto vērtējumu redakcionālajai politikai.”

Ločmele, Kozins & Co lieliski apzinās, ka neviens politiskais spēks neko vairāk kā sūtīt gluži nevainīgas vēstules neuzdrošināsies. Neviens politiskais spēks nav gatavs izvirzīt jautājumu par finansējuma reālu pārskatīšanu un jēgpilni, pēc būtības izvērtēt tā dēvētās redakcionālās neatkarības koncepciju, jo, galu galā, var taču gadīties situācija, ka kara apstākļos šajā redakcijā ieperinājušies ienaidnieki. Biklas vēstules ir lielākais, ko var uzdrošināties politiķi, tāpēc sabiedrisko mediju darbinieki var justies absolūtā drošībā un darīt, kas vien ienāk prātā.

Politiskās partijas baidās pat pavērt muti, lai atgādinātu, ka sabiedriskais medijs nav gluži tas pats, kas privāts medijs. Ločmele savā privātajā žurnālā var publicēt, ko viņa grib (likumdošanas ietvaros). Neviens to viņai nevar un pat netaisās aizliegt, bet sabiedriskajam medijam tomēr kaut nedaudz ir jārēķinās ar sabiedrisko domu.

Netiek prasīts pat nekas īpašs. Vienīgi veselais saprāts. Kā norāda “Latvijas Avīzes” žurnālists Māris Antonevičs: “Teorētiska situācija: Sabiedriskais medijs uzaicina uz interviju kaut kādu “atmiņūdeņainu antivakseri”, kurš iepriekš internetā rakstījis daudz blēņu un kaitniecības. Intervija ne tik traka, bet tāpat divdomīga. Par nozari atbildīgajam ministram ir pienākums iebilst?”

Braunas garajā vēstulē ir plaši pārspriedumi par vēsturi, par Gebelsu, par nacismu, par to, kāpēc ir svarīga mediju stiprināšana un to neatkarība, bet par to, par ko viss tracis - kāds bija pamatojums šī Kremļa “lielā stāsta” izplatītāja Ragozina aicināšanai studijā, tikai viena rindkopa, kurā Brauna atzīst, ka atsevišķi Ragozina ieraksti tviterī pat viņai likušies nepieņemami. Neviens jau neiebilst pret mediju stiprināšanu. Stāsts taču nav par to.

Stāsts ir par to, ko jaunu Ragozins varēja pastāstīt par konkrēto Ukrainas tēmu. Īpaši ņemot vērā viņa iepriekšējo darbību un regulāros izteikumus. Kāpēc viņam dot vārdu, ja vien nav vēlmes uzturēt krievu informatīvajā telpā dzīvojošajos populāro domu, ka visi ukraiņi savā dziļākajā būtībā ir nacisti? Tāpat kā latvieši, kuri, kā zināms no cita sabiedriskā mediju “spīdekļa” Kupča, dzīvo naciķvalstī. (Edgars Kupčs, tviterieraksts, 2021. g. 8. decembris, “Kad ar amatpersonām ārpus ieraksta parunā par baumotām slepenām teltīm, kurās migrantus iznakšņo un no rīta fīrē atpakaļ pie Lukas, tie saka - a ko mums darīt, ļaut nosalt? Bet oficiāli tā teikt nedrīkst, jo naciķvalsts nostāja, ka nevienu neielaižam.”)

Tā vien izskatās, ka šiem kupčiem, koziniem un ragoziniem ir ārkārtīgi grūti pieņemt, ka vārdi “genocīds”, “fašisms”, “zvērības” vairs neasociējas ar vāciešiem (latviešiem vai ukraiņiem), bet tagad jau ar krieviem. Strauji ik dienas brūk lielais “9. maija” un vēsturiskās “uzvaras” mīts. Tas rada diskomfortu, un, lai šo dvēseles komfortu atgrieztu, jāuztur “stāsts” par to, ka “viss nav tik viennozīmīgi”; ukraiņu “nacismam” ir vēsturiskas saknes; “nav dūmu bez uguns” un tamlīdzīgas sedatīvas tabletes, lai saglabātu krievu impēriskās ekskluzivitātes sajūtu.

Publicists Lato Lapsa savā tiešajā, politnepieklājīgajā tonī Ločmeles ierakstu komentē bez aiztures: “Padomāt tik, kaut kāda “orda” atļaujas izteikt savu viedokli par šo kundzīti, leitāniem, kupčiem, koziniem un citām svētajām gotiņām, nevis vienkārši grūst tām rīklē nodokļu maksātāju naudas miljonus un sajūsmināti aplaudēt par Kremļa propagandas tiražēšanu un neprofesionalitāti.”

Ja to pašu pasaka maigāk, tad sanāk - viņi pat nepieļauj iespēju, ka varētu kļūdīties vai atzīt, ka kaut ko dara nepareizi. Nepareizi dara tikai visi citi. Tie, kuri atļaujas viņiem aizrādīt. Uz kāda pamata tāds sakāpināts paštaisnums?

Atbilde ir pašā virspusē - Sarmītes Ēlertes skola. Starp citu, arī Putina, Kozina un viņiem līdzīgo dzīves kredo: nekad neatzīt, ka esi kļūdījies. Vienmēr būt pārliecinātam, ka tev un tikai tev ir mūžīga taisnība. Visi pārējie drīkst vai nu piekrist, vai arī viņu viedoklis ir nepareizs. Turklāt nav runa par “vairumā gadījumu”. Tā ir vienmēr. Bez izņēmuma.

Svarīgākais