Makrona uzvara ir vājš plāksteris uz Francijas/Vācijas morālās degradācijas augoņa

© Scanpix

Francijas prezidenta vēlēšanas noslēdzās bez pārsteigumiem. Pašreizējais prezidents Emanuels Makrons (pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā Francijas prezidents tika pārvēlēts uz otru termiņu) pārliecinoši ar 58,6% balsīm uzvarēja Marinu Lepenu.

Viena no galvenajām Francijas prezidenta vēlēšanu īpatnībām bija ārkārtīgi nenozīmīgā Krievijas - Ukrainas kara faktora loma. Uzrunā saviem atbalstītājiem pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas Makrons solīja pārvērst Franciju par ekoloģisku lielvalsti?! Eiropā notiek asiņainākais karš pēdējo 80 gadu laikā. Darba kārtībā eksistenciāls jautājums - kā pasaulei reaģēt, ja Putins tomēr izšķirtos par taktisko kodolieroču izmantošanu, bet vēlēšanās uzvarējušais prezidents uzstājas ar pusaudzes/skolnieces Grētas Tūnbergas līmeņa runu. Tāda diemžēl ir šodienas realitāte.

Karu Ukrainā absolūti lielākā francūžu daļa acīmredzami neuzskata par faktoru, kurš kaut kā varētu ietekmē viņu dzīvi. Šis ir karš kaut kur tālu prom. Jā, tas ir nepatīkami, ka mūsdienās kaut kādās tur stepēs notiek asiņainas zvērības, bet mani tas neskar. Atšķirībā no inflācijas, zaļā kursa, dzimummaiņas jautājumiem un ekonomiskās attīstības perspektīvām.

Vairums Rietumeiropas valstu joprojām dzīvo pārliecībā, ka Ukrainā notiek divu “brālīgu”, bet civilizēti atpalikušu Austrumeiropas valstu karš teritoriju dēļ, kas mums - “attīstītajai pasaulei” - jau sen vairs nav strīdus jautājums. Putina opozicionārs un labs viņa pazinējs Mihails Hodorkovskis intervijā BBC brīdina Rietumus, ka tie alojas, domājot, ka Putins karo ar Ukrainu un viņa intereses ar to arī aprobežosies. “Putina galvā [iedomās] viņš karo tieši ar NATO, ar ASV, nevis ar kaut kādu tur Ukrainu,” norāda Hodorkovskis, liekot saprast, ka Rietumu centieni maksimāli norobežoties no šī kara un palikt ārpusē ir vienkārši naivi.

Tajā pašā laikā jāatzīst - kaut vai tas vien, ka arī turpmākos piecus gadus Elizejas pilī saimniekos, lai nu kāds, bet tomēr adekvāts politiķis, nevis Putina draudzene/parādniece, pasaulei liek justies nedaudz mierīgāk. Šo Makrona pārvēlēšanu ar atvieglojumu uztver arī Ukrainā, jo valda uzskats, ka līdz vēlēšanām Makronam pret Putinu bija jābūt iecietīgākam, ņemot vērā lielas franču sabiedrības daļas rusofilisko attieksmi. Tagad, iegūstot pilnvērtīgu vēlētāju mandātu (pārliecinošu uzvaru), viņš varēšot atļauties īstenot daudz izlēmīgāku, pret Putinu skarbāku politiku.

Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis intervijā TV3 rīta raidījumā “900 sekundes” atzīmēja, ka “vēlētājs kļūst aizvien ciniskāks arī Francijā. Vērtības un principi, kas kādreiz tika uzskatīti par svētiem - Eiropas integrācija, dalība NATO, vēlētājiem kļūst aizvien atsvešinātāki”. Šim cinisma pieaugumam ir gluži loģisks iemesls - zivs pūst no galvas.

Tieši Francijas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā britu izdevums “The Telegraph” publicēja skandalozu rakstu, kurā, atsaucoties uz slepenu ES ziņojumu, apgalvoja, ka laika posmā no 2015. gada līdz pat 2022. gadam desmit ES valstis, apejot jau 2014. gadā noteikto ieroču embargo, pārdevušas Krievijai ieročus par 350 miljoniem eiro. Nav brīnums, ka šajā “biznesā” īpaši “izcēlusies” Vācija un Francija - veikušas darījumus attiecīgi 121 miljona un 152 miljonu eiro apmērā.

Vēl 2021. gadā, kad Krievija jau atklāti gatavojās iebrukumam Ukrainā un pie tās robežām savilka bezprecedenta apmēra bruņotos spēkus, ES dalībvalstis pamanījās pārdot Krievijai ieročus un munīciju 39 miljonu eiro vērtībā. Ar šiem ieročiem un kaujas lādiņiem šobrīd tiek bombardētas Ukrainas pilsētas un bojā iet cilvēki.

Taču, kā mēdz teikt, lietas dziļāko būtību raksturo ne tik daudz pati kļūda, cik reakcija uz to. Ukrainā šī britu izdevuma publikācija izraisīja milzīgu sašutuma vilni, bet Rietumeiropā tā īpašu skandālu, vismaz pagaidām, nav izraisījusi. Katrā ziņā Anglijā premjera Borisa Džonsona kovidierobežojumu laika ballīte sabiedrību satrauc nesalīdzināmi vairāk nekā Krievijas ieroču embargo pārkāpumi, lai arī tajos iesaistīta arī Lielbritānija. Tiesa, ievērojami mazākos apmēros nekā Krievijas nešķiramie draugi - Francija un Vācija. Šie ES embargo pārkāpumi politiskajai šķirai (pat nerunāsim par “vienkāršo tautu”) nešķiet svarīgi. Acīmredzot tāpēc, ka no tiem politiskos “pīrādziņus” uzcept grūti, atšķirībā no Džonsona ballītes, kuru viegli izdevies uzpūst gluži fantastiskos apmēros.

Ja reiz pieskaramies rietumvalstu politiskajai morālei un vērtību sistēmai, tad nevar nepieminēt kādreiz ietekmīgās (varbūt pat pasaulē ietekmīgākās) avīzes “The New York Times” redakcijas (!) ievadrakstu, kuru citādi kā par “noderīgo idiotu” manifestu grūti nosaukt. Šis ievadraksts ieraudzīja dienas gaismu gandrīz tajā pašā dienā, kad izdevumā “Berliner Zeitung” tika publicēta vācu “intelektuāļu” (obligāti pēdiņās) vēstule ar aicinājumu Vācijas valdībai. Sakritība?

Abu šo publikāciju galvenā doma ir viena - cīnīties pret ļaunumu esot bezjēdzīgi, jo ļaunumam ir neierobežotas iespējas sevi aizstāvēt. Tāpēc nav ko sevi mocīt ar ekonomiskām sankcijām, kas sāpīgas pašiem. Tās esot ne tikai bezjēdzīgas, jo neko nedod, bet pat kaitīgas, jo dodot ļaunumam iespēju sevi attaisnot un “saliedēties ap karogu”. Daudz efektīvāk pret ļaunumu darbotos labvēlīga un Krievijai piedodoša attieksme. Tā liktu Putinam nokaunēties, justies šādas augstsirdības priekšā neērti un mazinātu vēlmi darīt ļaunu.

Vācu “intelektuāļi” iet vēl tālāk un aicina Vācijas valdību nevis palīdzēt Ukrainai ar ieročiem, bet gluži otrādi - izdarīt spiedienu uz Ukrainas vadību, lai tā pēc iespējas ātrāk padodas Putinam. Ukrainas pašas labā. Aicinājuma ideja ir vienkārša - Ukraina tāpat zaudēs, tāpēc, jo ātrāk un ar mazākiem postījumiem tas notiks, jo labāk. Kas notiks pēc šīs kapitulācijas un ko nākamajā dienā būs izdomājis Putins, vācu “intelektuāļi” neapspriež.

Kad Rietumeiropā tiek spriests par Ukrainas uzņemšanu ES, tad bieži vien izskan bubināšana bārdā, ka Ukraina vēl neesot sasniegusi Eiropai atbilstošu izpratni par vērtībām. Ukrainu esot saēdusi korupcija, un pat tagad, kara apstākļos, korupcija nekur neesot pazudusi. Varbūt. Droši vien nav dūmu bez uguns. Taču, runājot par korupciju Ukrainā, nevajadzētu aizmirst par to mega korupcijas importu, kuru Rietumi ar atvērtām rokām eksportē no Krievijas. Līdz šim un joprojām.

Šīs mega korupcijas redzamākais simbols - Gerhards Šrēders ne tikai nav sankcionēto personu sarakstā, bet joprojām ir gan “Rosneftj” direktoru padomes loceklis, gan Vācijas sociāldemokrātiskās partijas biedrs. Vēl vairāk. Nupat viņš intervijā jau pieminētajai “The New York Times” atzina, ka Krievijas izolācija ilgtermiņā esot bezperspektīva, tāpēc nav jēgas to pat sākt. Ļoti skumji, ka kādreiz ietekmīgais medijs, kurš pēc 2016. gada Trampa uzvaras strauji pārvērtās par Brežņeva laika “Pravdas” līmeņa aģitācijas lapu, nespēj atgūt agrāko spozmi un kopā ar Rietumu kreiso “intelektuālismu” turpina grimt arvien dziļākā morālā dūksnājā, regulāri publicējot Putina preses sekretāra cienīgus tekstus.

Pašam Šrēderam bez Putina ideju translēšanas ir vēl cita funkcija. Viņš kā šīs Krievijas importētās megakorupcijas redzamākais pārstāvis piesedz pārējos. Viņa ēnā vieglāk neredzēt citus. Turklāt nav runa tikai par tādiem personāžiem kā Šrēders, Fransuā Fijons, Kārina Kneisla vai citiem. Laiks sākt nopietni runāt par Angelas Merkeles, Nikolā Sarkozī, Fransuā Olanda, Emanuela Makrona, Olafa Šolca un citu augstākā līmeņa iespējamās politiskās korupcijas gadījumiem, kad politiskais vektors it kā gluži nejauši sakrīt ar Kremlim vēlamo. Piemēram, Vācijas (Merkeles valdības, kurā tobrīd pat nebija Zaļā partija) lēmums pārtraukt izmantot atomelektrostaciju enerģiju un pārorientēties uz gāzi. Plaši izreklamētās vēja un saules alternatīvas izrādījās tikai dūmu aizsegs, jo tagad, kad šī lēmuma praktiskās sekas ir izgaismojušās, izrādās, ka pārtraukt enerģētisko atkarību no Krievijas nevar.

Tāpēc arī tagad Šolcs piebalso jau minētajiem noderīgajiem idiotiem vai korumpantiem (kā katram labāk patīk), kuri saka, ka enerģētikas sankcijas neapturēs Putinu un tikai izpostīs Vācijas ekonomiku. Tāpat Šolcs stāsta, ka smago ieroču piegāde Ukrainai nedos rezultātu, toties izraisīšot 3. pasaules karu. Šie stāsti kaut kā aizdomīgi sakrīt ar tiem stāstiem, kurus diendienā translē Putina propagandisti. Vai tā ir muļķība, naivums, Kremļa nauda?

Kļūst arvien skaidrāks, ka pēc kara Eiropas politiskā sistēma būs principiāli jāpārskata, jo karš atsedzis milzīgas Rietumu politiskās šķiras daļas visaptverošu morālu un ideoloģisku degradāciju, kas izslēdz šīs daļas pretenzijas uz nākotnes pasaules līderu lomu.

Komentāri

Svētdien Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku noslēdzās divu nedēļu ilgā COP29 klimata konference. Ar šīs konferences rezultātiem īsti apmierināts nav neviens. Vieni ir neapmierināti, ka dabūjuši mazāk naudas nekā cerēts, citi ar to, ka bez šīs naudas dalīšanas nekādi citi, klimata jautājumiem izšķiroši lēmumi netika pieņemti.