Somijas prezidents Saulis Nīniste un premjerministre Sanna Marina izplatījuši oficiālu paziņojumu par nekavējošu iestāšanos NATO. Plānots, ka Somijas parlaments apstiprinās šo lūgumu svētdien un attiecīgs dokuments tiks iesniegts NATO. Gaidāms, ka arī Zviedrija šajās dienās sekos šim piemēram.
Ņemot vērā abu jauno NATO kandidātvalstu militāro potenciālu un pašreizējo drošības situāciju pasaulē, pati uzņemšanas procedūra, visticamāk, tiks maksimāli paātrināta. Tiek lēsts, ka uzņemšanas procedūra varētu ilgt līdz pat gadam, bet ar īpaši labvēlīgu birokrātisko procedūru gaitu tas varētu notikt 2023. gada sākumā.
Gan Somijas, gan Zviedrijas attiecības kā ar Krieviju, tā arī ar NATO ilgus gadus nebija vienkāršas. Somija ne tikai nestājās NATO, bet bija pat gatava pieciest visai pazemojošas attiecības ar Krieviju. Šīs attiecības ieguva “finlandizācijas” vārdu, kad valsts suverenitāte ir ierobežota. Proti, pielaidīga (pat daļēji paklausīga) attieksme pret Krieviju (PSRS) apmaiņā pret tās militāru neaiztikšanu.
Arī Zviedrijai attiecības ar Krieviju (PSRS) nav bijušas saulainas. Ne jau aiz ļauna sadisma Zviedrija pēc kara izdeva latviešu leģionārus Staļinam. To Zviedrija izdarīja aiz bailēm no ūsainā tirāna. Krievijas zemūdenes neskaitāmas reizes tika pieķertas Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, taču neko krievu lācim zviedri izdarīt nevarēja. Arī nestāšanās NATO bija saistīta ar tām pašām bailēm.
Tagadējais Krievijas iebrukums Ukrainā šis bailes ir transformējis tādā veidā, ka, ja agrāk bija bail stāties NATO, lai “neprovocētu” Krieviju, tad tagad bailes no Krievijas liek stāties NATO pēc iespējas drīzāk, jo no Ukrainas piemēra redzams, kas notiek, ja kāda valsts nav NATO. Kā ziņo BBC, Somijā iestāšanos NATO atbalsta 76% aptaujāto un tikai 12% ir pret. Tas ir milzu pavērsiens sabiedriskajā apziņā, jo parasti somi pārliecinoši iestājās par savu neitralitāti.
Jau tas vien, ka Somija un Zviedrija kļūst par NATO kandidātvalstīm, maina spēku līdzsvaru reģionā un netieši palielina arī mūsu drošību. Kādā veidā? Līdz šim trīs Baltijas valstis atradās gandrīz vai dziļā Krievijas militārā ielenkumā. Ar pārējo NATO daļu (Poliju) Baltijas valstis savienoja tikai tā dēvētais Suvalku koridors - šaura zemes strēle starp Kaļiņingradas apgabalu un pusokupēto Baltkrieviju. Krievijas militāras agresijas gadījumā Baltijas nodrošināšana ar visu karam nepieciešamo ierobežoto komunikāciju dēļ varētu tikt stipri apgrūtināta. Maigi sakot.
Tagad, balstoties uz Ukrainas kara pieredzi, var pat teikt, ka līdzīga Krievijas iebrukuma gadījumā Latvijai (arī Baltijas valstīm kopumā) nebūtu klājies viegli. Tas, ka Ukrainai nācās uzņemt visu Krievijas armijas triecienu uz sevi, lielā mērā mūs paglāba. Turklāt paglābj arī vēl tagad, jo to pašu okupācijas pieminekli varam samērā droši jaukt nost, pateicoties tam, ka visi galvenie Krievijas spēki ir Ukrainas frontē un šobrīd pie Latvijas robežām nekāda Krievijas spēku koncentrācija nav pat iespējama.
Lai ko mēs teiktu par NATO 5. pantu, ne jau papīrītis kādu sargā. Sargā reāli, kaujas spējīgi bruņotie spēki. Un tieši tie, Somijai un Zviedrijai iestājoties NATO, maina militāro situāciju reģionā.
Iedomāsimies situāciju, ka kaut kāda iemesla dēļ (teiksim, lai “atbrīvotu” savus tautiešus no “nacistiem”) Krievija gribētu iebrukt Latvijā. Tīri hipotētiski. Ja pie Latvijas robežām Krievija koncentrētu tādu bruņoto spēku apmēru, kādu tā šā gada februārī koncentrēja pie Ukrainas robežām gandrīz tūkstoš kilometru garā frontes līnijā, tad Latvijai ar visu NATO rotējošo bataljonu klātos visai smagi.
Taču Latvija ir NATO dalībvalsts. NATO 5. pants pats par sevi nevienu nesargā, bet tam ir cita, būtiska nozīme. Ja Somija un Zviedrija arī ir NATO dalībvalstis (Norvēģija NATO jau ir sen), tad Krievijai uz ziemeļiem no Pēterburgas ir jātur nopietni spēki, jo Somijas armija nav nekāda butaforiskā. Gluži otrādi. Gan Somijas, gan Zviedrijas armijas ir pat ļoti vērā ņemams militārs faktors. Līdz ar to Krievija nevar visus savus spēkus koncentrēt pret Latviju, jo uzbrukuma gadījumā Somija kā NATO dalībvalsts automātiski būtu mūsu militārā sabiedrotā. Jo garāka robeža ar NATO, jo bīstamāk koncentrēt spēkus kādā vienā sektorā.
Kopš Putins ir Kremļa saimnieks, viņš nerimis runā par NATO paplašināšanās nepieļaujamību. Vēl pagājušā gada 15. decembrī Krievija ultimatīvā formā pieprasīja NATO atkāpšanos uz 1997. gada robežām. Šīs prasības jau sākotnēji bija domātas kā tādi ielu huligāna izlēcieni, kuriem bija jāapliecina jaunā stilistika, kādā ar pasauli tagad un turpmāk runās Maskava. Varam tikai iedomāties šo valodu un toni, ja Putinam būtu izdevies zibenskara plāns - Zelenskis iesēdies amerikāņu helikopterā, Ukrainas armija zaudētu vadības spējas, pajuktu un Kijevā uz krievu tankiem iebrauktu no Rostovas dzertuvēm izvilktais Janukovičs.
Taču nekas no Putina sākotnējiem plāniem nepiepildījās, un tagad situācija ir kardināli pretēja. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs vēl decembrī draudēja NATO bezprecedenta rupjā tonī: “Savāciet savas pekeles un vācieties!” Tagad maijā Somija un Zviedrija ar vienu kāju jau ir NATO. Es visai droši saku ar vienu kāju, jo, pat neesot NATO, alianse neoficiāli garantē šo valstu aizsardzību, turklāt Lielbritānija šīs garantijas ir devusi gluži oficiāli. Tas nozīmē, ka šīs valstis šobrīd bez visa 5. panta faktiski ir zem NATO lietussarga un Krievijas iebrukuma gadījumā tās nepaliks vienas.
Putins tik ilgi runāja par NATO, kas no visām pusēm ielencot “nabaga neaizsargāto, miermīlīgo” Krieviju, ka beidzot to ir pierunājis. Vēl nesen Krievijai ar NATO bija tikai īsa un pavisam jau Krievijas drošību neapdraudoša sauszemes robeža. Daži simti kilometru ar Baltijas valstīm un pavisam īsa pašos Norvēģijas ziemeļos. Tagad tā ir pagarinājusies par 1325 kilometriem. Tik gara ir Krievija robeža ar Somiju. Ņemot vērā arī visai pieklājīgo Zviedrijas spēku klātbūtni reģionā, militāro spēku samērs nosvēries krietni par sliktu Krievijai.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir atsedzis vēl kādu līdz šim tikai nojaušamu, bet agrāk nepārbaudāmu lietu. Izrādās, izslavētā Krievijas armijas varenība ir uzpūsts balons. Praksē Krievijas armija sevi parādījusi kā puskrimināls, slikti organizēts marodieru bars. Nebeidzamie saukļi par neuzvaramo Krievijas armiju, kura karus neuzsākot, bet tos tikai beidzot [ar uzvaru], izrādījušies vistīrākā fikcija. Viss Krievijas urrāpatriotisma patoss pamazām saplok, tāpat kā pats Putins saguma 9. maija parādē Sarkanajā laukumā.
Šajā situācijā Somijas un Zviedrijas iekļaušanās NATO aliansē tikai pastiprina apjausmu, ka Putina avantūras liktenis ir nolemts. Pat ja Putinam izdosies uz kādu laiku nostiprināties Ukrainas dienvidaustrumos, kopējais spēku samērs Eiropā un pasaulē mainās tajā virzienā, kurā Krievijai nav izredžu uzvarēt. Šahistu valodā tas skanētu - ar visiem spēkiem jācīnās par neizšķirtu.
