Ceturtdien Saeimu uzrunāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš uzsvēra, ka “mums pilnībā jāatjauno cieņa pret pamatvērtībām mūsu kontinentā. Mums nepieciešams stingri un visos līmeņos cīnīties par principiem, par katras valsts un tautas nozīmi, jo katrai tautai ir nozīme”.
Tajā pašā dienā pie Saeimas pulcējās cilvēki, kuri ar varavīkšņaino LGBT+ kopienas karogu piketēja par civilās savienības likumu. Arī viņi uzsvēra, ka aizstāv eiropeiskās vērtības un cīnās par principiem. Neskaldīsim matus par to, kuras ir un kuras nav “eiropeiskās” vērtības, jo ar šīm vērtībām mēs visi saprotam noteiktu dzīvesveidu, kultūru un cilvēciskās attiecības.
Kāpēc vienkopus saliku Zelenska runu ar LGBT+ piketu? Tāpēc, ka abus šos notikumus apvieno jau pieminētās Eiropas vērtības. Proti, uzskatu brīvība, dažādība un iespēja tos paust. Var bezgalīgi runāt par to, kuras vērtības ir labākas, modernākas, ilgtspējīgākas utt., taču noteikt, kāda ir šo “vērtību” patiesā cena, nav nemaz tik viegli. Šo cenu visai nežēlīgā veidā palīdz noteikt karš.
Šobrīd karš Ukrainā rit pilnā sparā, un tas savā ziņā ir arī vērtību karš, jo Krievijas uzvedība Ukrainā nekādi neatbilst eiropeiskajiem standartiem. Krievija ir atklāti novērsusies no eiropeiskajām, civilizētajām vērtībām un neslēpjoties demonstrē necivilizētu mežoņu uzvedību pat diplomātiskā līmenī, nemaz nerunājot par sadzīvi un rīcību iekarotajās teritorijās. Savulaik bija izplatīts nedaudz rasistisks sauklis, Krieviju pārdēvējot kādas Āfrikas valsts vārdā, piekabinot vārdus - ar atombumbu. Šobrīd gandrīz jebkura Āfrikas valsts ir tuvāka Eiropas standartiem, Eiropas vērtībām nekā Krievija.
Lai cik grūti būtu to atzīt, ir pienācis tas patiesības mirklis, kad Eiropai ir jāpierāda tās civilizācijas pārākums pār primitīvo džungļu kārtību. Par laimi, lai to pierādītu, nav pat nepieciešami smagi darbi. Par to nav jāmaksā asiņu cena. Ar asinīm maksā un arī turpmāk ir gatavi maksāt ukraiņi. No Eiropas prasa tikai pašu mazumiņu. Ieročus, kuri tai ir, un samierināšanos ar salīdzinoši nelielām neērtībām energoresursu cenu kāpuma dēļ.
Vai Eiropa ir gatava par savām “vērtībām” maksāt pat šo nelielo cenu? Nesaku, ka nav gatava, bet pagaidām, skatoties uz atsevišķiem Eiropas līderiem, šāda pārliecība nerodas. Agrāko laiku Eiropas līderi un tās vērtību garanti - Vācija, Francija, Itālija - visai atklāti cenšas izvairīties no jebkādas izlēmīgas rīcības, izvēloties strausa stratēģiju - galvu smiltīs. Cerēsim, ka viss kaut kā nomierināsies pats no sevis. Jau ir pilnīgi skaidrs, ka daļa “vecās” Eiropas ir zaudējusi savu līderību. Tā vairs nevar būt nekāda vadzvaigzne 21. gadsimta Eiropā. Ir acīmredzams, ka uz to paļauties vairs nevar.
Lūk, kā situāciju raksturo viens no izcilākajiem mūsdienu krievu rakstniekiem Dmitrijs Bikovs: “Jau tagad Rietumi pakļaujas [Putinam]. Viņi dod Ukrainai ieročus gliemeža tempā. Eiropā skan balsis, ka vajadzētu vienoties. Ņemsim 20% okupēto Ukrainas teritoriju kā sarunu bāzi. Sāksim sarunas, pārtrauksim karadarbību, vilksim garumā to visu, cik var, un [konflikts] pamazām noplaks, izsīks, un pa to laiku vai nu mulla [Hodža Nasredins] nomirs, vai šahs nomirs, vai ēzelis nobeigsies. Kaut kas jau notiks.
Šī pozīcija ir saprotama. Tā vienmēr maskējas aiz asinsizliešanas minimizācijas saukļa. Ja būs sarunas, līs mazāk asiņu. Ukraina nomierināsies, Krievijas apetīte norims. Bet ir taču redzams, ka tieši šāda pozīcija 2014. gadā noveda pie kara turpināšanas. Šos astoņus gadus karš nebeidzās. Tas tikai ieguva maigākus, pieņemamākus vaibstus. Vaļā palaista saspiesta atspere sit sāpīgāk. Labi, jūs to atkal saspiedīsiet. Atdosiet vienu gabalu, pēc tam vēl vienu, tad vēl vienu...
Sauksim lietas īstajos vārdos. Cilvēkiem doma cīnīties ar ļaunumu ir mazāk pievilcīga nekā ideja - sadzīvot ar ļaunumu. Cilvēki taču ir dažādi, vai visus uzreiz sitīsiet nost, jādod arī viņiem iespēja dzīvot, galu galā, jādod Putinam iespēja saglabāt seju. Bet ja jūs vienmēr pūķim palīdzēsiet saglabāt seju, tad viņš ne tikai seju saglabās, bet arī leģitimitāti, kodolpogu, iespēju jūs kaitināt un, galvenais, ar jums viņš īpaši neauklēsies. Viņš nemīl maigoties ar lancelotiem (persona, kura gatava stāties pretī pūķim Jevgēņija Švarca lugā “Pūķis”), bet kas gan jūs par lancelotiem, liekot roku uz sirds?
Visas šīs runas par postmoderno pasauli, kurā nevar būt cīņas pret ļaunumu, idejas par izlīgumu, tā ir tīrā impotence. Pilnīgi nepārprotama un uzskatāma. Kad Putins un viņa klaķieri runā par impotentajiem Rietumiem, tad viņi, protams, lieto šim jēdzienam savus pavārtes kritērijus, bet, kopumā runājot, viņi nemaz tik ļoti nekļūdās...
Rietumos ir populāra ideja, ka ar ļaunumu var vienoties. Ja ļaunumu kaut kā varētu pieēdināt tā, lai tam uz visiem laikiem zustu apetīte, tad jā, bet problēma ir tā, ka ļaunums nevar apstāties. Ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija neapstāsies pie 20% Ukrainas. Ļaunuma lozungs nav vienkārši - varam atkārtot. Ļaunuma lozungs ir - varam to [ļaunumu] palielināt. Varam vēl sāpīgāk, varam vēl zvērīgāk. Ja varētu Krieviju pilnībā izolēt no pārējās pasaules aiz betona sienas, lai tā tur viena pūst, tad tas būtu iespējams, taču problēma ir tā, ka Krievija galīgi nevēlas palikt savās robežās.
Problēma ir tā, ka tāds režīms, kāds ir Putina režīms, var baroties vienīgi ar svaigām asinīm, svaigu gaļu. Tas var vienīgi pastiprināt ekspansiju. Krievijā jau gluži atklāti runā par Poliju, Baltijas valstīm. Var ierobežot ļaunumu, kuram nav globālo pretenziju, bet Krievijas ekspansijai ir izteiktas globālās pretenzijas. Uztiept visai pasaulei savu kārtību un “pareizo” redzējumu. Savu totālo trulumu.”
Bikovs nepieder pie zvērīgajiem antiputinistiem. Viņš līdz pat pēdējam laikam gluži legāli darbojās un uzstājās Krievijā, kur izdeva viņa grāmatas. Tās joprojām nopērkamas Krievijas grāmatnīcās. Taču arī viņš skaidri apzinās, ka ir pienācis tas patiesības mirklis, kad skaidri jāapliecina, kas tu esi. Izlocīties vairs nav iespējams. Vai nu demonstrē apņēmību, drosmi, gatavību cīnīties un aizstāvēt savas vērtības, vai arī gļēvi slīgsti uz ceļiem un atzīsti, ka tavas vērtības nav to vērtas.
Šobrīd ne Šolcs, ne vēl jo vairāk Makrons vīrišķību nedemonstrē. Var jau ironizēt par toksisko maskulīnismu, bet ironijai vairs nav vietas. Vēl nesen labais tonis bija izrādīt savu nepatiku par notiekošo pie Krievijas vēstniecības. Tagad kļuvis skaidrs, ka cilvēkēdājiem pārmest asinskāri ir aģitēt par vegānismu pie lauvas midzeņa. To, protams, var darīt, bet velti gaidīt kādu efektu. Laiks demonstrēt nepatiku pie Eiropas gļēvulības līderu - Vācijas, Francijas un tai pieslējušās Itālijas - vēstniecībām. Vienkārši jāpasaka šīm valstīm - kauns.
