Sadrumstalota Saeima varbūt nemaz nav tik slikti, jo saglabā intrigu

© Ekrānšāviņš

Šobrīd nopietni analizēt jaunākos SKDS partiju reitingus nav īpašas jēgas. Līdz Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī vēl pietiekami daudz ūdens aiztecēs un daudzi malkas steri tiks saskaldīti. Tomēr šie reitingi parāda, ka 14. Saeima, visticamāk, būs vēl sadrumstalotāka nekā pašreizējā.

Politiskie novērotāji sadrumstalotu parlamentu parasti vērtē negatīvi. Jo parlamentā mazāk politisko spēku (bet vairāk par vienu, diviem), jo labāk. Tādā gadījumā esot lielāka stabilitāte, kas pati par sevi jau skaitās pluss. Vai tā ir? Vēl jo vairāk vienmēr? Par to stipri jāšaubās. Īpaši Latvijas gadījumā ar tās vājo demokrātijas sakņojumu, lai neteiktu demokrātijas “kargo kultu”.

Reiz kādā sarunā dzirdēju sašutuša cilvēka izmisīgu jautājumu: nu kāpēc pie mums viss ir tā sačakarēts? Uz šo jautājumu var būt dažādas atbildes. Jaunie dzīves saimnieki, pārliecinoši smaidot, teiks: kad izstāsies no partijas “Vissirslikti”, tad arī viss vairs nešķitīs “sačakarēts”. Pievienojies lojālistu korim un dziedi plaši atvērtu muti: ar atrotītām piedurknēm un nežēlojot spēkus, mēs jau otro gadu desmitu pārvaram “trekno gadu” “gāzi grīdā” politiku. Kariņam - Jā! Jā! Jā! Kalvītim/Šleseram - Nē! Nē! Nē!

Lai cik absurdi, racionāli ņemot, izklausītos šie “argumenti”, emocionāli tie strādā daudz labāk nekā jebkura nopietna analīze, tāpēc nav šaubu, ka tieši šis motīvs jeb, kā mūziķi mēdz teikt, “sempls” dažādos aranžējumos būs daudzu partiju priekšvēlēšanu kampaņu pamatā. Šis “bungu ritms” tik ilgi skan Latvijas politiskajā Radio 2, ka nešaubos - drīz varēs dziedāt: jau trešo gadu desmitu laika dzirnas maļ, “trekno gadu” izlieto turpinām mēs smelt.

Varam jau visādi ironizēt, bet tas neļauj izvairīties no tāda nepatīkama fakta konstatācijas, ka Latvijas virzība uz priekšu norit kā pa celmiem un atpalicība no Lietuvas un Igaunijas turpina pieaugt. Iemesli tam ir vairāki. Ja runājam par pēdējiem gadiem, tad viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais, ir tas, ka faktiski pilnībā ir pazudusi politiskā konkurence.

Vara visu 13. Saeimu bija nenomaināma. Politisko spēku sadalījums un to deklarētā gatavība sastrādāties bija tāda, ka koalīcijas sastāvs bija iebetonēts. Jebkuras varas nenomaināmība to nenovēršami degradē, neatkarīgi no tās gribas un labajiem nodomiem. Šī nenomaināmība pilnībā deformē pašu demokrātiskas valsts pārvaldes ideju, pārvēršot to surogātformā. Proti, demokrātisku pēc formas, autoritāru pēc būtības.

Var piekrist, ka Kariņš vismazāk izskatās pēc autoritāra valdības vadītāja. Drīzāk otrādi. Kā šajā nedēļā izteicās bijusī veselības ministre Kariņa valdībā Ilze Viņķele: “Pārvērtēts Ministru prezidents, kas četrus gadus glumi šļūcis un izvairījies no atbildības uzņemšanās.” Taču tieši pie tāda vadītāja kā Kariņš atsedzas nedemokrātiskas sistēmas bezatbildīgais raksturs. Lai varētu nomainīt situācijai pilnīgi nepiemērotu iekšlietu ministri, “līdzsvaram” bija jānomaina kritiku neizraisošs ekonomikas ministrs. Pēdējos mēnešus Kariņu vispār tikpat kā nedzird, jo viņam pateikts - nekur nelien, nekur nebāzies, un 1. oktobrī viss būs labi.

Atliek tikai piekrist. Lai ko rādītu reitingu tabulas, šo vēlēšanu uzvarētājs jau ir zināms - tikai kaut kas gluži negaidīts un katastrofāls varētu novērst “Vienotības” uzvaru, taču tieši sadrumstalots daudzpartiju parlaments varētu novērst šobrīd attīstību bremzējošo bezalternatīvas koalīcijas izveidi. Pagaidām vēl saglabājas intriga - vai “Vienotība” veidos koalīciju ar nacionālkonservatīvas ievirzes spēkiem (NA + AS + ZZS (?)), vai kreisi liberālajiem (A/P! + P)? Protams, arī šajā konfigurācijā valdības stabilitātes (lasi: nenomaināmības) vārdā iespējams veidot pēc iespējas plašāku “varavīksnes” valdību, tomēr jācer, ka saglabāsies dažādu kombināciju iespēja.

Es šeit pilnībā izslēdzu iespēju valdībā iesaistīt LKS, “Saskaņu” un “KuK”. Šlesera partija labākajā gadījumā varētu cerēt, ka ar tās atbalstu varētu tikt nodrošināta kāda mazākuma valdība, ja kādā brīdī radīsies vitāla nepieciešamība pēc tās balsīm.

Līdz vēlēšanām vēl divi mēneši, un šobrīd gribētos lielāku skaidrību kādā būtiskā pretstāvē - Nacionālā apvienība vs “Progresīvie”. Vai savstarpējie priekšvēlēšanu pārmetumi vainagosies arī ar stingrām konsekvencēm pēc vēlēšanām? Vai arī pēc ražas novākšanas, pēc kārtējiem dziesmu kariem notiks kopīga ēšana un dzeršana pie bagātīgi klātiem politisko dzīru galdiem - tautā sauktiem par sili?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.