Jaunievēlētā Saeimas deputāte Jana Simanovska (“Progresīvie”) bērnu dzimumidentitātes un dzimummaiņas tēmai veltītajā LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” bez mazākās skatīšanās pār plecu uz koalīcijas veidošanas sarunām stingri stāvēja savas partijas pozīcijās.
“Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk,” šo pozīciju formulēja Simanovska. Ķīmiķe pēc izglītības.
Ne velti piesaucu deputātes izglītību, jo nedaudz vēlāk būs profesionāla, sertificēta psihoterapeita, konkrētā jautājuma pētnieka skatījums uz šo problēmu. Taču vispirms par šī jautājuma politisko aspektu. Sociālajos tīklos daudzi raksta, ka šī Simanovskas uzstāšanās esot sagrāvusi pēdējās Krišjāņa Kariņa cerības ievilkt savā valdībā, kā viņš pats domā, “Vienotības” satelītorganizāciju - “Progresīvos”.
Vai Simanovskas izteikumi jāvērtē kā pēdējās naglas iedzīšana četru partiju koalīcijas zārkā? Kopumā piekrītot, jānorāda, ka neesmu pārliecināts, vai kaut kāda četru tik atšķirīgu partiju koalīcija vispār bija iespējama - ar vai bez Simanovskas atklāsmēm. Ne viņas, ne “Progresīvo” nostāja bērnu dzimummaiņas un ar to saistītajos tā dēvētajos “gendera” jautājumos nav un nekad nav bijusi kāds noslēpums arī līdz šim. Līdz ar to, ja vien būtu gribēšana ņemt galēji kreisos labēji centriskā valdībā, tad tas tiktu izdarīts neatkarīgi no tā, ko saka kāda ierindas deputāte televizorā.
Taču jebkurā gadījumā labi, ka ideoloģiskās pozīcijas netiek slēptas vai kaut kā noklusētas, un Simanovskas izteikumi tikai visu kārtīgi saliek pa plauktiņiem. Ļauj izbeigt šīs tukšās, neauglīgās diskusijas par koalīcijas sastāvu un liek politiķiem sākt runāt par lietu. Par darāmajiem darbiem. Arī par personālijām, kas ko darīs. Jācer, ka politiķi šo Simanovskas piespēli rezultatīvi izmantos un izveidos tādu koalīciju, kurā politiskie spēki viens otram nejauksies pa kājām ar savām ideoloģiskajām pretišķībām, starp kurām bērnu dzimummaiņas jautājums noteikti nav tas maznozīmīgākais.
Bērnu dzimummaiņas tēma Rietumu pasaulē pēdējos gados tiek mūsu “Progresīvajiem” radniecisku politisko spēku apzināti aktualizēta, lai neteiktu kurināta. Nenoliedzot attiecīgās problēmas nopietnību atsevišķiem indivīdiem, es tomēr būtu ļoti piesardzīgs par nepieciešamību šo jautājumu aktualizēt arī mūsu sabiedrībā, jo nevar neievērot, ka dažās īpaši “progresīvās” valstīs šis jautājums ir pacelts ideoloģiskā stūrakmens statusā un kļuvis par vienu no galvenajiem politiskās cīņas laukiem. Gandrīz vai par tādu kā politikas “Svēto Grālu”, par kuru cīnīties uz dzīvību un nāvi.
Pietiek pieminēt leģendārās “Harija Potera” epopejas autores Džoanas Roulingas ilggadējos centienus atsisties no transgenderu aktīvistu uzbrukumiem. Šī viņas nenogurstošā cīņa ar saviem “heiteriem” gandrīz pilnībā noēnojusi visu viņas literāro darbību. Turklāt, kā parasti šādos gadījumos, galvenie “cīnītāji” ir nevis tie, kuri cieš no attiecīgās problēmas - paši transgenderi, bet gan viņu nelūgtie “aizstāvji”.
Savukārt, ja par bērnu dzimummaiņas tēmu runājam no cilvēku psihiskās veselības, viņu mentālās labklājības aspekta, tad šajā ziņā visus punktus uz i saliek pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs:
“Ar Kanādas ekspertiem esmu veidojis Latvijā pirmo programmu pusaudžiem ar dzimumidentitātes traucējumiem, strādājis ar tuvu pie 100 šādu pusaudžu, pašreiz veicu pētījumu Prāgas universitātē par šo tēmu un varu droši apgalvot tikai vienu lietu no šobrīd pieejamiem pētniecības un klīniskajiem datiem: nav absolūti nekāda iemesla - ne medicīniska, ne psiholoģiska, ne ētiska, lai bērnam līdz 18 gadu vecumam veiktu hormonterapiju vai citu bioloģisku iejaukšanos dzimuma attīstības procesā.
Šis jautājums ir drīzāk politisks. Ir supersvarīgi par to runāt - šajā sfērā ir pilnīgs bardaks, kas robežojas ar kriminālu. Mums ir ārsti, kas griež 18 gadus vecām meitenēm nost krūtis, traktējot to kā kosmētisku operāciju. Mums ir mazgadīgas meitenes, kurām valsts apmaksā hormonterapiju, bet neapmaksā psihoterapiju.
Svarīgi arī izcelt, ka šis jautājums nav par pusaudžiem vispār, bet tieši par pusaudžu meitenēm (aptuveni 85%). Un šis nav medicīnas jautājums, kā to mēģina pasniegt. It kā psihiatrs varētu konstatēt kādas dzimuma pārmaiņas smadzenēs. Taču nekā tamlīdzīga. Mēs paļaujamies uz astoņus, 12 vai 14 gadus veca bērna vēlmi un fantāzijām. Tās ir svarīgas, un viņu ciešanas var būt ļoti nopietnas. Bieži šie pusaudži dzīvo īstā iekšējā ellē. Bet mums jāmeklē saprātīgi, pierādījumos balstīti veidi, kā viņiem palīdzēt. Un dzimuma maiņa nav starp tiem.”
Manuprāt, un Konstantinova profesionālais slēdziens to pārliecinoši pamato, transgenderisms, dzimumu spektra un dzimumu nebinaritātes jautājums, kā arī no tā izrietošie ideoloģiskie atvasinājumi ir viens no cilvēces attīstības nezaļojošajiem, kalstošajiem zariem. Tas ir nekur nevedošs ceļš, pa kuru mums kā nopakaļ gājējiem (atzīsim, ka neesam pasaules attīstītāko valstu vidū) nevajadzētu iet. Tāpat kā pa masveida migrācijas ceļu, kuru mēs pret savu gribu savulaik izgājām un kuru tagad bez jebkādiem spaidiem no ārpuses, mūsu bēdīgo pieredzi ignorējot, iziet “progresīvās” valstis.
Lai “Progresīvie”, ja viņiem tā gribas, iet pa šo nekur nevedošo ceļu, bet latviešu nācija 1. oktobra vēlēšanās pateica skaidri - mums ar šiem viltus ceļvežiem nav pa ceļam. Būtu beidzot laiks šo elementāro patiesību saprast arī Kariņam, Egilam Levitam un viņa galmam.
