Nākamais būs valsts prezidenta vēlēšanu gads. Lai arī Latvijas prezidents tiek ievēlēts (iecelts) samērā šaurā lokā, zināma priekšvēlēšanu kampaņa pasīvajiem skatītājiem – tautai – arī tiek rīkota, jo nevar jau gluži sabiedrībā nemīlētu un negribētu personu bīdīt šim augstajam amatam.
Lai arī pagaidām vēl neviens politiskais spēks nav oficiāli izvirzījis savu prezidenta kandidātu, pamazām iezīmējas iespējamais pretendentu loks. Pirmais jānosauc esošais prezidents, kuram ir visas iespējas pretendēt uz otru termiņu. Šobrīd Egila Levita izredzes uz atkārtotu ievēlēšanu vērtējamas kā nelielas, jo viņam nav it nekāda atbalsta opozīcijā un nav stingra, izteikta atbalsta pozīcijā. Nomināli viņš it kā skaitās Nacionālās apvienības (NA) izvirzītais prezidents, bet pati NA nesteidz izteikt viņam nepārprotamu atbalstu. Tad jau drīzāk viņš varētu cerēt uz “Vienotības” balsīm, bet arī ar tām tāpat būtu “par īsu”.
Pēdējā laikā arvien biežāk atskan balsis, ka par prezidenta amata kandidāti varētu tikt virzīta bijusī Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova. Viņu par atbalstāmu kandidāti atzinis “Progresīvo” līderis Kaspars Briškens, un viņa ir populāra “apgaismoto” kārtā. Šīs kārtas cilvēki sevi redz kā gaismas nesējus, viņuprāt, tumšās, atpalikušās tautas vidū. “Visapkārt vieni muļķi un nelieši. Mēs vienīgie ar gaišām domām baltos uzvalkos šajā dubļu un ļaunuma okeānā,” skan šīs kārtas skaļi neizteiktā, bet katram no viņiem dziļi apziņā iesēdusies devīze. Osipova šīs kārtas acīs ir tā “gaismas” karaliene (viņu terminoloģijā - kvīna), kurai jākļūst par Latvijas teritorijas virsuzraudzi.
Osipova ieguva īpašu politisko svaru, kad viņas vadībā ST realizēja savdabīgu tiesisko apvērsumu Latvijas politiski juridiskajā sistēmā, uzmetoties likumdevējam (Saeimai) par nosacīto “priekšnieku”. Runa ir par skandalozo ST 2020. gada 12. novembra spriedumu, ar kuru paternitātes pabalsta nepiešķiršana jaundzimušā mātes draudzenei tika atzīta par neatbilstīgu Satversmei. Ar šo spriedumu pilnībā tika pārinterpretēta gluži nesen, tikai 2005. gadā apstiprinātā Satversmes 110. panta jēga. Toreiz ar Saeimas 2/3 balsu vairākumu tika veikti grozījumi 110. pantā, kas, pēc grozījumu autoru domām, nostiprināja laulības jēdzienu kā savienību starp vīrieti un sievieti. Tagad, kad daudzi toreizējo grozījumu autori joprojām ir aktīvajā politikā un visu to lieliski atceras, ST šo Satversmes pantu bez aiztures pārinterpretēja pilnīgi pretēji grozījumu autoru iecerei.
Nav brīnums, ka partija “Latvija pirmajā vietā”, kuras līderis Ainārs Šlesers bija viens no aktīvākajiem 2005. gada grozījumu virzītājiem, savā partijas programmā iekļāvis punktu - likvidēt Satversmes tiesu. Kam mums vispār vajadzīga tāda iestāde, kura patvaļīgi, nodarbojoties ar verbālu ekvilibristiku, cenšas baltu uzdot par melnu un otrādi?
Lūk, kā šo ST vēlmi nostādīt sevi virs Saeimas traktē pašreizējais ST priekšsēdētājs Aldis Laviņš, kurš publicēja savu atsevišķo viedokli šajā lietā: “Atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa, pirmkārt, ir paplašinājusi apstrīdētās normas mērķi un, otrkārt, ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā (izcēlums mans, B. L.).” Laviņš nav vienīgais, kurš uzskata, ka ST ir “ietiekusies” pāri savas kompetences robežām. Tā domā arī daudzi likumdevēji, tāpēc diez vai viņi būtu gatavi balsot par Osipovu kā nākamo prezidenti.
Patiesības labad jāatzīmē, ka arī Osipova ir publicējusi savas “īpašās domas” (ne atsevišķo viedokli) šī skandalozā sprieduma sakarā, taču tās vairāk ir formāla rakstura iebildes, nevis iebildes pēc būtības. Šī maznozīmīgā detaļa Osipovas iespējas kļūt par valsts prezidenti tikpat kā neietekmē.
Daudz būtiskāka nozīme varētu būt viņas nesenajiem izteikumiem par krievu valodu, krievu kultūru un Latvijā it kā esošiem neiecietības izpaudumiem pret visu krievisko. Šie viņas izteikumi sakrīt ar Rosļikova “Sabilitātei!” un Briškena “Progresīvo” pozīciju. Taču ar to arī viņas atbalsts beidzas, jo citi nosacītie krievmīļi - “Attīstībai/Par!” un “Saskaņa” - Saeimā neiekļuva. Protams, pastāv liela varbūtība, ka par Osipovu noteiktā situācijā būtu gatavi balsot arī “Vienotības” deputāti, taču viņai arī ar šīm balsīm nepietiek.
Jau sen pirms tam, kad uz Latvijas politiskās skatuves parādījās tā dēvētā Pīlēna biedrība, politiskajos kuluāros klīda runas par uzņēmēja Ulda Pīlēna prezidenta ambīcijām. Viņš bija pietiekami spilgta persona, lai laiku pa laikam uzvirmotu runas par viņa iespējamo iesaistīšanos politikā. Parasti šīs runas ātri vien atdūrās pret neapgāžamu argumentu, pēc kura piesaukšanas tās zaudēja jēgu - Pīlēnu jau nekas mazāks par prezidenta amatu neinteresē.
Pīlēna iesaistīšanās politikā un sava vārda izmantošana, lai izveidotu Saeimā salīdzinoši lielu frakciju, ne vienam vien politiskajam vērotājam izraisīja zināmu samulsumu - kā tad tā? Bet kur tad palikušas prezidenta ambīcijas? Mūslaiku Latvijas politiskajā tradīcijā valsts prezidentu parasti izvēlas ne no partiju līderu vidus. Pat ja prezidents nāca no konkrētas politiskās partijas, kā tas bija gadījumā ar Andri Bērziņu un Raimondu Vējoni, tad viņš nebija šīs partijas faktiskais līderis.
Pīlēna gadījums būtiski atšķiras no iepriekšējiem. Ja Pīlēns tiks izvirzīts kā prezidenta kandidāts, tad tas būs pirmais gadījums Latvijas jaunāko laiku politiskajā praksē, kad speciāli tiek veidots politisks spēks ar mērķi konkrētam cilvēkam tikt par saimnieku Rīgas pilī.
Cits nerakstīts likums paredz, ka partijas amatus sadala “taisnīgi”. Proti, premjers, Saeimas priekšsēdētājs un prezidents katrs nāk no cita politiskā spēka. Izejot no šī “likuma”, “Apvienotajam sarakstam” (AS) jau ir iedots Saeimas priekšsēdētāja krēsls, tāpēc viņiem nekas liels vairs “nepienākas”. Katrā ziņā ne jau prezidenta amats. Taču visi šie “likumi” ir tikai tādas situatīvas vienošanās, kuras attiecīgajā situācijā visiem ļāva mierīgāk dzīvot. Ja kādam būtu jauda šīs nerakstītās, uz savstarpēju “sapratni” balstītās konstrukcijas noārdīt, tad tam nebūtu nekādu juridisku vai pat politisku šķēršļu.
Vai Pīlēnam šāda jauda ir? Pīlēns varētu būt pieņemamākais prezidenta kandidāts (no tādiem, kuriem ir reālas iespējas tikt ievēlētiem) arī opozīcijā esošajām ZZS un LPV (par pašu AS nerunājot). Tās jau ir 40 balsis. NA būs politiski grūti atteikties no “sava” prezidenta, taču, ņemot vērā viņa zemo popularitāti, ar zināmiem nosacījumiem NA varētu pieļaut brīvo balsojumu, kas tikpat kā nekādi neietekmētu partijas reitingus. Savukārt rosļikovieši izšķirošajās balsošanas kārtās varētu nobalsot pret Levitu, lai tikai ieriebtu valdošajai politiskajai šķirai. Tādējādi nodrošinot Pīlēnam kāroto amatu.
Var jautāt, bet kā tad ar Edvarda Smiltēna Saeimas priekšsēdētāja krēslu? Kā pašiem politiķiem patīk teikt - politika esot kompromisu māksla. Pārtulkojot šo frāzi ikdienas valodā, tā nozīme - politika ir nemitīga tirgošanās. Es kaut ko tev, tu atkal man. Praksē tas nozīmē, ka nemitīgi jāapstiprina dažādas amatpersonas, jāpieņem dažādi, daudzus konkrētus cilvēkus interesējoši lēmumi. Nevienai partijai nav 50% balsu. Tās vienmēr jāsavāc vienojoties. Tāpēc, ja kāds kaut ko ļoti grib, tad to vienmēr var, teiksim kā ir, ietirgot.
Vai šī lielā griba ir? Atbildi uz šo jautājumu var gūt, atbildot uz pretjautājumu - bet kāds tad bija “Pīlēna biedrības” dibināšanas mērķis? Vadīt četras ministrijas? Nu, ja tik pieticīgi, tad nu neko...
