SIF un citiem “integrācijas” naudas apguvējiem 3,9 miljoni eiro šoreiz iet gar degunu

“Progresīvo” deputāte Antoņina Ņenaševa aicina piešķirt 3,9 miljonus eiro latviešu valodas kursu organizētājiem © Ekrānšāviņš

2023. gada valsts budžeta apspriešanas gaitā “Progresīvie” uzstāja uz 3,9 miljonu eiro piešķiršanu Sabiedriskās integrācijas fondam latviešu valodas apmācības kursiem.

Koalīcija šo naudu latviešu valodas apmācības kursiem nepiešķīra, kas it kā deva iespēju galēji kreisajiem pārmest koalīcijai un it īpaši Nacionālajai apvienībai, ka tie par latviešu valodu esot tikai vārdos, bet ne darbos.

Šī klajā demagoģija ir pelnījusi plašāku atspēkošanu. Vispirms noskaidrosim, kur ir problēma. Par ko vispār diskusija?

Trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir liels skaits darbaspējīgā vecuma cilvēku, kuri joprojām latviešu valodu tikpat kā nesaprot vai saprot vāji. Ņemot vērā samērā grūtos nosacījumus pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanai Latvijā, lielākā daļa no šiem latviešu valodas nepratējiem Latvijā dzīvo jau sen. Liela daļa jau kopš okupācijas laikiem. Tolaik viņiem bija ap 30 un mazāk. Par tiem, kam tagad 65+, nav runa, jo viņi šodien jau ir ārpus aktīvā darbaspēka tirgus.

Visus šos gadus gan valsts, gan dažādas pašvaldības ir tērējušas ne vienu vien miljonu latu/eiro latviešu valodas bezmaksas kursiem, dažādām integrācijas programmām, iekļaušanas projektiem. Kāds ir šo pasākumu rezultāts?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ar ķirurģisku precizitāti jāatbild uz citu jautājumu. Kāds bijis šo pasākumu galvenais mērķis un uzdevums? Nē, ne jau deklarētais, uz papīra uzrakstītais. Īstais mērķis, ne šķietamais.

Šeit galvenais ir nenomaldīties un neaizklīst dažādu skaisti izdekorētu mānekļu džungļos, kuri mudž ar bezgalīgiem stāstiem par rūpēm par latviešu valodu, integrāciju, iekļāvību, saliedētību un citām it kā nenoliedzami jaukām lietām.

Jāatceras, ka mēs dzīvojam attīstītā projektu ekonomikas laikmetā. Galvenais šīs ekonomikas virzītājspēks ir ar pareiziem atslēgas vārdiem rotāti projekti, kas dod piekļuvi globālo struktūru finansējumam. Klimatneitralitāte, dekarbonizācija, diversifikācija ir šodienas ejošākie zīmoli, kuri pamazām nomaina vēl nesenos favorītus - integrāciju, inkluzivitāti, vienlīdzību.

Atslēgas vārds šajos gadījumos ir jāsaprot burtiski. Tie kalpo kā atslēga naudas seifam, no kura paņemt nepieciešamos resursus, lai nodrošinātu procesā iesaistīto personu vajadzības pēc kultūras, izklaides un ikdienas dzīvošanas patīkami komfortablā vidē. Komfortabla vide šeit nozīmē vidi, kura tikpat kā nesaskaras ar to cilvēku dzīvi, kuru dēļ šī nauda it kā tika piešķirta.

Latvijā tas mazāk raksturīgs, bet, piemēram, Parīzē, kur vērojamas milzu dzīves līmeņa atšķirības starp atsevišķiem pilsētas rajoniem, integrējamie un integrācijas projektu rakstītāji gandrīz nekad nedzīvo vienos un tajos pašos rajonos. Tie, kuru dēļ tiek rakstīti šie bezgalīgie integrācijas projekti, dzīvo kriminālos graustu rajonos, kamēr projektu rakstītāji un finansējuma apguvēji “solīdos” rajonos, kur durvis var turēt neaizslēgtas.

Tātad vēlreiz. Kā tiek risinātas problēmas projektekonomikas ietvaros? Vienkārši. Tiek piešķirta nauda konkrēta jautājuma risināšanai. Tiek izstrādāts projekts šīs naudas apgūšanai, un pēc zināmas birokrātiskās procedūras iziešanas šī nauda arī tiek sekmīgi apgūta. Visi apmierināti. Problēma šķietami tiek risināta, procesā iesaistītie var dzert labu vīnu, ģērbties slavenu modes namu tērpos, iet uz JRT izrādēm un braukāt pa ārzemēm. Tas, ka tiem, kuru dēļ šī nauda piešķirta un tērēta, nekādu īpašu uzlabojumu nav, nevienu neinteresē, jo ne jau viņu dēļ šī nauda tika iedalīta.

Ja mēs šo mehānismu saprotam, tad nav grūti atbildēt uz jautājumu - kāpēc 30 gadu laikā integrācijas rezultāti ir tik vāji? Kāpēc tik daudz darbaspējīgā vecuma cilvēku latviešu valodu joprojām prot ļoti, ļoti slikti?

Tāpēc, ka galvenais uzdevums visus šos 30 gadus bija nevis veikt šo cilvēku integrāciju, panākt būtisku viņu latviešu valodas prasmju

uzlabošanos, bet gan apgūt šiem nolūkiem paredzētos līdzekļus. Šodien diez vai kāds ir spējīgs sarēķināt tos miljonu desmitus un varbūt pat simtus, kuri pa šiem 30 gadiem iztērēti Sabiedriskā integrācijas fonda, Rīgas, Rēzeknes, Daugavpils un citu pašvaldību rīkotajos latviešu valodas kursos un citos integrācijas pasākumos. Varbūt tomēr beigsim šo naudas šķērdēšanu? Varbūt teiksim: viss, pietiek.

Ja patiesi gribam panākt, lai Latvijā pastāvīgi dzīvojošie cittautieši apgūtu latviešu valodu, tad ir jāizveido tāda sadzīviskā vide, kurā viņi paši censtos pēc iespējas apgūt latviešu valodu, jo bez tās neiztikt. Kamēr tas tā nav, kamēr paši latvieši pie pirmās iespējas pāriet uz krievu vai angļu valodu saskarsmē ar cittautiešiem, tikmēr naudas piešķiršana latviešu valodas kursiem ir tīrs naudas “apgūšanas” (korupcijas) pasākums. “Progresīvo” priekšlikums faktiski ir šķietami leģitīmas korupcijas rosināšana, un tā tas arī jāvērtē

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.