Nākamās Saeimas vēlēšanas vēl ir tālu, bet valsts prezidenta vēlēšanas pavisam tuvu – jau 31. maijā. Līdz 13. maijam jāizvirza kandidāti, un tad jau visu izšķirs Saeimas deputātu balsojums. Un kā tad bez aizkulišu sarunām.
Prezidenta balsojuma motivācijā jāizšķir vairākas plāksnes. Pirmā - vēlētāju, tas ir, Saeimas deputātu un viņiem tuvās politiskās šķiras intereses kopumā. Šeit svarīgi šos konkrētos plus/mīnus 20-200 vēlētājus nejaukt ar Latvijas pilsoņu kopumu. Otrā - atsevišķu ietekmīgu spēlētāju personiskās intereses/ambīcijas. Trešā - politiskais izdevīgums. Kā tas izskatīsies visas sabiedrības acīs, un kā to “pārdot”? Ceturtā - valstiskais izdevīgums. Kas labāk Latvijas valstij un Latvijas sabiedrībai kopumā?
Latvijas prezidenta ievēlēšanas kārtība pēdējo, ceturto punktu nostāda tik nenozīmīgā stāvoklī, ka par to pat nav jēgas runāt. No valstiskā viedokļa mums būtu svarīgs tāds prezidents, kurš brīdī, kad Ministru prezidents demonstrē izteiktu neizlēmību un drosmes trūkumu, spēj pārņemt iniciatīvu un pārtvert valsts vadības stūri. Neļaujot, kā populārā dziesmā dzied, “palaist puķīti pa dambi”.
Taču šāds prezidents - patstāvīga politiskā figūra - ir galīgi nevajadzīgs viņa vēlētājiem: deputātiem. Latvijas politiskās sistēmas īpatnība ir tāda, ka, lai arī skaitāmies parlamentāra republika, galvenais varas centrs ir valdība. Jā, šo valdību ievēlē Saeima, un no spēku samēra Saeimā viss atkarīgs, bet tas tā notiek tikai līdz valdības apstiprināšanai. Tajā brīdī, kad valdība ir izveidota, politiskais smaguma centrs no Jēkaba ielas strauji pārvietojas uz Brīvības bulvāri.
Prezidenta vēlēšanas it kā ir gadījums, kad deputāti varētu teikt savu vārdu. Pierādīt, kuri te galvenie. Taču arī šeit tikai it kā. Prezidenta vēlēšanas ir atklātas, un deputātam jārīkojas atbilstoši frakcijas lēmumam, kas nozīmē, ka jau tā šaurais prezidenta “vēlētāju” loks vēl vairāk sašaurinās. Kā partiju vadība lemj, tā arī būs. Līdz ar to drīzāk var runāt par prezidenta iecelšanu, nevis par ievēlēšanu, lai gan tehniski tā, protams, ir gluži leģitīma ievēlēšana.
Tas, ka ceturtais - valstiskā izdevīguma - līmenis tikpat kā nekādu nozīmi nespēlē, nozīmē tikai to, ka prezidenta institūcija Latvijas politiskajā sistēmā jau pēc noklusējuma nevar būt izcilības inkubators. Ja kāds prezidents ir bijis labāks, tad tikai kā izņēmums, kurš apstiprina likumu. Jo prezidents klusāks, mazāk jaucas politikā un piebalso visam, ko “lielie” saka, jo labāk [politiskajai šķirai]. Kā jau esmu agrāk rakstījis - galvenais prezidenta ievēlēšanas kritērijs - kuram izdodas notēlot lielāku Cibiņu (pēc Jāņa Poruka noveles “Kauja pie Knipskas” motīviem), tam arī lielākas izredzes tikt ievēlētam.
Taču, tā kā Latvijā prezidentu ievēlē/ieceļ samērā šaurs cilvēku loks, tad tieši šo cilvēku izvēle kļūst noteicošā. Līdz ar to svarīgākie kļūst otrās un trešās plāksnes apsvērumi. Personiskās ambīcijas/intereses un partiju politiskās intereses.
Šoreiz mazāk runāsim par konkrētu personu ambīcijām, jo prezidenta vēlēšanu pašreizējā posmā par to vēl pāragri spriest. Ņemot vērā vairuma politiķu stipri paaugstināto pašvērtējumu, cilvēkiem no malas bieži pat prātā neienāk, kādas kosmiskas ambīcijas var slēpties it kā pavisam neievērojamu, bet politiskajai šķirai piederošu cilvēku galvās. Valsts prezidenta amats tur nebūt nav augstākais iespējamais dzīves sasniegums. ANO vai NATO ģenerālsekretārs vai vismaz eirokomisārs ir tāds “normāls” ambīciju līmenis.
Šo politiķu īpatnību pieminu tikai tāpēc, lai būtu labāk saprotams tas plašais iespēju apmērs, kad gandrīz jebkuram deputātam var neuzkrītoši “piedāvāt” kādu it kā izdevīgu amata darījumu, pretī palūdzot kaut ko savās interesēs. Manipulatoriem un intrigantiem šis ir ļoti izdevīgs darba lauks, un prezidenta amata krēsls ir ārkārtīgi spožs žibulis, uz kura uzķerties ir vieglāk par vieglu. Taču, kā jau teicu, par konkrētām personībām tad, kad tās būs nosauktas.
Šobrīd priekšplānā izvirzās politisko spēku intereses. Par spīti Egila Levita salīdzinoši nelielajai popularitātei, viņš iemieso “pareizo” spēku kandidātu, tāpēc “pareizo” partiju vēlētāji pieņems savu deputātu balsis Levitam. Šobrīd “pareizo” nišu ieņem “Vienotība” un “Progresīvie”. Kopā 36 balsis.
Šajā kombinācijā muļķīgā lomā nonāk Nacionālā apvienība (NA). NA, lai arī ir gandrīz vai mūžīgs koalīcijas partneris, nekādi neskaitās pie “pareizajiem”. NA vēlētāji pat vēl vairāk nekā NA deputāti izceļas ar radikāliem, “nepareiziem” uzskatiem, tāpēc gaida no saviem deputātiem ne mazāk radikālu rīcību.
Levits nomināli ir NA kandidāts, un NA nekad no šī “sava” kandidāta nav norobežojusies. Vārds “savs” jāliek pēdiņās, jo kāds gan Levits nacionāļiem savs? Kariņa bekvokālists, ne nacionāļu prezidents. Bet ko lai dara, ja “pēc papīriem” viņš skaitās mūsējais? Politiskā konsekvence, principu noturīguma demonstrējums, vēlme skaitīties “nopietnam” spēlētājam prasa izturēt līdz galam. Ja reiz mūsējais, tad par savējo stāvam un krītam. Ja tā, tad Levitam jau 49 balsis. Vajag vēl divas.
ZZS nupat notikušajā kongresā pieņēma rezolūciju, ka par Levitu noteikti nebalsos. Tieši tāpēc, lai novērstu kādu savu deputātu “pārpirkšanu”. Sekas tādā gadījumā būs politiski smagas. “Latvija pirmajā vietā” (LPV) jau ir izvirzījusi prezidenta amatam Uldi Pīlēnu.
Šo soli var visādi interpretēt. Gan kā lāča pakalpojumu AS neformālajam līderim, gan ka īstu pakalpojumu, lai izteiktu politiski nekorektu piedāvājumu un neveiksmes gadījumā noņemtu politisko atbildību no savas partijas.
Kāpēc piedāvājums ir politiski nekorekts? Atcerēsimies Latvijas politikas nerakstīto likumu - trīs valsts augstākās amatpersonas tiek sadalītas starp koalīcijas partijām. AS jau ir tālredzīgi iedots Saeimas priekšsēdētāja amats, kuru ieņēmis godkārīgais un par sevi ļoti augstās domās esošais Edvards Smiltēns no Reģionu apvienības.
Ne velti nosaucu Smiltēna pamata partiju, jo AS veido vairākas politiskie spēki. Tāpat ne velti dažos vārdos noraksturoju pašu Smiltēnu. Viņš darīs visu iespējamo un pat neiespējamo, lai saglabātu komfortablo Saeimas spīkera amatu, kas godkārīgajam Smiltēnam dod plašas iespējas apmierināt šo savu godkāri.
Jebkuras politiskas izmaiņas apdraud Smiltēna iespēju šajā krēslā sēdēt, tāpēc Smiltēns ne mazāk kā Rīgas pils plašā padomnieku komanda ar Sarmīti Ēlerti un Andri Teikmani priekšgalā negrib nekādas politiskas izmaiņas. Ja visu varētu saglabāt tāpat kā līdz šim, tad tas viņiem būtu optimālais risinājums. Nekāda riska. Jebkurš cits variants var sašūpot laivu, un nekad nevar paredzēt, kurš pārkritīs pār laivas apmali. Līdz ar to Smiltēns gluži objektīvi nav ieinteresēts, ka viņa saraksta cilvēks - Pīlēns - kļūst par prezidentu. Divi augstākie amati partijai ar 15 vietām Saeimā? Nav par daudz?
Patiesību sakot, to pašu varētu arī teikt par visu AS. Viņi visi pagaidām samērā ērti sēž savās siltajās vietiņās. Kur nu kurais. Taču ir nianse, par kuru rakstīts ne reizi vien. AS gāja uz 14. Saeimas vēlēšanām kā pārmaiņu spēks. Kā alternatīva Arta Pabrika - mums nepieciešams izlēmīgs premjers.
AS šajā vēlēšanu ciklā vienreiz jau būtiski piekāpās, un premjers ir tas pats vecais - neizlēmīgais un nekādu atbildību uzņemties negribošais. Premjers, kura moto: “ne steigties, ne pagaidīt, saprotiet kā gribat”.
Ja tagad arī valsts prezidents paliek tas pats vecais, tad kā savu nākotni tālāk redz AS? Ar kādu stāstu viņi domā iet uz nākamajām, 15. Saeimas vēlēšanām? Ar uzvarētāja titulu sacensībā par neizlēmīgāko un atbildību uzņemties negribošāko politisko spēku? Solījām pārmaiņas, bet “laižam puķīti pa dambi”? Kas būs viņu vēlētāji?
Šajā brīdī obligāti jāatgādina, ka šajos teorētiskajos apsvērumos es apzināti izvairījos no tādu gadījumu izskatīšanas, kuros atsevišķiem “Vienotības” cilvēkiem ir spēcīga personiskā vēlme jau šajā ciklā ieņemt Rīgas pils saimnieka lomu. Ja šāda vēlme ir, tad bilde fundamentāli izmainās. Tad tā arī, visticamāk, būs, jo “Vienotība” neapšaubāmi ir šajā Saeimā pieredzējušākais spēlētājs ar lielāko mandātu skaitu. Kā viņi gribēs, tā arī būs.
Lai gan ir bijuši precedenti pretējam. 1999. gada prezidenta vēlēšanas un negaidītais šo vēlēšanu iznākums ar Vairu Vīķi-Freibergu ir zīmīgs. Toreiz arī “Latvijas ceļa” politiskā “šaha lielmeistari” domāja visus apspēlēt, bet beigās sestajā vēlēšanu kārtā apspēlējās paši.
Atceros “Latvijas ceļa” bagātīgi klātos galdus Latvijas Mūzikas akadēmijas telpās (toreiz prezidenta vēlēšanas bija notikums, kura dēļ partijas pat rīkoja svinības) un galīgi sadrūmušās sejas ap tiem. Bet vēlāk izrādījās, ka ievēlēta ne tā sliktākā šo laiku prezidente. Diez vai daudzi iebilstu, ja vēsture atkārtotos.
