Premjera Krišjāņa Kariņa attiecībām ar Lieldienām piemīt kaut kas mistisks, neizskaidrojams. Pirms diviem gadiem viņš uz Lieldienām aicināja rādīt viens otram savas olas, šogad izcēlās ar atklāsmi, ka pensijas vecumu “būs neizbēgami jāpalielina”.
Ņemot vērā, ka iepriekšējais pensijas vecuma palielināšanas posms (pa 3 mēnešiem gadā) vēl nav noslēdzies (tas notiks 2025. gadā, pensijas vecumam sasniedzot 65 gadus), jaunus pensionēšanās vecuma paaugstināšanas draudus nevar vērtēt citādi kā vien sen neredzētu nekaunību. Tas ir klajš spļāviens sejā Latvijas sabiedrībai.
Rodas divi jautājumi. Kāpēc viņš tā dara, un uz kāda pamata viņš var atļauties tādu cūcību Lieldienu priekšvakarā?
Atmiņā uzreiz nāk apokrifs par Liona Feihtvangera ciemošanos pie Staļina 1937. gadā. Pazīstamais rakstnieks pirms tam vairākus mēnešus dzīvoja PSRS, vācot materiālus topošajai grāmatai “Moskau 1937”. Sarunas gaitā viņš jautājis Kremļa saimniekam: “Kā jums, biedr Staļin, izdodas iegūt tik milzīgu tautas uzticību un mīlestību, ja cilvēkiem ir tik grūti dzīves apstākļi?”
Staļins neko neesot atbildējis, bet nodevis rīkojumu saviem palīgiem. Pēc kāda laika kabinetā palaista izplūkāta vista bez spalvām. Nelaimīgajai, termoregulāciju zaudējušai vistai pretī panācis Staļins un tā, meklējot siltumu, spiedusies pie diktatora zābaka stulma. “Tā, lūk, iegūstama vispatiesākā tautas mīlestība,” triumfējoši noteicis Staļins.
Līdzsvaram daži mazāk kliedzoši Kariņa rīcības vērtējumi. Bijusī veselības ministre Ilze Viņķele: “Kā cilvēks, kas likumā ir dabūjis lēmumu par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, ar pilnu atbildību saku, ka Kariņa pēkšņā atklāsme ir dūmu aizsegs un mēģinājums manipulatīvi novērst uzmanību no problēmām, kas ir aktuālākas un viņa tiešā atbildība. Piemēram, veselības finansējums.”
Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule: “Ja kāds grib palielināt pensijas vecumu, nāksies vien ieguldīt vairāk veselības aprūpē. Citādi tas nestrādās. Darbaspējas nodrošina veselība. Ir jāpalielina valstī veselīgi un kvalitatīvi nodzīvoto dzīves gadu rādītājs. Tad var celt. Strādātgriba krīt katram, kurš nav vesels.”
Jāsaka, ka šie vērtējumi, lai arī kritiski, raksturojami kā ļoti ieturēti, miermīlīgi, pat pielaidīgi. Iespējams, tieši sabiedrības pielaidība šādām Kariņa nekaunībām ir tas, kas viņam ļauj tā uzvesties un runāt. Ja latviešu sabiedrība būtu gatava publiski pateikt arī kādu smagāku vārdu, tad Kariņš divreiz padomātu pirms kaut ko tādu atļautos laist pār lūpām.
Ne reizi vien esmu rakstījis, ka Latvijas politiskās dzīves īpatnība ir tā, ka mūsu vietējie politiķi visai maz rēķinās ar vēlētāju vajadzībām. Viņi nekādu debess mannu tiem nesola. Tas nepieder pie smalkā toņa. Nopietni politiķi aicina savilkt jostas, tīrīt zobus, klausīties ko saka Brisele un paaugstināt pensijas vecumu. Kaut ko taustāmu cilvēkiem sola tikai populisti. Tas Latvijā iegājies vēl kopš aizvēsturiskiem laikiem.
Atcerēsimies, ka deviņdesmito gadu vispārējā trūkuma apstākļos tagad jau nelaiķis Joahims Zīgerists apciemoja vientuļus pensionārus viņu lauku mājās, veda viņiem zāles, pārtiku un citādi centās palīdzēt. Kāda bija labi paēdušās Rīgas “smalkās” sabiedrības reakcija? Izsmiekls, ņirgas, lamas. Paviegls populists/pamuļķis. Joprojām tautas atmiņā viņš galvenokārt palicis ar saviem banāniem.
Toties uzpūtīgais, ciniskais miljonārs Andris Šķēle līdz pat 2002. gadam laikraksta “Diena” slejās (tagadējā sabiedriskā medija analogs) skaitījās izcils valstsvīrs, “visu laiku labākais premjers”, par spīti viņa īpašumā esošās “Ave Lat Grupas” neslēptai Latvijas pārtikas rūpniecības “prihvatizācijai” ar sekojošu izpārdošanu.
Nedaudz vēlāk ar nežēlīgu budžeta konsolidāciju popularitāti iemantoja Valdis Dombrovskis un joprojām skaitās viens no cienītākajiem premjeriem. Tā kā pieprasījums pēc sāpīgiem gājieniem, rūgtām zālēm no Latvijas sabiedrības ir nemainīgs. Līdz ar to šie Kariņa izteikumi uztverami kā atbilde uz attiecīgu sociālo pieprasījumu.
Piedāvājums ir vienkāršs. Tiek paziņots, ka Latvijā ir katastrofāla demogrāfiskā situācija, ne mazāk katastrofāla vecuma struktūra, un tad, pēc šīs traģiskā balsī izteiktās ziņas tiek pasludināts risinājums. Nē, ne jau solidaritātes nodokļa ieviešana no miljardu eiro lielās banku peļņas. Bankas Kariņam ir svētas. Arī tas, ka uzņēmumu ienākumu nodoklis veido tikai 2,7% no visas iekasēto nodokļu summas, Kariņam nedod iemeslu naudu meklēt šajā virzienā.
Tur visur ir biznesa cilvēki, kuri jau pēc savas dabas ir plēsoņas ar asiem zobiem. Tiem izraut kaut sīkāko kumosiņu no rīkles ir bīstami. Var arī pats norauties. Cita lieta zālēdāji pensionāri. Pareizāk sakot, vēl ievainojamāka un mazaizsargāta cilvēku kategorija - pirmspensijas vecuma cilvēki. Tos var dīrāt cik uziet. Kā tās vistas pie Staļina.
Tas, ka Latvijā ir viens no zemākajiem dzīves ilgumiem ES, Kariņu neuztrauc. Veselības aprūpes sistēmai naudu var nedot. Toties to var paņemt no sociālās apdrošināšanas fonda. Precīzāk sakot, nauda lieliski ietaupās, ja cilvēkiem ilgāk nemaksā pensiju. Pat negribas runāt, cik tas viss pretīgi izklausās. Tieši pretīgi. Citā vārda šeit nav.
Dažbrīd šķiet, ka Kariņš spēlē kaut kādu iekšēju kazino un izjūt azartu - nu, cik tā dumjā tauta izturēs? Vai tiešām tā mierīgi pacietīs arī šo spļāvienu sejā? Vai tiešām arī to viņi uztvers kā zelta lietutiņu no augstā nama loga? Ja tā, tad šo tautu var mīcīt, cik vien grib, un kā vien grib.
Vakar rakstīju par provinciālu mazvērtības kompleksu, kurš izpaužas neizskaužamās bailēs par to kā mēs izskatīsimies citu acīs. Ka tikai kāds kaut ko nepadomā sliktu. Jāizdabā citiem, pat ja šī izdabāšana notiek uz sava rēķina.
Lūk, kā tas izskatās praksē. Inga Spriņģe, aizstāvot Krievijas pilsoņu arī turpmāku nevēlēšanos iemācīties latviešu valodā kaut pašu mazumiņu: “Nu nez, ja uz Krievijas robežas sāktu vest tūkstošiem pensionāru, asaras, daudziem Krievijā nekā nav, nedomāju, ka BBC un CNN sižeti radītu simpātijas Latvijai.”
Nav svarīgi, kā jūtas Latvijas pilsoņi, kuriem jāsadzīvo ar šiem Krievijas pilsoņiem - Latvijas, latviešu un latviešu valodas nīdējiem. Galvenais, ko padomās BBC un CNN skatītāji.
Nobeigumā pats svarīgākais. Ja pie sevis klusi piebilstat: nuja, bet Sprinģei taču taisnība. Tā jau arī ir. Skaidrs, ka BBC un CNN skatītāji nebūs mūsu puse, tad nebrīnieties, ka tādi kā Kariņš mūžīgi uz jūsu rēķina lāpīs budžetu un pensijas vecumu cels līdz bezgalībai. Tos, kuri vienmēr visiem cenšas izdabāt, tos arī, teiksim pieklājīgi, visi izmanto.
