“Apvienotā saraksta” izvirzītais prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns ir pirmais oficiālais kandidāts. Nav izslēgts, ka tieši viņš arī būs nākamais valsts prezidents.
Esošais valsts prezidents Egils Levits vēl nav paziņojis par savu izvirzīšanu, bet maz ticams, ka viņš izstāsies no cīņas vēl pirms tās sākšanās. Tas tomēr no viņa puses izskatītos jau pārāk paviegli. Ja vēl “Progresīvie” izvirzītu bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu, tad cīņa par prezidenta krēslu kļūtu pavisam cienījama. Visi trīs kandidāti būtu cilvēki ar pieklājīgu intelektuālo potenciālu. Kā latvieši mēdz par saviem prezidentiem teikt - nebūtu jākaunas.
Katram no kandidātiem ir savi plusi un savi mīnusi. Pīlēns ir izturēts, līdzsvarots, par sevi un savu vērtību pārliecināts, bet ne uzpūtīgs. Pīlēns publiskajā politikā varbūt nav pilnīgs iesācējs, bet tuvu tam. Viņam ir trūkums, kurš viņam acīmredzami traucē. Viņš mēdz runāt pārāk abstrakti.
Tā vien izskatās, ka Pīlēns ir no tiem smalkajiem “inteliģentiem”, kuri uzskata tiešu, konkrētu valodu par prastu un neinteliģentu. Viņam pašam ir skaidrs, ko nozīmē visas šīs “kara istabas” un “horizontālās sadarbības saites”, bet apkārtējiem šķiet, ka viņš ir kārtējais pārgudrais tukšmuldētājs. Tiesa, viņu glābj praktiski padarītais. Arhitekts, viens no Latvijas lielākajiem būvniekiem. Tātad spējīgs arī kaut ko noorganizēt, nevis tikai tukši spriedelēt par ekonomiskajām transformācijām.
Taču Pīlēna galvenais mīnuss ir cits. Viņš neiztur galveno Latvijas prezidenta ievēlēšanas kritēriju - viņš vāji atbilst Cibiņa tēlam. Viņš saviem vēlētājiem (uz pirkstiem saskaitāmiem amatā iecēlājiem) nesola būt pakļāvīgs viņu gribas izpildītājs, kurš klusi sēdēs savā Rīgas pilī un nodarbosies ar jaunvārdu izgudrošanu. Pīlēnam ir ambīcijas būt par prezidentu, kurš, par spīti ierobežotajām pilnvarām, būs aktīvs politiskās dzīves un politiskās darba kārtības veidotājs.
Vai tāds prezidents ir vajadzīgs mūsu politiskajai šķirai? Gan jā, gan nē. No vienas puses, skaidrs, ka politiski patstāvīgs prezidents politiskajai šķirai nav vajadzīgs, un normālā situācijā Pīlēnam nebūtu nekādu izredžu. Taču situācija nav normāla.
Pēc 14. Saeimas vēlēšanām politiskajā arēnā izveidojās pārliecinoša “Vienotības” dominante. Lai arī vienu brīdi kā gluži reāla pavīdēja ideja par premjera Krišjāņa Kariņa nomaiņu pret citu “Vienotības” cilvēku, politiskās loģikas principi ņēma virsroku. Ja reiz “Vienotība” uz vēlēšanām gāja ar Kariņu kā premjera kandidātu, tad atkāpšanās no šī uzstādījuma varētu tikt tulkota kā vājuma pazīme un vēlētāju mānīšana. Tāpēc “Vienotība” ar ārlietu ministra Edgara Rinkēviča tvīta palīdzību skaidri un nepārprotami paziņoja - mūsu kandidāts ir Kariņš, un cita nebūs. Ar to arī diskusijas šajā jautājumā tika slēgtas.
Tagad jau pat “Vienotības” atbalstītājiem redzams, ka Kariņš varbūt nebija slikts valdībai, kad Saeimā valdīja haoss ar visiem tiem Kaimiņiem, Gobzemiem & Co. Tagad, kad būtu jāatrota piedurknes un jāstrādā ar pilnu atdevi, Kariņa faktors sāk spēlēt bremzējošu lomu. Ar Kariņu pie stūres valsts atpakaļslīdēšana, Levita vārdiem runājot, tikai turpināsies.
Tajā pašā laikā nav daudz variantu no Kariņa tikt vaļā. Valdībā visi samērā komfortabli sēž, un nekādi demarši nav gaidāmi. Skudru pūzni var uzjundīt un gaidīt uz rosīgāku sakustēšanos, vienīgi sajaucot politiskā pasjansa kārtis. Ja par prezidentu kļūtu Pīlēns (nedomāju, ka Osipovai pie pašreizējā salikuma ir kādas izredzes), tad jau pats šis ievēlēšanas fakts varētu iniciēt diskusijas par valdības vadītāja nomaiņu.
Jau minēju, ka Pīlēna izredzes kļūt par nākamo prezidentu ir lielas. Uz ko balstās šīs aplēses? Šobrīd Levitam pat pie labākā salikuma ir 49 balsis. Pīlēna vairākkārt uzsvērtā piebilde, ka pilnīgi visi AS deputāti esot lūguši viņu kandidēt, nozīmē, ka runas par iespējamo AS šķelšanos ir, teiksim tā, pāragras.
Ja Levits var pretendēt uz 49 balsīm, tad viņa oponents uz 51 balsi. Var iebilst, ka tā ir tikai plika aritmētika, kura politikā ne vienmēr strādā.
Jāņem vērā arī cilvēciskais faktors. Kāpēc lai, teiksim, ZZS balsotu par tā saraksta izvirzīto kandidātu, kura biedri ne bez savstarpējiem apvainojumiem un aizvainojumiem atšķēlās no jumta organizācijas?
Šeit atkal jāatgriežas pie Kariņa faktora. Šīs prezidenta vēlēšanas lielā mērā ir neoficiāls uzticības balsojums esošajam premjeram. Vienīgais veids, kā ZZS var pat ne tikt valdībā, bet kaut kad nākotnē cerēt uz tikšanu, ir nomainīt Levitu, kurš šķiet zaudējis jebkādu politisko patstāvību. Viņš nonācis īsā saitītē gan no Kariņa puses, gan no sava par patstāvīgu politisku figūru kļuvušā prezidenta biroja ar “stingrās rokas” vadītāju Sarmīti Ēlerti priekšgalā.
Teorētiski pastāv arī variants, ka “Vienotība”, paziņojot, ka Pīlēna izvirzīšana izjauc koalīcijas veidošanas principus, veido jaunu koalīciju, AS nomainot ar ZZS. Vēsturiski abām partijām ir bijusi salīdzinoši laba (abpusēji izdevīga) sadarbība, lai ko abu pušu politiķi runātu publiskajā telpā. Taču atkal. Kariņa faktors, kas šo iespēju pārvērš tikai par teorētisku fantāziju.
Ja premjers ir psiholoģiski vājš un iekšēji jūtas vājāks par Pīlēnu vai Lembergu, tad tā ir liela nelaime valstij. Viņa centrālais pamatuzdevums šādā situācijā kļūst nevis rūpes par valsts un tās pārvaldes attīstību, bet gan izvairīšanās no tiešas sadursmes ar stiprākiem konkurentiem. Jo vājākas apkārt personības, jo labāk. Tieši šī iemesla dēļ jau iepriekšējā Kariņa valdībā viņam vismazāk pretenziju radās pret acīmredzami vājiem ministriem, par kuriem neizpratnē galvas grozīja pat lojālisti. Toties pats Kariņš uz šo vājnieku fona izskatījās kā milzis.
Atsevišķi jārunā par daudzajām konspirācijām, ar kurām pilns internets. Piemēram, Pīlēna ievēlēšanas gadījumā esot apdraudēta Latvijas rietumnieciskā orientācija. Kāpēc? Tāpēc, ka par viņu varētu balsot Grevcova, Rosļikovs un Šlesers.
Loģika vienkārša - nav jāskatās, kas tu esi, ko tu dari un ko tu runā, jāskatās, kas par tevi balso. Vēl vairāk, tas, kādas ir tavas pilnvaras, neko nenozīmē. Ja par tevi nobalso Grevcova - viss, Latvijas orientācija mainās, un ja ne rīt, tad parīt soļojam zem Z karogiem.
Ne tikai šīs, bet pilnīgi visas konspirācijas balstās uz nesatricināmu pārliecību, ka cilvēks pats par sevi nav nekāds subjekts (izņemot pašu konspirologu, kurš vienīgais “nav uzpirkts” un kuram “viss ir skaidrs”). Visi pārējie cilvēki var būt tikai bandinieki, koka figūras, kuras bīda kādi citi, parasti vārdos nenosaukti “spēki”. Tas neattiecas tikai uz Pīlēna gadījumu. Tas attiecas uz visām konspirācijām kā tādām.
Runāt par ģeopolitiskās orientācijas maiņu prezidenta vēlēšanu sakarā nav nopietni. Ja kāds šādas runas cenšas musināt, tad tas liecina tikai par to, ka citu nopietnāku argumentu, kāpēc amatā būtu jāatstāj Levita/Kariņa tandēms, nav.
Ja reiz tiek runāts par orientācijām un karogiem, tad tikpat labi var savērpt konspirācijas par partiju “Progresīvie”, kuras attieksme pret Latvijā dzīvojošajiem Krievijas Federācijas pilsoņiem ir vairāk nekā aizdomīga (no konspirāciju aspekta).
Ja abstrahējamies no Kariņa faktora un runājam par pašu Levitu, tad galvenais viņa trūkums ir viņa paša personība, kura neizstaro spēku un pārliecību. Vēsture ir nepārsūdzama. Par viņu kā potenciālo prezidenta amata kandidātu runāja jau sen. Vienmēr viņš palika it kā aizkulišu otrā riņķa kandidāts, kurš oficiāli nekad šajā amatā netika izvirzīts.
Arī 2019. gadā viņš piekrita būt par kandidātu vienīgi pēc tam, kad viņa atbalstam bija savāktas tik daudzas balsis, lai izslēgtu jebkādas nejaušības. Kā toreiz ironizēja viņa konkurents uz šo amatu, pašreizējais zemkopības ministrs Didzis Šmits, Levits ir gatavs iziet ringā tikai tad, ja jau iepriekš tiesneši viņam ir apsolījuši uzvaru.
Arī tagad Levits demonstrē šādu pašu, negribas lietot smagus vārdus, bet citu nav - gļēvumu. Viņa vairākkārt izteiktie mājieni, ka nevēlas, lai par viņu balsotu “nelatviskie” spēki, neliecina ne par patriotismu, ne principiālu nacionālismu. Tas liecina tikai un vienīgi par to, ka viņš jau ir sagatavojies zaudēt un vainu par šo zaudējumu uzkraut uz pašpasludinātajiem “nelatviskiem” spēkiem. Neteikšu, ka šāda rīcība būtu cieņu raisoša.
Par Levita zemo reitingu pat nav jēgas runāt, jo šajās vēlēšanās būs maz īstu Levita fanu. Pārsvarā viss atbalsts viņam nāks no nepatikas pret Pīlēnu, kurš apdraudot Kariņa iespējas vēl ilgi vadīt valdību. Līdz ar to atbalsts Levitam faktiski nozīmē atbalstu Kariņam.
Nav šaubu, ka līdz prezidenta vēlēšanām 31. maijā būs mēģinājumi Pīlēnu sasaistīt ar kādām negodprātībām (iespējamo dalību būvnieku kartelī). Protams, pašas par sevi šīs iespējamās negodprātības maz kuru interesē, taču, ja tās var izmantot kā politiskos ieročus, tad kāpēc gan ne? Agrākā prakse liecina, ka Pīlēnam tā ir vājā vieta un viņš samulst, kad pietiekami nekaunīgi viņam tiek uzdoti ne pārāk patīkami jautājumi.
Faktiski šīs būs tādas dīvainas prezidenta vēlēšanās, jo cīņa būs nevis starp prezidenta amata kandidātiem, bet gan starp prezidenta kandidātu un premjeru. Starp Pīlēnu un Kariņu.
Atkarībā no tā, kā rēķina, šis jau būs otrais, trešais vai pat ceturtais raunds.
Pirmais raunds bija vēlēšanu posms, kurā Kariņš it kā uzvarēja - “Vienotība” ar viņu kā esošo premjeru, nākamo premjera kandidātu un saraksta līderi ieguva 26 vietas, kamēr Pīlēns bez iepriekšēja handikapa un pašam nestartējot - 15 vietas. Tīri psiholoģiski - neizšķirts.
Otrajā raundā - koalīcijas sastādīšanā Kariņš palika zaudētājos, toties viņš pilnībā uzvarēja trešajā raundā - valdības veidošanā. Tur viss notika pēc Kariņa diktāta un Pīlēns zaudēja pārliecinoši. Tagad ceturtais raunds, kas var katram no arēnā esošajiem politiķiem būt izšķirošais. Tiesa, pat ja Pīlēns kļūs par prezidentu, vēl nav teikts, ka tas automātiski nozīmēs Kariņa otrās valdības galu
