Koalīcija ir beigusies. Lai dzīvo koalīcija

Ainars Šlesers LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” paziņo, ka esošā koalīcija ir beigusies © Ekrānšāviņš

Pašreizējā Valsts prezidenta Egila Levita politiskā kaujas lauka pamešana ir pamatīgi sajaukusi kārtis valdošo aprindu iecerētajās kombinācijās. LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainars Šlesers pat izteica apgalvojumu, ka esošā koalīcija ir beigusies un 100% tiks veidota jauna. Vēlākais, līdz jūlija vidum.

Uz raidījuma vadītāja Jāņa Dombura jautājumu, kas Šleseram liek tā domāt, pēdējais vaļsirdīgi atbildēja ar politiski bērnišķīgo - to taču visi zina. Par jaunu koalīciju visi tik vien runājot. Šīs atbildes bērnišķīgums slēpjas tajā sīkumā, ka par jaunām koalīcijām runā gandrīz visu laiku, tāpēc šīs runas vienmēr jāuztver ar veselīgu piesardzību.

Politiskajā vidē netrūkst cilvēku, kuriem šī jaunu valdību un jaunu koalīciju “stādīšana” ir gluži kā hobijs. Gandrīz kā apsēstība. Ne par ko citu viņi nemaz neprot runāt. Kā apsēžas kafejnīcā pie galda ar tādiem pašiem “politiķiem”, tā tiek “kalti plāni” un “stādītas valdības”. Parasti gan tikai uz papīra vai vēl biežāk pļāpāšanas līmenī.

Skaidrs, ka šoreiz situācija ir nopietnāka. Sarunas par jaunu koalīciju un jaunu valdību notiek realitātei jau daudz tuvākā līmenī. Taču arī tas vēl neļauj teikt, ka 100% tiks veidota jauna valdība. Un tomēr. Krišjāņa Kariņa valdības gals ir tuvāks nekā jebkad agrāk.

Interesanta bija koalīcijas partiju pārstāvju reakcija uz šiem Šlesera izteikumiem. Tie acīmredzami nepatika ne Edgaram Tavaram no “Apvienotā saraksta” (AS), ne Rihardam Kozlovskim no “Vienotības”. Šī nepatika ir viegli skaidrojama. Pastāv iespēja izveidot koalīciju bez kādas no šīm partijām. Pagaidām ne AS, ne “Vienotība” nevar būt pilnīgi droša, ka jaunajā koalīcijā, ja tāda tiks izveidota, arī viņiem atradīsies vieta. Tāpēc viņi šķoba sejas, kad Šlesers paziņo par koalīcijas drīzu galu.

Teorētiski pastāv iespēja izveidot koalīciju arī bez Nacionālās apvienības (NA), bet tā jau būtu revolūcija Latvijas politiskajā laukumā. Revolūcija tādā izpratnē, ka spēlē tiktu iesaistīti gandrīz visi politiskie spēki, izņemot “Stabilitātei!”. Tādā gadījumā dažādiem “valdību stādītājiem” patiešām pavērtos ārkārtīgi plašas iespējas izvērsties, kombinēt, solīt, pirkt un sarunāt.

Taču pagaidām līdz šādai “revolūcijai” mūsu politiskā šķira vēl nav nobriedusi. Joprojām skaļi skan dziesma par prokremliskajiem un oligarhiskajiem spēkiem, kas tulkojumā no politiskās latviešu valodā nozīmē - jāsaglabā “Vienotības” dominante politiskajā arēnā. Ko pašreizējā politiskajā konstelācijā tas nozīmē praksē?

Esošā koalīcija var saglabāties tāda, kāda tā ir, gandrīz tikai vienā gadījumā - ja koalīcija izvirza vienotu prezidenta kandidātu un visi draudzīgi par viņu nobalso. Tā kā vienoties par AS kandidātu Uldi Pīlēnu nav iespējams, tad izveidojas situācija, kurā AS sava kandidatūra kādā brīdī būs jānoņem, ja vien viņi gribēs palikt pie “galda”.

Ne velti ZZS savu kandidatūru prezidenta amatam neizvirza, lai gan agrāk visai pārliecinoši tika teikts, ka noteikti kādu virzīs, kaut vai atpazīstamības veicināšanas nolūkā. ZZS pārstāvja Viktora Valaiņa uzmanīgā retorika liek saprast, ka viņi ir gatavi iesaistīties spēlē. Tas ir, jaunās koalīcijas veidošanā. Atliek tikai “Vienotībai” virzīt savu cilvēku un iedzīvināt jaunu kārtību - Valsts prezidents turpmāk būs koalīcijas prezidents, kura galvenais uzdevums būtu nodrošināt koalīcijas pārliecinošu dominanti sabiedrībā.

Tas jau tiek darīts. Laukumā spēcīgākā joprojām ir “Vienotība”. Viņu kandidātam ir lielākās iespējas uzvarēt. Īpaši tagad, kad Levits ir atbrīvojis laukumu un partijām paveras plašākas manevru iespējas. Ja par prezidentu tiek virzīts Edgars Rinkēvičs, tad atliek tikai izspēlēt kombināciju, kurā Pīlēns, saglabājot seju, paiet malā un koalīcija paliek vecā. AS nonāk vēl nospiestākā situācijā un pārvēršas par “Vienotības” satelītpartiju, nomināli saglabājot savas ministrijas/lēņu muižas.

Bet ja AS iespītējas? Tad koalīcijas atslēga nonāk ZZS rokās. Var rasties jautājums - bet kā tad Aivars Lembergs? Valdošajai politiskajai šķirai viņš taču ir kā dadzis acī. Kā tad “Vienotības” solījumi ar viņu nē un nē?

Kādi solījumi? Kad kāds no “Vienotības” līderiem, izņemot Kariņu, būtu nepārprotami izteicies pret ZZS? Tad jau drīzāk jāvaicā - kurš teicis, ka Kariņš paliks savā vietā? Viņa resurss jau ir izsmelts. No “Vienotības” vilcēja viņš pamazām kļuvis par bremzi.

Bet kā tad senais nesamierināms naids starp Rinkēviču un Lembergu?

Cik lielā mērā šis naids var iespaidot šodienas situāciju, grūti spriest, jo: 1) no Lemberga nekad neko nevar līdz pēdējam brīdim skaidri zināt; 2) nav skaidrs, cik lielā mērā Lembergs šobrīd ietekmē ZZS vadības lēmumus, jo vēsturiski Lemberga ietekme šajā partijā bieži ir tikusi pārvērtēta; 3) no Rinkēviča puses tikpat kā nekad nav izskanējušas politiskas apsūdzības ZZS. Atšķirībā, teiksim, no Kariņa, kurš par ZZS nievīgi izsakās regulāri.

Taču šie jautājumi izvirzīsies tikai tad, ja AS “iespītēsies”. Ja šis spēks “padosies”, tad koalīcija paliks vecā vai pat tiks papildināta ar “Progresīvajiem” “Vienotības” dominances ietvaros. Par “Progresīvo” prezidenta kandidāti Elīnu Pinto šajā kontekstā nav jēgas runāt, jo viņa izvirzīta tikai politiskās reklāmas nolūkā.

Galvenie faktori, kuri nosaka to, ka “Vienotības” pirmās rokas izvēle starp AS un ZZS ir par labu AS, ir šādi: 1) sabiedriskās domas veidotāju kārta (šķiriskā izpratnē) ir asā, kvazireliģiskā konfrontācijā ar ZZS. Ar šo spēku kā tādu. Vienkārši ticība neļauj to neiznīcināt. Kur nu vēl iet kopā;

2) “Vienotības” vecbiedriem, kas partijā joprojām nosaka toni, atmiņā vēl Laimdotas Straujumas otrās valdības veidošanas gaita 2014. gada nogalē pēc 12. Saeimas vēlēšanām un 2016. gadā februārī notikušais “apvērsums”, kurā “Vienotība” zaudēja premjera amatu un tika izveidota Māra Kučinska valdība. Abos gadījumos ZZS no spēka pozīcijām panāca sev maksimāli labāko iespējamo rezultātu.

Pieredze liecina, ka ZZS atsevišķos gadījumos spēj būt ļoti smags pasažieris, lai gan, no otras puses, abi spēki savulaik ir spējuši izdevīgi sadarboties, par spīti savstarpēji aizvainojošajai retorikai. Tā teikt, runas ir viena lieta, bet darbi pavisam kas cits. Tāpēc AS pārāk ilga “spītēšanās” var tai būt bīstama. Tā var palikt arī pie sasistas siles.

Teorētiski gan pastāv arī variants, ka tiek izveidota jauna koalīcija bez “Vienotības”. ZZS un AS “aizmirst” vecos aizvainojumus un veido jaunu politisko dominanti. Jāsaka godīgi. Šādam variantam ir maz izredžu realizēties. Aritmētiski tur nav nekādu problēmu. ZZS + AS + NA + LPV = 53. Pat politiski visas potenciālās domstarpības starp, teiksim, NA un LPV varētu koalīcijas līgumā atrunāt. Problēma ir citur.

Šāda koalīcija nozīmētu ne vien politisku, bet arī šķirisku revolūciju. Valdošās politiskās kārtas tiktu nostumtas malā, un priekšgalā izvirzītos līdz šim politiskā “Titānika” apakšējo klāju pasažieri. Tam, ka starp šiem zemāko kārtu pārstāvjiem ir arī daži miljonāri, nevajadzētu kādu mulsināt. “Smalkajā” sabiedrībā ir citi kritēriji, pēc kuriem noteikt savējos un svešos. Augšas un apakšas.

Šāda “revolūcija” būtu pilnīgi nepieņemama sabiedriskās domas veidotāju kārtai. Diendienā no visiem stūriem skanētu briesmu stāsti par Lemberga/Šlesera režīmu un viņiem pievienojušos Pīlēnu. Visas nelaimes tiktu pierakstītas šai valdībai, un tās popularitāte diez vai būtu augsta, jo arī globālā ekonomiskā situācija nepūstu šādas valdības burās. Tas ilgtermiņā grautu visu šādā koalīcijā ietilpstošo spēku popularitāti.

Tāpēc daudz reālāka ir koalīcija ar “Vienotību” priekšgalā. Ar ko kopā, tas jau ir cits jautājums. Katrā ziņā politiskā spēle būs interesanta, kurā skaidri izkristalizēsies, kurš uz ko ir spējīgs.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.